Mans tētis - tikai brīvdienās

2017. gada 8. septembris 10:20

Ir ģimenes, kur mamma un tētis ir kopā diendienā, bet ir arī tādas, kur vecāki audzina kopīgo bērnu, bet paši dzīvo šķirti. Kopīgi satikšanās brīži ir tikai brīvdienās vai arī tad, kad mamma darba noslogojuma dēļ, piemēram, nevar paspēt laikā izņemt bērnu no bērnudārza, atrodas komandējumā.
“Mans bērns pārdzīvo, ka tētis nav kopā ar mums katru dienu, redz, ka dažbrīd man vienai ir grūti tikt ar visu galā. Ar bērna tēvu dažkārt izceļas arī strīdi, jo par dažādiem jautājumiem mums mēdz būt katram savs viedoklis. Protams, ka neiztieku bez raudāšanas. Bērns to redz un pārdzīvo, ka es raudu, ka tēvs aizcērt durvis un atkal uz kādu laiku neierodas viņu apciemot. Saprotu, ka bērnam ir grūti, jo, kā viņš pats saka, mīļi esam mēs abi. Es saprotu, ka mums abiem vajadzētu būt kopā ar tēti, bet šaubos, vai tas būtu labāk, jo salīdzinājumā ar tēvu es pati esmu daudz spēcīgāka un izlēmīgāka. Viņš man blakus jūtas vājš un to pārdzīvo. Šobrīd ir izveidojusies situācija, ka mums ir tikai tāds brīvdienu tētis, kurš atnāk un atkal aiziet. Ja nevēlas satikties ar bērnu, var aizbildināties, ka ir ļoti aizņemts. Mēs to izkontrolēt nevaram. Bieži vien domāju par to, vai šāds modelis nenodara bērnam ļaunu. Varbūt labāk visu nogriezt kā ar nazi, tomēr apzinos, ka tad nerīkošos pareizi, jo bērns ilgojas pēc tēva,” savu situāciju atklāj sieviete.
Psiholoģe Evita Petručeņa atzīst, ka, izlasot vārdu salikumu “mans tētis tikai brīvdienās”, arī viņa neviļus aizdomājusies, ka arī pašas ģimenē, kurā aug trīs bērni, tētis nereti ir tikai brīvdienu tētis tādēļ, ka ļoti daudz strādā. “Pati bieži esmu brīvdienu mamma, kura ikdienā pēc darba fiziski ir mājās, bet psiholoģiski ir tikai viena vēlme: atslēgties no visa un aiziet gulēt. “Brīvdienu tētis” vai “brīvdienu mamma” ir jēdzieni, kas pēc būtības var ietvert dažādu tipu situācijas. Piemēram, tētis var būt tālbraucējs, mammai var būt regulāri komandējumi. Daudzi vecāki, arī mammas, strādā ārzemēs un ilgāku laiku var kontaktēties ar bērnu tikai caur skaipu. Ir situācijas, kad vecāki ir šķīrušies, bet bērns regulāri ciemojas pie viena no vecākiem, ar kuru nedzīvo kopā. Un diemžēl ir situācijas, kad mamma vai tētis, kurš nedzīvo vairs kopā, parādās bērna dzīvē neregulāri, reti, neprognozējami vai nemaz,” modelē psiholoģe.

Spēj nolasīt emocionālo noskaņojumu
Psiholoģijas teorija un prakse liecina, ka bērns ienāk pasaulē ar izjūtu, ka ir divi viņa dzīvē īpaši nozīmīgi cilvēki – māte un tēvs. Un pat tad, ja kāda no šiem cilvēkiem vispār nav blakus, bērns savā galvā veido iekšējo tēlu par to, kāda ir viņa mamma un kāds ir tētis. “Tāpat veidojas arī priekšstats par to, kādai jābūt sievietei, sievai, mātei un kādam jābūt vīrietim, vīram, tēvam. Bērnam kopš dzimšanas ir attīstīti spoguļneironi, kas ļauj uztvert pieaugušā noskaņojumu, smaidu, asaras. Lai attīstītos bērna smadzenes, ir neaizstājami svarīgi, lai māte emocionāli atbildētu uz viņa acu skatienu, žestiem. Vēlāk bērnam ir ārkārtīgi svarīgi, lai tēvs novērtētu viņu, lepotos ar viņu. Bērns spēj nolasīt mātes un tēva emocionālo noskaņojumu, kā mēs pieaugušie spējam lasīt grāmatu. Ja māte raud, pārdzīvo attiecību zaudējumu, tēvs pārdzīvo depresiju, arī bērnam var parādīties psiholoģiskās traumas simptomi, kas raksturīgi zaudējumam, depresijai. To sauc par simbiotisko traumu. Tādēļ bērnam ir svarīgi, ka māte, tēvs jūtas emocionāli stabili, ka viņi var paust savas emocijas, bet spēj arī nomierināties, nomierināt bērnu, ka spēj arī priecāties no būšanas kopā,” skaidro E.Petručeņa, paužot uzskatu, ka “brīvdienu tētis” var būt bērna attīstībai arī pilnīgi normāla parādība, ja nedēļas nogalēs ģimene ir kopā, izbauda šo kopā būšanu, ja bērns izjūt emocionālo atbalstu, rūpes no tēta puses, ja tētis ir sazvanāms, kad ir kāda problēma skolā vai mājās, un bērns zina, ka pienāks brīvdienas un tētis atkal būs.

