Koka muižas pārvērtības

2017. gada 27. jūnijs 11:37

Līdz šim biju dzirdējusi par grupu “Kokmuižas muzikanti”, bet neko nezināju par pašu Kokmuižu. Braucot pa ļoti skaistu aleju, tieši pretī paveras skaista zaļgana ēka. Izrādās, tā ir skola, kas atrodas muižas ēkā. Muižas sirdī - vietā, kur satek visi ceļi, kopš 2012.gada atrodas pirmais Latvijā sfērisks Saules pulkstenis. Gide stāsta, ka Saules pulksteņi vienmēr tikuši ierīkoti vietās, kur cilvēki nododas zinātnei. Saules pulkstenis ir kā simbols inteliģencei, izglītotībai, kura Latvijā ienāca caur muižu.

Senāka, nekā domāts
Izrādās, ka ziņas par to, kad pirmo reizi muiža minēta rakstos, ir mainīgas. Vēl nesen domāja, ka muiža 2020.gadā svinēs 400 gadu jubileja. Bet pētnieki atklājuši, ka Kokmuižas vārds pirmo reizi minēts jau 1582.gadā. Iznāk, ka muiža ir senāka, nekā domāts. Protams, sākumā tā bijusi no koka un ne tik liela. Livonijas laikā tā piederēja Valmieras pilsnovadam un ietilpa Cēsu arhibīskapijā. Kokmuiža ir ceļojusi no saimnieka pie saimnieka daudzus gadu desmitus un pārbūvēta arī vairākkārt, līdz to 1846.gadā iegādājies Holandes konsuls, Rīgas tirgotājs Johans Frīdrihs fon Šrēders. Visgreznāk Kokmuižas ēka uzplaukusi Šrēdera laikā. Neobaroka stilā celtā muižas ēka šobrīd ir redzama tāda, kādu to cēlis Šrēders 19.gadsimta beigās. Interesanti, ka ēkā visiem logiem aizvirtņi bijuši no iekšpuses, nevis no ārpuses. Ļoti raksturīga ir mansarda izbūve ar skaistu tornīti. Šrēders iekārtoja tornī pirmo pulksteni, kurš darbojies līdz 1. pasaules karam un atjaunots 2010.gadā. 20.gadsimta 20.-30.gados muiža tika nopostīta. Ēka 19.gadsimtā bijusi nedaudz citādāka - priekšpusē bijis portiks ar uzbrauktuvi karietēm, kur varēja piebraukt pie pašām durvīm zem jumta, nebrienot pa dubļiem. Virs portika otrajā stāvā bijusi terase ar četrām kolonnām.
Gide stāsta, ka 1937.gadā, kad ēka 20 gadus ir stāvējusi tukša un izpostīta, Latvijas valdība nolēmusi, ka tur būs skola. Tika izbūvēts trešais stāvs, kur atradās divas klases un četri dzīvokļi skolotājiem. Lai glābtu muižas, tajās ievietoja skolas, ja muižu nebija, tad skolas cēla no jauna. Uz skolas atklāšanu ieradās visa valdības prominence. Un atklāšanas runā apsveica ar Apsīšu Jēkaba tautskolu. Visi brīnījās, kāda tur Apsīšu Jēkaba skola, ja viņš vadījis savas gaitas citā vietā. Viņa darbi tolaik pie sirds negāja, jo tajos daudzi atpazina sevi. Bija cilvēki, kas rakstīja sūdzības. Un pēkšņi tika paziņots, ka skola ir nosaukta viņa vārdā! Iniciatori tam bija viņa bērni. Līdz 1942.gadam skola saucās Apsīšu Jēkaba vārdā, bet pēc tam pie skolas vairs palika tikai plāksnīte ar viņa vārdu. 1976.gadā pie skolas uzbūvēja piebūvi, lai izveidotu internātu, jo bērnu kļuva arvien vairāk.

