Dzīvespriekam: Večerinka Latgales sādžā

2010. gada 28. septembris 11:04

2063

Tematiskā ekskursijā «Viesošanās Latgalē ar večerinku Piedrujā» divas dienas pavadīju kopā ar individuālā uzņēmuma «Bauskas tūrists» lielisko gidi Valentīnu Metnieci. Maršrutā Līksnas baznīca Daugavpils novadā - Vaboles pagasts - aujene - Krāslava - Piedruja - Preiļi pesimistiem ir drošas izredzes atgūt dzīvesprieku, bet optimistiem - nostiprināt pārliecību, ka pasaule pilna pārsteigumu, ja vien nav zudusi vēlēšanās tos ieraudzīt.

Naivi iedomājos, ka pazīstu Latgali. Ceļojumā mana pārliecība izplēnēja kā rīta migla. Nācās vien atzīt, ka priekšstati bija pārāk virspusēji. Latgales saturs ir tik dziļš, ka to izzināt būtu pa spēkam tikai īstiem «kultūras arheologiem».

Pirmās dienas brauciena mērķa - Krāslavas novada Piedrujas ciema - sasniegšanai var izvēlēties divus variantus. Zemgaliešiem un kurzemniekiem ieteicams braukt uz Subati, ceļu turpinot Lietuvas teritorijā. Tā var ietaupīt laiku un izvairīties no intensīvas satiksmes plūsmas. Otra iespēja ir pārvietoties pa Rīgas - Daugavpils šoseju.

Bacjans ceļmalas grāvī
Mēs izvēlējāmies braucienu cauri kaimiņzemei, aktīvi iesaistoties gides Valentīnas vadītajā latgaliešu valodas stundā. Valentīna ir diplomēta filoloģe. Viņa labi zina, ka cilvēku sirdis var atvērt pat ar vienu vārdu: «Vasals!» (Sveicināts!). Cītīgākie ceļabiedri bez vilcināšanās sāk izmantot apgūto saziņas minimumu. Kāds, pieplacis pie autobusa loga, iesaucas: «Re, kur bacjans!». Arī es palūkojos uz ceļmalu, bet nevienu tipu, kas atbilstu apzīmējumam, gan neieraugu. Izrādās, ka Dienvidlatgalē par bacjanu sauc stārķi.

Tikmēr jau ir klāt Līksna ar stalto baznīcu Daugavas krastā - neogotikas stila arhitektūras pieminekli ar autentiskiem, krāšņiem 19. gadsimta otrās puses kokgriezumiem interjera apdarē.

Krucifiksu kolekcija
Tuvējais Vaboles ciems glabā unikālas kultūrvēstures liecības. Tā ir vienīgā vieta Latgalē un arī Latvijā, kur nelielā teritorijā atrodas 48 krucifiksi. Daži ir ļoti seni. Latgales pirmās atmodas darbinieku brāļu Skrindu muzejā var noskatīties videomateriālu par krucifiksiem un pēc tam, ja rodas interese, paņemt karti un katru sameklēt dabā. Vabolieši pelna atzinību, jo ir restaurējuši vairākas Kristus figūras un postamentus. Tūrisma organizētajos braucienos ar autobusu visus krucifiksus aplūkot nav paredzēts, tādēļ dažus redzējām tikai garāmbraucot. Katru gadu maijā - Dievmātes godināšanas mēnesī - vietējās sievas pie krucifiksiem ik vakaru izpilda katoļu tradicionālos dziedājumus. Šo ļoti seno tradīciju reliģijas un sakrālās mūzikas pētnieki uzskata par fenomenu, kam Latvijā nav līdzīga.

Gide piebilst, ka tikai Latgalē saglabāts specifisks baznīcu kopšanas režīms, kas, iespējams, nav mainīts kopš 20. gadsimta sākuma. Katrai apkaimes sādžai noteikts dievnamā dežurēt vienu nedēļu. Ticīgie savstarpēji vienojas un sadala pienākumus.

Bez «īstiem» latviešiem
Daži tūristi mūsu autobusā jau sāk kļūt tramīgi, jo nevar sagaidīt apsolīto večerinku. Līdz tai vēl savas trīs stundas jāgaida, tāpēc ka Piedrujā vispirms paredzēts brauciens ar piepūšamajiem plostiem pa Daugavu. Tie, kam no ūdens bail, saņem piedāvājumu atpūsties pie neparastā Koloda ezeriņa vai Daugavmalā. Ezera forma atgādina actiņu. Tas ietinies rāmā mierā - kluss, maziņš, tīrs. Var iznomāt laivu, bet var arī apcerīgi vērot brutālās civilizācijas neskarto dabu. Baltkrievu valodā koloda nozīmē «liela sazāģēta koka ripa».
Te nu vietā piemetināt, ka, ceļojot pa Dienvidlatgali, jāaizmirst savas ambīcijas par «īsta latvieša» tēlu. Reģions vēsturiski un arī joprojām ir multinacionāls šā vārda pozitīvākajā izpratnē. Šeit nevienam neienāktu prātā noskaidrot, kas esi, - latvietis, baltkrievs, polis, krievs vai lietuvietis. Diemžēl Latgales ebreju kopienu gandrīz pilnīgi iznīcināja Otrā pasaules kara holokausts. Tomēr latgaliešu ģenētiskā atmiņa palikusi neskarta. Mani ļoti aizkustināja viesnīciņas «Piedruja» saimnieku žests, par večerinkas mielasta «naglu» izvēloties pildītu zivi - ebreju svētku maltīti.

