Lai dzīpariņi būtu krāsaini

2017. gada 8. jūlijs 09:53

9648

Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja klētī 1. un 2.jūlijā sievas rāvās, ne tikai krāsojot dziju, bet arī uzzinot daudz un dažādus knifus un padomus, kas saistās tieši ar vilnas apstrādi.

Pēc interesentu ierosinājuma turpinās nodarbības ciklā “Vilnas ieguves, apstrādes, amatniecības zināšanu un prasmju saglabāšana”. Zināšanās dalās Latvijas Universitātes vēstures institūta Etnoloģijas nodaļas pētniece Anete Karlsone, kura ar laikraksta starpniecību saka paldies Gulbenes muzejam par iespēju te strādāt divas dienas.

“Meistardarbnīcā darbojas vairāk par desmit sievām, un tas ir optimāls daudzums, lai labi strādātu. Sievas ir čaklas. Esmu priecīga, ka varu vadīt darbus un dot padomus. Sestdien visu dienu lija lietus, bet neviens nepukstēja, uzvilka lietusmēteļus un darbojās,” saka A.Karlsone.

Anitra Toma mēroja 400 kilometrus, ierodoties no Mazirbes Gulbenē, lai tikai satiktu A.Karlsoni. “Mani nebiedēja lielais attālums, kad sociālajos tīklos uzzināju, ka Gulbenē viesosies Anete Karlsone. Tā ir milzīga Gulbenes muzeja dāvana cilvēkiem, ka tāds meistars kā viņa atbrauc un divas dienas nenogurusi māca un dalās ar savām zināšanām! Anete ir pasaules līmeņa zinātniece. Seno prasmju saglabāšana ir ļoti svarīga, citādi drīz mēs būsim pieauguši pie datoriem. Augi mums tik daudz ko dod – veselību, krāsu!” uzsver A.Toma.

Savukārt Irēna Jasmane no Stariem, kura arī cītīgi iesaistījās dzijas krāsošanas procesā, atzīst, ka tas bija tāds iekšējs rāviens – ierasties uz dzijas krāsošanu. Viņa pirmo reizi ir šajā meistarklasē. “Viss, ko mums te stāsta - par audumiem, kodināšanu, mērcēšanu, krāsošanas procesu, temperatūrām – ir vērtīgs,” atzīst I.Jasmane.

Liteniete Iveta Cigle pēc profesijas ir mājturības skolotāja, tāpēc viņai šī esot bijusi izdevība iegūt jaunas zināšanas. Arī viņa slavē meistardarbnīcas lektori, kura sniedz jaunas un noderīgas zināšanas. “Es, piemēram, uzzināju, ka dzija jākrāso jaunā mēnesī, kā arī to, ka svarīga nozīme ir arī ūdenim, kurā krāso dziju, proti, vai tas ir lietus vai akas ūdens,” stāsta I.Cigle.

A.Karlsone “Dzirkstelei” saka, ka viņa interesentiem māca un stāsta par senajām tradicionālajām latviešu prasmēm. Proti, to, ko mūsu vecmāmiņas mācēja un to, ko mūsu latvieši vēl arvien māk – krāsot ar augiem.

“Esmu šeit, lai parādītu, ko pati esmu mācījusies no dažādiem seniem rakstiem, kā arī no sievām, kas to māk darīt. Esmu braukusi ekspedīcijās pie krāsotājām un daudz mācījusies no viņām. Ir iegūtas zināšanas arī daudzu eksperimentu rezultātā,” stāsta meistardarbnīcas vadītāja un piebilst, ka mūsu zināšanas par senajām prasmēm ir ļoti sarukušas.

“19.gadsimta vidū visu krāsoja ar dabas krāsvielām, jo sintētisko krāsvielu vienkārši nebija. Kolīdz atklāja sintētiskās krāsvielas, dabas zināšanas gāja aizvien mazumā. Bet apkārt mums ir brīnišķīga pasaule, kura sniedz visu pilnu krāsu spektru - zilu, sarkanu, dzeltenu, zaļu un citu. Vajag tikai zināšanas, kā to var izdarīt,” uzsver A.Karlsone.

Tehnoloģijas, kā krāsot, ir dažādas. Vienkāršākā - liek uz uguns, karsē un krāso, bet ir nepieciešami dažādi palīglīdzekļi, lai ļautu augā esošajam pigmentam saistīties ar šķiedru. Tikpat labi var nelikt uz uguns, var raudzēt uz mūrīša, var raudzēt, un senāk tā arī darīja – ierokot aitu kūtī aitu mēslos. Mūsdienās to var darīt, ierokot komposta kaudzē. “Tas, kas cilvēkiem liekas šausminošs, ir raudzēšana urīnā. Jānoraudzē urīns, lai tas būtu pietiekami sārmains, tad tajā liek krāsvielu, dziju un liek raudzēties 35 līdz 40 grādu temperatūrā,” savās zināšanās dalās A.Karlsone.

Jau pagājušajā gadā A.Karlsone vadīja vilnas krāsošanas meistardarbnīcu ar augu krāsvielām. “19.gadsimtā latviešu zemnieki dzijas krāsošanā izmantoja ne tikai vietējos augus, bet arī eksotiskos. Eksotisko augu lietošana izmaksāja dārgi, un, ja kādam bija šīs košās krāsas, tas jau bija statuss, ka var to atļauties. Pērn mums meistardarbnīcā nebija eksotisko augu, bet šogad ir. Piemēram, Brazīlijas sarkankoks, Brazīlijas zilkoks,” stāsta A.Karlsone.

Latviešiem etnogrāfiskajos pierakstos ir minētas vairāk nekā 124 augu sugas, kas dod ļoti skaistus un košus toņus, bet jārēķinās, ka tas ir laikietilpīgs process.

“Krāsaugi ir visapkārt. Zaļo, dzelteno, brūno gammu var dabūt no jebkā, tikai šis ir pigments, kuram ir diezgan maza gaismas noturība. Ir tādi, kas gadiem nemainās - tas ir zilais un sarkanais, proti, kuru pigments nebalo. Lai dabūtu košas krāsas, ir nepieciešams daudz augu. Daudz – tas nozīmē kilogramus, nevis gramus,” stāsta A.Karlsone.

Augu krāsas nekad nenokrāsos blakus esošo dziju, tāpēc viņai pašai rokdarbos patīk lietot tikai ar augiem krāsoto dziju.

+ 18

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lai dzīpariņi būtu krāsaini

Kategorijas