Dzīvespriekam: Fotogrāfijas ar pievienoto vērtību

2010. gada 28. septembris 12:07

1753

Dzīvespriekam: Fotogrāfijas ar pievienoto vērtību

Māra Brašmane ir viena no nedaudziem autoriem, kuru darbi kļuvuši par nacionālās kultūras vērtību. Latvijā pazīstamajai fotogrāfei bija jāgaida vismaz trīsdesmit gadu, iekams viņas unikālā dokumentālo attēlu kolekcija nokļuva uzmanības lokā.

Patiesībā 60. - 80. gadu Rīgu, draugus un kolēģus Māra fotografēja tikai savam albumam un pat negrasījās bildes kādam rādīt. Pērn 20 viņas fotogrāfijas Latvijas Kultūras ministrija iegādājās topošā Laikmetīgās mākslas muzeja jaunajai kolekcijai.

Senas bildes piepeši kļūst aktuālas, bet tu pati - izstāžu, simpoziju un plenēru «zvaigzne». Tā nav gluži tipiska situācija, bet fenomens, ko tikai retumis gadās piedzīvot. Kādi notikumi vai cilvēki veicināja sabiedrības interesi par tavu unikālo fotokolekciju?

Rīgas 800. jubileja pirms deviņiem gadiem bija pavērsiens manā radošajā biogrāfijā. Izstāžu kuratore Inese Baranovska negaidīti piezvanīja un lūdza, lai pārlūkoju savu fotoarhīvu, atlasot 60. gados dokumentētos Rīgas kadrus. Biržas namā Doma laukumā 2001. gadā Inese iekārtoja ļoti plašu multimediālu ekspozīciju, kurā pirmo reizi publiski bija redzamas arī manas fotogrāfijas. Iespējams, bija pienācis īstais brīdis, kad personiskajā arhīvā ilgi glabātie kadri ieguva papildu vērtību. Nevaru aizmirst to dīvaino sajūtu: visu apzināto mūžu savas fotogrāfijas uzskatīju par neko, bet pēkšņi tās kļuva populāras, izraisīja lielu sabiedrības interesi. Tādai notikumu attīstībai psiholoģiski nebiju gatava.

- Tu droši vien esi atradusi atbildi, kādēļ speciālisti un izstāžu apmeklētāji fotogrāfijas vienprātīgi uztvēra kā mākslas dzīves novitāti.

Tāpēc, ka Latvijā dokumentālā fotogrāfija agrāk nebija ne pieprasīta, ne novērtēta. Padomju laikā mums bija lieliska kinodokumentālistu skola, bet fotogrāfijā eksistēja tikai divi virzieni - mākslas un ideoloģizētais jeb oficiālais. Dokumentālais žanrs atdzima salīdzinoši nesen. Tagad ir vairāki spilgti autori, kā, piemēram, Inta Ruka. Pašai par lielu pārsteigumu izrādījos vienīgā, kuras jaunības nopietna aizraušanās bija Rīgas pilsētvides un savu laikabiedru dokumentēšana. Gandrīz visi toreizējie draugi un paziņas kļuva par spilgtām personībām mākslā, mūzikā, literatūrā. Pirms vairākiem gadiem ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu tika izdots manu fotogrāfiju pirmais albums «Manas jaunības pilsētā». Tie ir mūsu - romantiski noskaņotu jauniešu - sapņi, ilgošanās, solījumi. Ikviens kadrs ir emocionāli piesātināts stāsts. Tagad skatītājiem nepieciešami komentāri, lai manās bildēs atpazītu dažādas vietas.

Rīga ir ļoti mainījusies.

- Māra, tu esi ļoti harmonisks cilvēks. No kurienes tevī tāds gaišums?

