Nu liela muiža!

2017. gada 20. jūnijs 16:20

160

Mucenieka arods ir ļoti sens, šobrīd Latvijā ir tikai daži cilvēki, kas taisa mucas pēc senām tradīcijām. “Jums ar savu profesiju ir švaki, tāpēc jūs vēl gribat iemācīties papildus taisīt mucas?” ar tādiem vārdiem mūs sagaida mucu muzeja “Liela muiža” saimnieks Jānis Grantiņš un aicina savā darbnīcā.

Ēvelē, vāra, dedzina
Muceniekam šis tas esot lielāks nekā galdniekam. Izrādās, tā ir fūgēvele, ar kuru taisa mucai sagataves. Muceniekam jāēvēlē uz sevi, lai gan skolā māca, ka tā nedrīkst. Ēvelējot mucai dēlīšus, nevarot iztikt bez šmigas, kas izrādās mērinstruments. “Mucenieks bez šmigas ir gandrīz tikpat kā bez rokām. Ir jāuzstellē leņķītis, kāds ir vajadzīgs konkrētajai muciņai. Ar šmigu pamēra, vai tas leņķis sanācis,” skaidro Jānis. No tā arī radies teiciens par šmigu: ja tu neesi taisns, bet esi šķībs – tātad tu esi šmigā. Mucai iekšpuse ir apaļa, tāpēc dēlītim jāuztaisa noapaļošana. Tur nu talkā tiek ņemts nākamais dīvainais instruments – slīmests, un viss notiek uz slīmestsola. Tad seko uzdevums arī mums – jādara darbiņš, ko mucenieks parasti veic viens pats. Mums jāsaliek dēlīši stīpā. Lai gan mūsu grupiņa dara to nepareizi, tomēr mums sanāk. Izrādās, turot stīpu augšā, viss ir daudz vienkāršāk.
Ārā lielā metāla toverī “pusfabrikātu” stundu vāra, lai koks paliek mīkstāks, jo muca, kā saka Jānis, ir no Latvijā “mīkstākā” koka – ozola. Tad, kad koks būs mīksts, viņš ļausies, lai otru mucas galu ar stīpu savelk kopā. Jāņa dēlēns Gatis nodemonstrē mums, kādiem jābūt mucenieka muskuļiem, uzvelkot uz abām rokām pa muciņai, jo seko otras stīpas uzvilkšana ar īpašu mehānismu “varmāku”. Tālāk seko dedzināšana. Mucā Jānis ieber skaidas un aizdedzina, ripinot apdedzinot iekšpusi. “Kāpēc dedzina? Pirmais un galvenais uzdevums ir nofiksēt formu. Ja savilktai mucai noņems stīpu nost, dēļi salieksies un darbs būs vējā. Dedzināšana noņem spriegumu. Savukārt viskiji, konjaki, rumi, vīns bez tās koka mucas vispār nerodas. Ja vīns nav pabijis ozolkoka mucā, viņš nekad nebūs tik labs, kā tas, kas tur pabijis. Dedzinot aktivizējas miecvielas kokā. Šķidrums iegūst brūnganu nokrāsu. Atkarībā no šķirnēm tā dedzināšana var būt stiprāka un vājāka. Piemēram, viskijam mucu dedzina ar metru garu liesmu vai gaida, kamēr muca aizdegas. Katrai dzēriena markai ir savas nianses, tāpēc visi viskiji negaršo vienādi. Var jau dedzināt, kamēr paliek tikai stīpas, un tad tu saproti, ka ir dedzināts par daudz,” saka Jānis.