Parks angļu stilā
Interesanti, ka muižas parkā nav speciāli iekārtotu taciņu. Iespējams, tam ir saistība ar parka dibinātāju un veidotāju Andersu fon Hartvisu, kurš bijis viens no muižas īpašnieka Hartvisa desmit bērniem un kļuvis par ainavu arhitektu un biologu. Gide stāsta, ka viņš devies mācīties uz Tērbatu, kur studējis ekonomiku, bet nepabeidzis, jo sācies Krievijas – Francijas karš un viņš iesaukts armijā. Pēc kara viņš dzīvojis Rīgā, līdz nosūtīts uz Krimu. Tur viņš 1827.gadā kļuvis par Krimas botāniskā dārza direktoru. Interesanti, ka tikai nesen atrastas ziņas, ka viņš aizvedis piecus vezumus ar dažādiem augiem uz Krimu no tēva dārza, lai pārstāvētu ziemeļu reģiona augu valsti. 18.gadsimta beigās parks ir veidots kā angļu ainavu parks, kur visiem augiem ir noteikta konkrēta vieta, lai viņi cits citu nenomāktu, lai veidotu perspektīvu un ainavu. Pat saullēkts un saulriets izmantots kā šovs, ir sagatavota konkrēta vieta, kur to var vērot. Kāda skolotāja stāstījusi, ka Ziemassvētku laikā, skatoties no augšējā stāva logiem tiešā virzienā uz aleju, var redzēt, kā saule lec. Pavisam esot bijušas iestādītas septiņas alejas, saglabājušās vairs tikai piecas. Divas alejas nopostītas, kad kolhozu laikos uzplūdināja mākslīgu ezeru. Uz Kreiļu kalnu vedusi gobu aleja. Barona fon Elzena muižkundze bijusi ārkārtīgi smalka un emancipēta sieviete - viņa peldējusies ezerā, kas tam laikam bija absolūti neraksturīgi. Saimnieks, gribēdams iepriecināt savu sievu, iekārtojis viņai peldētavu, uz kuru viņa devusies pa īpašām kāpnītēm un taciņu. Parkā atrodas sporta laukumi, kuri bijuši jau baronu laikos. 20.gadsimta 20.-30.gados tur esot bijis danču placis - stingri noblietēts laukums, kur notikušas zaļumballes.

Kokmuižas alus
1956.gadā tika uzņemta latviešu mākslas filma “Nauris” ar Haraldu Ritenbergu galvenajā lomā. Sižetā bijusi paredzēta vecās iekārtas sagrūšana, uzspridzināšana, protests - viss jaunais uzvar veco. Tādējādi bijis vajadzīgs efektīgs skats, šovs - vieta, kuru varētu uzspert gaisā. Netālu no muižas ir bijis spirta un alus brūzis - milzīgs komplekss ar ārkārtīgi lieliem pagrabiem. Trīs milzīgos pagrabos ar arkām un milzīgi augstiem griestiem, kurus visus savienoja tunelis, glabāja alu. Visa rūpnīca bija virszemē. 1944.gadā tur palikušas tikai drupas. Izdomājuši, ka spers gaisā šo lielo kompleksu. Tas darīts ar tādu jaudu, ka muižas kalpotāju baltajai mājai saplaisājusi siena. Vēl gadus desmit namā dzīvojuši cilvēki, līdz nams kļuvis bīstams un bijis jānojauc.
Izrādās, Kokmuižā alus darīšanas tradīcijas esot bijušas zināmas jau kopš 17.gadsimta, kad muiža ar alu nodrošinājusi trīs krogus, kuros 17.gadsimta beigās gada laikā nodzertas 90 mucas alus. Šrēders sapratis, ka tā ir naudas dzīsla, un sācis ražot alu ne tikai krogiem, bet arī pārdošanai. Alum bijusi īpaši augsta kvalitāte. Vietējie domā, ka tas ir no Kreiļu kalna avota ūdens. Ūdens esot uzkrāts īpašā ozolkoka baseinā Kocēnu dīķa vidū. Tas gan ir nostāsts, taču alus bijis ļoti slavens. 1901.gadā, kad Rīga svinējusi savu 700 gadu jubileju, Kokmuižas alus darītava aicināta uzbūvēt īpašu alus paviljonu un barons Šrēders dabūjis zelta medaļu. 1905.gadā Šrēdera Kokmuižas alus Parīzē saņēmis zelta medaļu. Alus darītava bijusi lielākā alus ražotāja laukos Krievijā, kurai bijušas savas pārstāvniecības Maskavā, Sanktpēterburgā un pat Sahalīnu salās. Diemžēl līdz mūsdienām saglabājušās tikai īpašās pudeles, kurās pildīts Kokmuižas alus, bet receptes nav saglabājušās. 20.gadsimta sākumā alus brūzī strādājuši 100 cilvēki. Strādājis arī spirta brūzis. Būvējot šaursliežu dzelzceļu no Smiltenes uz Ainažiem cauri Valmierai, tika izbūvēti divi īpaši dzelzceļa atzari, kas neietilpuši grāfa Līvena plānos. Savus īpašos atzarus dabūjusi Kokmuižas alus darītava un Staiceles papīrfabrika. Tiesa, vagonus vilka nevis lokomotīve, bet beļģu vilcēji – zirgi ar masīvām kājām un krēpēm. Zirgi gāja pa ceļu blakām sliedēm un vilka vagonetes līdz stacijai. Gide stāsta, ka mūsdienās Kokmuižas alus darītavas marku nopirkusi Valmieras alus darītava, bet pagrabos tagad saimnieko kāds vietējais puisis, kuram esot doma par sava Kokmuižas alus darīšanu, protams, ar citu nosaukumu.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Koka muižas pārvērtības

Kategorijas