Es izmantoju ikvienu izdevību priecāties, bet ikdienā to ir neizmērojami daudz. Saskarsme ar labiem cilvēkiem, gadalaiki, kas visi bez izņēmuma man patīk. Migla un lieti. Krāsas, mūzika, augi, grāmatas. Nepiekrītu teorijai, ka interese par dzīvi un zinātkāre ar gadiem zūd. Man ir gluži pretēja pieredze un pašas pārbaudīta formula. Ir jāmeklē un noteikti jāatrod jelkāds prieka avots, turklāt nedrīkst gaidīt līdz pusmūžam! Vienam tā ir ģimene, citam - dārzs, mašīnas, mūzika, ceļošana, rokdarbi. Savu dzīvesprieka avotu un īsto aicinājumu ļoti agrā jaunībā atradu fotografēšanā un sev par lielu brīnumu esmu guvusi pat atzinību. Tā gan neietilpa manā «programmā», jo nekādus mērķus jaunībā neizvirzīju, vien godīgi un ar mīlestību darīju to, kas visvairāk interesē. Nesen ar māsu Ievu nospriedām, ka esam pārāk neracionālas sievietes, lai iederētos šajā laikmetā. Taču vienmēr esmu intuitīvi jutusi: aprēķins mani nedarīs laimīgu, bet katram cilvēkam ir savs ceļš, sava misija un piepildījums.

- Rīgas intelektuāļu vide, kam arī tu 60. gados piederēji, tiek dēvēta par bohēmu. Taču mūsdienu cilvēkiem par to deformēts priekšstats. Kļūst jocīgi, ka jebkura iedzeršana vai vienas nakts sakars dažiem šķiet tā «īstā bohēma». Māra, pastāsti par savu jaunības pieredzi un bohēmas izjūtu!

Dažreiz esmu brīnījusies par publikācijām, kurās šis termins tiek lietots nevietā. Atliek tikai pasmaidīt, ka arī mani šad tad uzskata par vētrainu bohēmisti. Tādēļ mēģināšu precīzi raksturot laikmeta gaisotni un uzreiz pateikšu, ka 60. gadu Rīgas bohēma bija alternatīvā kultūrvide, kas attīstījās ārpus oficiālās ideoloģijas un sabiedrības aizspriedumiem. Mēs bijām radoši, intelektuāli jaunieši, kuri veidoja saliedētas domubiedru grupas. Tajās valdīja brīvdomības gars, notika ideju intensīva apmaiņa. Idejas bija mūsu eliksīrs, bet, protams, neiztikām arī bez kafijas un vīna. No šīs vides nāk daudzi Latvijā pazīstami cilvēki - komponists Imants Kalniņš, režisore Māra Ķimele, gleznotājas Laima Eglīte, Maija Tabaka, rakstnieks Juris Zvirgzdiņš un daudzas citas personības, arī Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis un restauratore Ieva Lancmane.

Mana māsa un brālis darbojās tolaik ļoti populārā studijā «Rīgas pantomīma», kur iepazinās ar daudziem tikpat radošiem jauniem cilvēkiem. Viņu pulcēšanās vieta bija necila kafejnīca Vaļņu ielā, kas tika nodēvēta par «Kazu». Mākslas, mūzikas un citu radošu jomu studenti un praktiķi nebeidzamas stundas kafejnīcā risināja sarunas par glezniecību, filozofiju, literatūru. Jauno draugu iespaidā sāku klausīties klasisko mūziku, pirmo reizi izdzirdēju arī Eiropas 20. gadsimta avangarda komponistu uzvārdus. Šī sabiedrība man ļoti palīdzēja intelektuāli attīstīties, turklāt ieguvu uzticamus, brīnišķīgus draugus. Ar autostopu braucām uz džeza festivāliem Lietuvā, uz Maskavas starptautisko kinofestivālu, kas bija vērienīgākais Austrumeiropā. Ar vairākiem domubiedriem kontaktus uzturu joprojām.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvespriekam: Fotogrāfijas ar pievienoto vērtību

Kategorijas