Dzīvespriekam: Dzīvot jāmācās katru dienu

2010. gada 28. septembris 11:37

2006

Dzīvespriekam: Dzīvot jāmācās katru dienu

Marikas Svīķes dzeju lasa un pārlasa, it īpaši sievietes. Dzejniece raksta par mīlestību, dabu, saviem pārdzīvojumiem. Viņas tekstus dziesmām izvēlas arī grupas, piemēram, «Kantoris 04», «Zeļļi», «Sestā jūdze» un «Kaimiņi».

Marika ir tāda pati kā viņas dzeja - sievišķīga, emocionāla un šķietami trausla. Taču, atnākusi uz interviju, dzejniece aizrautīgi stāsta, kā tikko mammas lauku mājās ar trimmeri pļāvusi zāli starp bērzu rindām. Tā esot bauda, nevis darbs!

- Par radošiem cilvēkiem sabiedrībā izveidojies iespaids, ka viņi lidinās pa gaisu, bet tu jūsmo par zāles pļaušanu?

Jo vecāka kļūstu, jo vairāk man patīk zemes darbi. Vispār esmu saimnieciska. Man vajag arī tīras drēbes un kārtīgi izmazgātu māju. Man patīk cept un vārīt, un vīram kreklus gludināt. Tas nomierina. Pagājušajā gadā elektriskajā cepeškrāsnī sāku cept maizi. Ar rokām pamatīgi un dusmās mīklu izmīcīju, lai labi rūgst. Sanāk arī superīgas rožmaizītes un picas. Kā mājsaimniece jūtos labi un atdodos mājas darbiem pilnīgi. Tajā brīdī nedomāju ne par dzeju, ne citām romantiskām lietām.

- Un kad top dzeja?

Pēdējo dzejoli uzrakstīju maija beigās par liepām. Ar dēlu gājām pastaigāties, un es saku: «Eduard, skaties, liepas jau lapās, bet tikko bija pumpuros. Pa kuru laiku tās salapoja? Tur jau dzejolis sanāk.» Un pēc pāris dienām es to arī uzrakstīju. Īstenībā dzejoļus rakstu sev. Tajos pati sev atgādinu, ka šī diena ir skaista, šī dzīve ir vienreizēja un ka to vajadzētu dzīvot tā, lai vēlāk nav jānožēlo.

- Tava dzeja ir gaiša. Tādu var sarakstīt laimīgs cilvēks. Tu esi laimīga?

Noteikti. Pirmkārt, tāpēc, ka vispār esmu. Reiz kādā dzejolī rakstīju: «Laimīga esmu, jo man ir divas rokas un kājas, redze, dzirde un prāts.» Tā ir fiziskā, taustāmā laime, ko ne vienmēr novērtējam. Esmu laimīga, jo man ir laba veselība un sveiki un veseli ir arī mani tuvākie cilvēki. Pie taustāmām laimes sajūtām pieder arī materiālā nodrošinātība, kas nav mazsvarīgi. Un tomēr laime nav mantās. Vissvarīgākā tās daļa noteikti ir mīlestība. Es mīlu, un mani mīl. Ja es vēl iemācītos katru brīdi mīlēt pati sevi, tad peldētu laimes pārpilnībā. Laimīga savās izjūtās esmu bieži. Citi par laimi to varbūt nedēvē, jo tie it kā ir sīkumi. Piemēram, šopavasar pirmo reizi mūžā ieraudzīju meža silpureņu ceru. Tas bija mans sapnis - kādreiz ieraudzīt šo puķi pa īstam, tāpēc tajā dienā saņēmu tādu laimes devu, ko grūti paturēt sevī. Savā priekā centos dalīties ar citiem. Silpurenes pat nobildēju un ierāmētas fotogrāfijas dažiem uzdāvināju. Arī bērna apskāviens, pašas ceptas maizītes, pašas audzēti kressalāti uz palodzes, pašas no dīķa izvilkts līnis vai no dūmvada sodrējiem nomazgāts logs var būt iemesls laimei. Tāpat kā uzrakstīts dzejolis vai dziesma.

- Tu raksti dzeju, spēlē amatierteātrī, iepriecini skatītājus ar muzikāliem dzejas uzvedumiem. Vai tie ir sevis meklējumi?

Būtībā manas radošās izpausmes ir sava veida protests pret negācijām. Šī pasaule nav tāda, kādu es to vēlētos. Es nelasu un neskatos negatīvas ziņas. Cenšos nesatikties ar cilvēkiem, kuri man nav emocionāli patīkami. Mani uzlādē pozitīvas emocijas un daba, kas noteikti ir šīs pasaules labākā daļa un ar kuru es sadzīvoju. Un man prieks, ja mana dzeja cilvēkiem sniedz pozitīvu lādiņu. «Nav nekā skaistāka par dzīvi.» Tās ir rindas no mana dzejoļa. Un es katru dienu mācos dzīvot. Novērtēju man atvēlēto laiku, cīnos ar savu egoismu, vairāk izvērtēju apkārtējo vēlmes un tajā pašā laikā domāju, kā sevi nepazaudēt ikdienas pienākumu vidū. Ne vienmēr tas pilnībā izdodas.

- Vai tava dzīve izveidojusies tāda, kādu to vēlējies? No malas raugoties, tev ir viss, par ko sieviete var sapņot, - laba ģimene, atpazīstamība sabiedrībā, finansiālā stabilitāte.