Bailes pazaudēt attiecības
Ar laiku var veidoties situācija, ka šim brīvdienu tētim var rasties vēl mazāk laika, lai atbrauktu ciemos. Tas mazajā cilvēkā vieš iekšējas bailes. E.Petručeņa skaidro, ka bailes pazaudēt attiecības ir ļoti cilvēcīgas, bet šīs bailes diemžēl nereti notur bērna vecākus kopā neveselīgās attiecībās. Un tad cilvēki saka: “Dzīvojam kopā bērna dēļ. Bērnam ir vajadzīgs tēvs un māte.”
“No bērnu psiholoģijas viedokļa sliktākais ir tas, ka pastāvīgās bailes tēti vai mammu pazaudēt jau pat zīdainim paliek iekšā ķermenī kā neirofizioloģiska trauksme. Mazliet lielāks bērns iemācās negatīvas pārliecības par sevi. Piemēram, vecāku strīdu situācijā bērns nespēj saprast, vai tētis vēl atnāks, vai neaizies arī mamma - tātad pasaule ir nedroša. Vecāki strīdas viņa dēļ (piemēram, par skolai vajadzīgajām lietām), tātad viņš pats ir vainīgs. Bērnība ir laiks, kad mums jāiemācās arī piedzīvot un izpaust dusmas. Ja kāds no vecākiem aiziet un bērnam ir bail viņu pazaudēt, tad dusmas, visticamāk, tiks apspiestas, un tām atliks izpausmes ceļš tikai caur psihosomatiskām reakcijām, kuras mēs nevaram kontrolēt. Aprakstītajā situācijā nelabvēlīgākās iemācītās formulas bērnam var būt šadas: man jābūt pietiekami labam, lai tētis vēl atnāktu, es nedrīkstu dusmoties; kad mamma raud vai kad jūtas slikti, man ir jābūt blakus, lai ar viņu nenotiktu nekas slikts; es mīlu un gaidu tēti, bet, kad viņš atnāk, tad viņi abi strīdas; pēc tam mamma raud, tātad es nododu mammu, es neesmu labs; mamma nesaka, ka viņa jūtas slikti, kaut es to redzu, tātad par sajūtām nav jārunā. Šīs situācijas veido savdabīgas pārliecības. Zēnam: es esmu vīrietis, vīrieši ir vāji, atbildību uzņemas sievietes; būt tuvās un patstāvīgās attiecībās ir bīstami, labāk ir neiesaistīties pilnībā. Savukārt meitenei: piedzīvot attiecību zaudējumu ir sliktākais, kas var notikt, ar to viss beidzas; sievietēm ir jāuzņemas atbildība un jācieš,” stāsta E.Petručeņa.

Palīdzot sev, vecāki palīdz bērnam
Psiholoģe atgādina, kad starp vecākiem ir attiecību krīze un notiek savstarpējie strīdi, vecākiem vajadzētu aizdomāties, ko viņi viens otram saka, dažreiz pat nenojaušot, ko mūsu bērni šajos strīdos sadzird. “Kāda pusaugu meitene, kura neapmeklēja skolu un iesaistījās nelabvēlīgās attiecībās, man reiz teica: “Es gulēju istabā, bet dzirdēju, ko tētis mammai teica. Viņš nosauca viņu par m..., un teica, ka es nemaz neesmu viņa meita.” Māte meitenes uztverē bija nodevusi tēvu un viņu. Un tēvs bija viņu noliedzis. Meitene ienīda visus cilvēkus, arī pati sevi un cīnījās iekšēji ar divpusējām izjūtām pret vecākiem. Viņa meklēja mīlestību pie pieaugušiem puišiem, kuri meiteni izmantoja. Bērna psiholoģiskās veselības atslēga ir vecāku spējā tikt galā ar sava “iekšējā bērna” bailēm un bērnībā iemācītajām formulām, lai varētu uzņemties atbildību un būtu blakus bērnam brīvdienās vai citās dienās, nerisinot savus konfliktus. Lai atrisinātu savas nelabvēlīgās iekšējās pārliecības un attiecību formulas, ir jāatrod sev piemērots psihologs vai psihoterapeits. Palīdzot sev, vecāki var palīdzēt savam bērnam,” atgādina E.Petručeņa.
Viņa uzsver, ka ir svarīgi, ka mēs esam saviem bērniem ne tikai fiziski blakus darbdienās vai tikai brīvdienās, bet ka mēs patiešām esam kontaktā – viņiem atsmaidām, viņus dzirdam, ar viņiem lepojamies.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mans tētis - tikai brīvdienās

Kategorijas