Mierīgas vērojumu stundas
Piedrujas laivu piestātnē iekāpjam plostos. Katrā ir pavadonis, kurš pārzina maršruta noteikumus. Upes vidū atrodas gan Latvijas un Baltkrievijas, gan Eiropas Savienības robeža, tādēļ nedrīkst novirzīties no laivu un plostu trases. Tūristiem pierobežas zonā jābūt caurlaidei. Piemēram, ja ceļojumā paredzēta nakšņošana, iepriekš jāsazinās ar konkrētās viesu mājas saimniekiem, jānosūta personas dati, un uzturēšanās atļauja būs rokā. Bez grūtībām šo dokumentu var saņemt arī Latvijas - Baltkrievijas robežkontroles punktā.
Garāmslīdošā Piedrujas sādžas panorāma man asociējās ar Marka Šagāla - Baltkrievijas pilsētā Vitebskā dzimušā pasaulslavenā gleznotāja - darbu noskaņām. Reģionam raksturīgā koka apbūve, kas saglabājusies pat no 19. - 20. gadsimta mijas, mūsdienu kontekstā eksponējas kā gliemežnīcā ietverta pērle. Viss ir tik īsts, bet galvenais - kultūras «eiroremonta» neskarts! Uz ainavas arhaiskā fona padomju laika būves izskatās rēgainas un agresīvas. Otrā krastā - līdzīga Baltkrievijas pastorāle.

Šmakovka zem bērza
Plostnieki paziņo, ka maršruts beigsies pie lielā bērza. Jau no Daugavas viduča redzams krastā svētdienīgi servēts galds. Mūsu grupu sagaida viesnīcas īpašnieki Gaļina un Jevgeņijs -
Piedrujas lauku tūrisma pionieri un apbrīnojami radoši cilvēki. Katram tiek pasniegta obligātā šmakovkas - tā šeit sauc kandžu - glāzīte. Mielasts turpinās zem bērza. Gaļina Borovaja ir kādreizējā kolhoza melioratore, bet Jevgeņijs Borzovs - sagādnieks. Lokālā tūrisma apritē iekļāvusies arī viņa sieva Natālija, sadarbības partneri atrasti apkaimes folkloras kopās, reģiona kultūras darbinieku vidē. Večerinka un arī pārējie kultūras un aktīvā tūrisma piedāvājumi ir piedrujiešu pašu radītas un materializētas idejas.

Elektrizēta gaisotne
Ilgi gaidītā večerinka notiek Piedrujas kafejnīcā. Tai mainījies vienīgi nosaukums, bet interjers saglabāts vēl no pagājušā gadsimta 70. gadiem. Gaļinai un Jevgeņijam pievienojas brašas tautumeitas un vīri - Aulejas ciema folkloras kopas dalībnieki. Visi tiekam iesaistīti siera vārīšanā un siešanā. Večerinka sākas tad, kad darbiņš paveikts.

«Jums ir laimējies! Šovakar pie mums notiek kāzas, arī jūs esat gaidīti ciemiņi,» apgalvo vietējās sievas. Mēs, protams noticam, bet tikai uz īsu mirkli, jo galda galā sēdošā brūte un līgavainis tomēr izskatījās pārāk aizdomīgi.

Kāzu norises detaļas gan neatspoguļošu, jo ir jāsaglabā intriga, bet vakarēšana bija necerēti jautra. Gandrīz bez mitas tika dziedātas latgaliešu dziesmas, apgūti jauni vārdi, aforismi. Atrakcijā piedalījās visi, jo gaisotne šķita tik elektrizēta, ka sēdēt malā vienkārši nebija iespējams. Mielastā tika pasniegti poļu, latviešu, baltkrievu, krievu un ebreju nacionālie ēdieni. Multinacionāla pieeja valdīja it visā, taču bija patīkami sevi izjust kā vietējai videi piederīgu. Šī programma ideāli piemērota tūristu grupām. Pasūtīt večerinku nelielai kompānijai nav izdevīgi, jo izmaksas būs krietni lielākas un diez vai izdosies visa vakara garumā uzturēt nesamākslotu jautrību.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dzīvespriekam: Večerinka Latgales sādžā

Kategorijas