Viss, ko esmu vēlējusies, manā dzīvē ir piepildījies, runājot gan par vīru, gan bērnu, gan par visu to, kas man pieder. Tas, ka es nestrādāju algotu darbu, bet rakstu dzeju, izdodu grāmatas, tiekos ar cilvēkiem un vadu pasākumus, ir sen lolots sapnis. Arī tā ir laimes formula, ja cilvēks dara, ko viņš prot, kas citiem patīk, un vēl par to saņem atalgojumu. Sabiedrībā varbūt ir viedoklis, ka es dzīvoju «vīra maizē». Taču faktiski esmu pateicīga autortiesību aģentūrai (Autortiesību un komunicēšanas konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība - red.), kas nodrošina regulārus ienākumus no raidorganizācijām par tajās izskanējušām dziesmām ar maniem vārdiem. Bērnībā gan gribēju kļūt par skolotāju. Vēlāk, kad sapratu, ka varu izklāstīt savu domu uz papīra sacerējumā vai dzejolī, sāku studēt žurnālistiku. Tomēr, pietiekami ilgi šajā darbā nostrādājot, sapratu, ka tas nav mans lauciņš jau pieminēto negāciju dēļ, kurās žurnālistam jārakņājas. No tā visa drūp mana emocionālā konstrukcija. Arī deputātes darbs Smiltenes pilsētas Domē tāpēc nebija priekš manis, un es pirms termiņa noliku mandātu.

- Tu bieži smaidi. Taču dzīvē ikvienam ir gan baltās, gan melnās dienas. Ko tu dari, ja sirds ir smaga?

Kad uznāk melnie, varu sist dūri galdā, kliegt un dusmoties. Tā ir sevis nesavākšana, par ko vēlāk kauns un ko visvairāk izjūt tuvinieki. Viņi pie mana emocionālā garastāvokļa jau pieraduši un zina, ka es varu būt ļoti laba un jautra, bet ir brīži, kad mani labāk neaiztikt. Biežāk tomēr esmu smaidīga. Ja ir pavisam slikti, es nemeklēju plecu, uz kura izraudāties. Raudu pati uz savējā. Labprāt arī citos brīžos esmu viena. Man nekad nav vientuļi vai garlaicīgi. Varbūt uzrakstu kādu dzejoli. Ja blakus ir mamma, viņa nolasa no manas sejas, kā jūtos, un tad nevaru viņai neizstāstīt savas problēmas. Paliek vieglāk. Mamma Inta, vīrs Vilnis un dēls Eduards ir mani svarīgākie cilvēki. Mammai pateicos par to, ka esmu šajā pasaulē. Tā ir laime, ka viņa aizvien ir kopā ar mani un savos 77 gados ar pozitīvo attieksmi pret dzīvi un enerģiju māca tādai būt arī man. Vilnis, lai gan būtībā ir pilnīgs pretstats man, ir tāds vīrs, kādu esmu vēlējusies un kādu esmu pelnījusi. Eduards ir visgaišākais stariņš, bez kura vispār savu dzīvi nespēju iedomāties. Viņa ienākšana ģimenē ir viens no svarīgākajiem notikumiem manā dzīvē. Vēl man ir brīnišķīga māsa Ludmila un dažas lieliskas draudzenes.

- Ko tu domā par mīlestību? Par to stāsta daudzi tavi dzejoļi.

Kādreiz domāju, ka par mīlestību nevajag skaļi runāt, jo visu priekšā pasaka sajūtas. Tomēr, gadiem ejot, secinu, ka ir jāsaka, jāatzīstas jūtās, jo tās varbūt ir vissvarīgākais šajā dzīvē. Ne vienmēr visu var nolasīt no acīm. Tāpēc, ja cilvēks tev ir nozīmīgs, pasaki to viņam. To saku savai mammai, savam dēlam un saņemu to pašu pretī. «Tu esi vismīļākā mamma pasaulē,» itin bieži man atgādina dēliņš. Bieži mēs ar mammu apkampjamies un samīļojamies, priecājoties, ka esam viena otrai. Tikpat vienkāršai vajadzētu būt mīlestībai starp sievieti un vīrieti. Manā gadījumā tas tik vienkārši nav, jo, kā jau teicu, ar vīru esam ļoti atšķirīgi. Taču varbūt tas ir galvenais iemesls, kāpēc jau 21 gadu esam kopā. Tomēr pārāk bieži dažādos jautājumos katrs paliekam pie savas taisnības. Grūtākais ir piekāpties, paprasīt piedošanu, izrunāties līdz galam. Reiz pēc kāda ikdienišķa strīda rakstīju: «Tu mani mīli un Tevi - es,/Tomēr reizumis nezinu,/kādās valodās runājam mēs:/ne Tu mani saproti,/ne Tevi - es.» Bet mums ir dēls, kopīgi svētki un gan jau arī nākotne. Reizēm mani dzejoļi ir smeldzīgi. Tajos ir ilgas pēc kaut kā tāda, ko vai nu neesmu piedzīvojusi attiecībās, vai arī nemāku to paņemt. Taču tāpēc jau ir dzeja, lai tajā izdzīvotu to, kā varbūt pietrūkst reālajā pasaulē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvespriekam: Dzīvot jāmācās katru dienu

Kategorijas