Neba maize pati nāca

2017. gada 5. decembris 00:00

3598

“Laikā pirms Ziemassvētkiem “Ķelmēnos” sāka cept maizi, un pirmie kukulīši nokļuva veikalā. Tagad maizes krāsns, kurā tos cepa, ir devusies pensijā. Kad būvēju māju, pilnīgi neapzināti iebūvēju maizes krāsni. Sieva mācījās cept, jo ne viņa, ne es nebijām pat tuvu stāvējuši maizes cepšanai. Pats esmu metālapstrādes speciālists, bet sieva bija skaitļošanas tehnikas speciāliste,” atceras saimnieks Juris Paulovičs. Sākumā izveidotajā zemnieku saimniecībā bija gan lopi, gan sējumi, bet nevienam nevajadzēja ne graudus, ne gaļu, tāpēc samaksa par produkciju bija niecīga. “No piena un gaļas kaut ko sapratām, bet no maizes – nekā, tāpēc šķita, ka tā būs labāka izvēle. Tagad grūti pateikt, vai to vēlreiz sāktu. Jebkura pārtikas produkta ražošana ir ļoti atbildīgs un komplicēts process. Detaļas var izvirpot un salikt plauktā, gaidot pircēju, bet maizei ir jābūt gatavai un nogādātai patērētājiem noteiktā laikā. Ir ļoti daudz blakusfaktoru, kuri jāņem vērā, lai neciestu maizes kvalitāte,” skaidro J.Paulovičs. Pagāja apmēram divi gadi, līdz varēja izcept apaļo saldskābmaizi tādu, ko vest uz veikalu. Tomēr nekad nav bijusi vēlme atteikties no ieceres. “Man dzīvē ir laimējies, jo vienmēr esmu darījis to, kas patīk – strādāju fabrikā, slaucu govis, audzēju cūkas...” viņš atzīst.
Varētu domāt, ka saimniecības attīstības ceļš ir tikai veiksmes stāsts, tomēr nekas nav nācis viegli. Vērtējot šo gadu, J.Paulovičs secina, ka saimniecības apgrozījums būs mazāks nekā iepriekšējā gadā. “Latvijā cilvēku paliek mazāk. Tas ietekmē jebkuru apgrozījumu. Pirms 15 gadiem mēs bāzējāmies galvenokārt uz lauku un “Top!” veikalu tīklu. Tagad gandrīz visu maizes produkciju nosūtām uz Rīgu, Jelgavu, Jūrmalu un “Top!” veikaliem,” salīdzina J.Paulovičs. Vai ir mēģināts iekļūt kādā lielveikalu ķēdē? “Lauku gurķim tas būtu grūti. Izņemot “Top!”, neizmantoju citus loģistikas pakalpojumus, jo esmu secinājis – mums nav tik liela apjoma, lai nolīgtu speciālistus. Maizes cepšanai ir zema peļņa, to aizvedot līdz Rīgai, loģistika paņem apmēram 10 procentus ieņēmumu. Tāpēc nevedam ne uz Daugavpili un arī nedodam eksportā, jo tad pircējiem iznāktu maksāt par visu citu, tikai ne par maizi,” atklāj J.Paulovičs.