Ortogonāli anizotropa
īpašība
Kad nu muca apdegusi, jātaisa spundes caurums. Sākumā tiek izmantoti seni rokas urbji - sanāk maziņš caurums, bet lielāku taisa ar “burkānu”, kas, izrādās, ir sakarsēts stienis. Spundes caurums tiek izdedzināts, lai būtu konuss un, pats svarīgākais, lai tā virsma būtu raupja. “Ja tikai izurbj, tad var gadīties, ka Gulbenē ieliek bagāžniekā muciņu, aizbrauc līdz Rīgai, bet, kad atver bagāžnieku, tur ir tik daudz alus - pilns bagāžnieks! Ja malas būs gludas, spundi var izšaut un alus būs pa gaisu,” smejas Jānis. Pēc visām šīm procedūrām muca dodas, kā Jānis saka, “atvaļi na jumā”. Kad muca ir krietnu laiku atpūtusies, var sākt domāt par dibenu. Jānis rāda kādu 200 gadus vecu mucu, uz kuras dibena ir daudz dažādas informācijas: uzraksts “Rīga”, tilpums, alus darītava, numurs. Dīvaini, ka tilpums ierakstīts tādā kā izdobtā bedrītē. Izrādās, ka mucas tilpums 100 gadu laikā samazinās par 20 procentiem. “Koks saspiežas, turklāt tam ir tāda dīvaina īpašība – tas saspiežas tikai plakaniski, gareniski saspiest nevar. To sauc par ortogonāli anizotropo īpašību. Tāpēc sākotnēji mucas dibenu netaisa apaļu, bet ovālu ar to aprēķinu, ka pēc gadiem 20, 30, 40 dibens būs saspiedies un beidzot apaļš. Ja tā neizdara, tad muca strauji kļūst plakana un vairs nav apaļa. Vēl viena viltība - pareizi uztaisītai mucai abiem dibeniem šķiedras ir pretēji. Ja ieliek abus dibenus vienādus, muca saspiežas un kļūst plakana. Un tad ir grūti to velt. Ja pretēji, tad vidus aploce vienmēr būs apaļa,” pieredzē dalās Jānis. Tā ik pēc kāda laika, kad mucai mainās tilpums, pārkniedē stīpas. Agrāk uz mucas rakstīja nevis, kad muca izgatavota, bet kad mērīta, un ticēja, ka mucā ir tāds tilpums, kāds uzrakstīts. Kad mucas pārmērīja, tad vecos ciparus kasīja nost un rakstīja jaunos, tāpēc ar laiku tajā vietā izveidojās bedrīte.
Kad nu tiekam līdz mucas dibenam, izrādās, lai to dabūtu vai nu iekšā, vai ārā, viens gals jātaisa vaļā. Tad nu uzzinām, ka mucā “dzīvo” divas ķimenes, kuras veido ar ķimeņgrauzi. Ķimene ir grope, kurā liek dibenu. “Nieka trīs stundas vienam galam, un dibena grope ir uztaisīta. Bet, ja mucenieks rudenī nesavāc vilkuvāles, viņam ziemā nav ko ēst. Es gan garšojis neesmu, bet ir tā, ka nevar pabeigt mucu, ja nav vilkuvāles. Tā ir tāds foršs blīvējamais materiāls,” saka Jānis.

Muciņa maksā divējādi
Mucenieks smejas, ka mums demonstrētā muciņa jāraksta Ginesa rekordu grāmatā kā visbiežāk izjauktā muca, piebilstot, ka mucu nekad pilnībā ārā nejauc, lai nesajauktu dēlīšu secību. Tukšu muciņu glabā ar spundes caurumu uz leju, lai peles, kas ielien, varētu arī pašas izlīst. “Citādi var būt alus ar “garšvielām”,” smejas Jānis.
Kad Jānim jautā, cik muca maksā, viņš saka: “Muciņa maksā divējādi - no kuras puses skatās. Ja no vienas puses skatās, tad 10 litru muca maksā 130 eiro, 20 litru - 150 eiro, 30 litru – 170 eiro. No otras puses - muca kalpo 100 gadus. Ja mēs izdalām to summu, iznāk 10 centi mēnesī. Parādiet man veci, kurš nevar atļauties 10 centus mēnesī alus mucai? Sākumā cilvēks uzprasa, cik maksā, un saka: “Šausmas, šausmas!” Bet, kad redz procesu, tad prasa, vai vispār atmaksājas taisīt. Protams, vienu mucu taisīt neatmaksājas. Bet, ja taisa partiju - 20, 50, 100 mucas - reizē, tad ir pasākumam jēga. Lai muca vislabāk kalpotu, viņu vajag lietot regulāri un nepārtraukti. Izdzērām un atkal uzpildījām - tas vīriem patīk, bet sievām ne visai,” saka mucenieks.
Kāpēc Jānis pārdevis māju Garciemā un atnācis dzīvot laukos uz Vaidavas pagastu? “Reiz iedeva pa pieri, kad vecākais dēls pateica: es autobusa šoferi redzu biežāk nekā tēti. Tad es sāku domāt: kam tev tas viss vajadzīgs, ja tu reāli neesi pie ģimenes? Tu esi noskrējies kā tāds caurumu aizbāžamais. Kad man prasa, vai darbiniekus laukos ir grūti atrast, es saku: grūti, bet nu liela muiža – es taisu pats,” joko Jānis. Viņam ir pieci dēli un četras meitas, no kuriem daži ir adoptēti un paņemti aizbildnībā. “Esiet uzmanīgi no savām vēlmēm - viņas mēdz piepildīties!” saka mucu Jānis. Tā viņš ticis pie kuplas ģimenes, sirdij tuva darba un kārtīgas lauku sētas.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nu liela muiža!

Kategorijas