Rudzu maize kļūst dārgāka
Nelabvēlīgo laikapstākļu dēļ “Ķelmēnos” ražas novākšana šogad ritēja kā pa ciņiem: kad spīdēja saulīte, bija labi, kad ne – grūti. “Griķi palika nenovākti – noslīka. Tehniskais resurss ir pietiekami liels, tāpēc rudzus paspēja nokult pirms lielajām lietavām. Turklāt rudzu šķirnes ‘Kaupo’ atjaunotajai sēklai bija ļoti laba raža – 4 tonnas graudu no hektāra, un graudi - labas kvalitātes. Tiesa, ar tiem mums nepietiek, tāpēc iegādājāmies bioloģiskos rudzus no kaimiņu saimniecībām. Graudi ir nodrošināti visam nākamajam gadam, un maize būs, Ir iesēti arī ziemāji, bez kuriem nav nākotnes,” saka J.Paulovičs.
Tomēr kopumā šis gads ir bijis slikts bioloģiskās maizes ražotājiem, jo bioloģisko graudu cena palielinājusies no 180 līdz 330 eiro par tonnu,” informē J. Paulovičs. “Ķelmēni” bija pirmie, kas ieguva sertifikātu bioloģiskās rudzu maizes ražošanai. “Šogad, ņemot vērā būtisko atšķirību starp bioloģiski un konvenciāli audzētu graudu cenām, sertifikācija tika atjaunota. Nav citas iespējas, kāvien palielināt maizes cenu, jo graudi ir dārgi. Tas nozīmē, ka ar decembri rudzu maize ir par 20 centiem dārgāka, bet citiem maizes veidiem cenas pieaugums ir mazāks,” uzsver J.Paulovičs. Produkcijas sortimentu nav paredzēts mainīt vai paplašināt, palielināt ražošanas jaudas vai sākt produkciju eksportēt. “Kāda maize ir garšojusi mūsu senčiem, turklāt tieši Rankā un Jaunpiebalgā, tāda garšo arī mums,” atzīst J.Paulovičs.
Viņš bērnībā mājās ceptās maizes īpašo garšu labi atceras, tāpēc grib to saglabāt. “Mūsu maizes ceptuvē strādā trīs mazmeitas - Brigita, Ilze un Līga, kas maizes cepšanas tradīcijas un iemaņas ir mantojušas no vecmāmiņas. Par to ir prieks!” uzsver J.Paulovičs. Maizes cepšanas process ir maz mainījies. Bioloģiskās maizes cepšana atšķiras, tai izvēlas bioloģisko cukuru, kas ir trīs reizes dārgāks par parasto. “Maizes garša atšķiras maz, jo cukurs tiek lietots nevis kā saldinātājs, bet kā rūgšanas procesa veicinātājs. Turklāt bioloģiski audzēti graudi dod spēcīgāku aromātu maizei.”
“Ķelmēni” ir ģimenes uzņēmums, kurā strādā gan J.Pauloviča meita un dēls, gan viņu dzīvesbiedri. Tas ir sasniedzis tādu ražošanas apjomu, kuru pagaidām ir paredzēts saglabāt nemainīgu. “Divām nozarēm – lauksaimniecībai un maizes cepšanai - tas ir diezgan liels. Turklāt šīs nozares viena bez otras nevar. Ja būtu tikai maize, ar to nevarētu izdzīvot,” secina J.Paulovičs.
Divkāršojies ir strādājošo skaits, sasniedzot 60. Saimniecības darbības veidi ir ne tikai graudkopība, maizes cepšana un tirdzniecība, bet arī bioloģiskās lopbarības ražošana, lopkopība un transporta pakalpojumi. “Visi, kuri strādā vasarā, darbu turpina arī ziemā. Mums galvenokārt ir lietota lauksaimniecības tehnika, tāpēc tā ir pamatīgi jāremontē. Bioloģiskajā saimniecībā jaunu kombainu gribētos, bet... Turklāt viens jauns kombains neko neatrisinātu, jo ir vajadzīgi četri kombaini,” spriež J.Paulovičs.
Apmēram 400 hektāri graudaugu ir jānokuļ iespējami īsā laikā, bet bioloģiski audzētas labības laukos šis darbs nevedas tik ātri, jo tie ir nezāļaini, turklāt zem labības ir pasēts āboliņš, kas kavē kulšanu. “Zālājs ir vajadzīgs augsekai, turklāt uzlabo augsni. Rudzi vienā laukā tiek sēti ik pēc pieciem gadiem, ne biežāk. Līdz ar to tos neskar slimības un nav vajadzīgi pesticīdi,” viņš skaidro.

Graudu “baznīca” ir mehanizēta
Saimniecībā ir nodrošināta bāze gan tehnikas remontam, gan arī iespējas visas lauksaimniecības mašīnas novietot zem jumta, tāpat arī lopbarības rulonus. Nesen šim nolūkam uzcelts plašs šķūnis. Lai gan daudz tiek darīts pašu spēkiem, protams, ir bijuši vajadzīgi prāvi ieguldījumi. J.Paulovičs atzīst, ka tagad jūtas atvieglots, jo beidzot spējis atmaksāt visus kredītus. Viņš lepojas ar graudu “baznīcu”, kā dēvē graudu uzglabāšanas torņus, no kuriem tos automātiski novada malšanai miltos un pēc tam no ceptuves “pasūta”, cik kilogramu kādu miltu vajag. Sistēmu izdomāja pats J.Paulovičs, bet nodrošināja speciālisti. “Neviens neko nenes ar maisiem. Graudus maļ vismaz reizi nedēļā, un sešos torņos ir visu veidu milti. Maisos pa tonnai ir tikai milti rezervei, lai neapstājas cepšana, ja gadās ārkārtēja situācija,” uzsver saimnieks. Nesen uzsākta kliju žāvēšana, lai tās būtu sagatavotas kaisīšanai zem maizes kukulīšiem.
Tagad par 220 000 eiro ir paredzēts iegādāties mobilo graudu kalti. “Gribam samazināt graudu kaltēšanas laiku. Līdz šim dienā varēja izkaltēt 50 tonnas graudu, bet ar jauno kalti varēs divtik tonnas graudu,” salīdzina J.Paulovičs. Viņš uzsver, ka par iespēju īstenot investīciju projektu lika domāt šāgada lietainie un vēsie laikapstākļi. Investīcijas būs ieguldījums perspektīvā, lai nodrošinātu labas kvalitātes rudzus. “Ir svarīgi visu izdarīt līdz nākamā gada ražai, jo pretējā gadījumā šai iecerei nav jēgas,” atzīst J.Paulovičs. “Esmu te izaudzis, redzējis, kā vajag un kā nevajag strādāt. Bioloģiskā saimniekošana ir lēns process, no jauna to uzsākt ir ļoti grūti. Prasības bioloģiskajiem zemniekiem nereti ir ierēdņu izdomātas Rīgā, neesot pat tuvu zemei un ražošanai. Diemžēl mums šī situācija ir jāpieņem,” viņš secina.

Fakti
2016.gadā “Ķelmēni” strādāja ar 1,789 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 6,7 % vairāk nekā gadu iepriekš. Saimniecības peļņa pieauga par 38,7 % un bija 368 005 eiro. Apgrozījuma un peļņas samazinājumu šajā gadā pagaidām nevar precizēt.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Neba maize pati nāca

Kategorijas