Jānis Aišpurs: Prieks būt pie jums ciemos

2017. gada 7. decembris 14:07

777

Jānis Aišpurs: Prieks būt pie jums ciemos

Gulbenē 9.decembrī viesosies mūzikas grupa “The Sound Poets”, lai pielietu klausītāju sirdis ar akustiskās mūzikas dvesmu koncertā “Joprojām”. Grupas vokālists un līderis ir 37 gadus vecais Jānis Aišpurs, kurš labprāt dalās stāstos par sevi, mūziku un grupu.
Jānis ir divu meitu tēvs, pirmās paaudzes rīdzinieks, kam vecāki un vecvecāki ir no Latgales. Dzīvē mēģinājis darīt ļoti daudz ko, tomēr sapratis, ka patiesais aicinājums ir mūzika. “Esmu divas vai trīs reizes gājis projām no mūzikas, bet dzīve ir atvedusi atpakaļ. Tā nu pieņēmu lēmumu, ka nevajag mukt projām no tā, kas jādara. Esmu palicis mūzikā un priecīgs par to,” stāsta Jānis. Brīvajā laikā viņš labprāt dodas izbraucienos ar riteni un nodarbojas ar motocikla restaurāciju.

Šogad 28.decembrī grupai “The Sound Poets” apritēs seši gadi. Pastāvēšanas laikā ir izdoti divi albumi, šobrīd top trešais. Jānis teic, ka ir gandarījums par iepriecinātu publiku un iegūtiem oficiāliem atzinumiem, piemēram, “Zelta Mikrofonā”, kur grupas albums “Pulsē” ieguva nomināciju “Gada labākais albums”. Uzstāšanās Dziesmu svētkos esot bijis viens no saviļņojošākajiem momentiem grupas vēsturē. Fantastisku sajūtu radot arī tūres braucieni pa Latviju. “Ir forši iekāpt tūres busiņā, aizbraukt uz kādu Latvijas pilsētu vai ciemu, izkrāmēt savus mūzikas instrumentus, teikt: “Labvakar! Prieks būt pie jums ciemos. Šie ir mūsu stāsti. Un prieks, ka jūs atnācāt tos klausīties,” – pēc koncertiem satikties ar cilvēkiem un parunāties, nofotografēties, parakstīt kādu albumu,” atzīst Jānis.

Katrai dziesmai - sava unikālā maģija
“Mēs esam grupa, kas neseko līdzi jaunumiem populārās mūzikas žanrā. Spēlējam to, kas ir tuvs un aktuāls mums. Runājam mūzikas valodā par tām lietām, kas mums ir svarīgas. Visai veiksmīgi mums izdodas runāt tādā valodā, tādos izteiksmes līdzekļos, ka klausītājs spēj sevi identificēt mūsu stāstos. Tas mākslā ir ļoti svarīgi, lai tu kā mākslas baudītājs spēj identificēt sevi ar to, ko tev pasniedz, ka spēj iztēloties sevi kā stāsta varoni, ka tu esi to piedzīvojis un jutis. Tas tevi saslēdz ar šo mākslu pavisam citā līmenī. Ja mēs dziedam par iemīlēšanos… Kurš gan no klausītājiem nav bijis iemīlējies? Un, ja šis muzikālais stāsts par iemīlēšanos ir pasniegts tā, ka klausītājs spēj saslēgt savas emocijas dziesmas laikā ar piedzīvoto, tad tas ir augstākais sasniegums. Iemīlēšanās ir kaut kas triviāls. Tomēr tās vērtības, par ko mēs stāstām – prieks, skumjas, pārdzīvojumi, mīlestība, uzdrīkstēšanās, laime un cits -, ir skārušas katru no mums. Protams, viss ir apslēpts stāstos, metaforās un līdzībās. Bet mums izdodas to pasniegt tā, ka, pat caur puķēm runājot, cilvēki ierauga stāstā sevi,” teic Jānis.

Nav noslēpums, ka dziesma, kas joprojām visspilgtāk asociējas ar grupu, ir “Kalniem pāri”. Jānis gan atzīst, ka nu jau publika sāk pieņemt koncertus, kas nenoslēdzas ar šo dziesmu, bet kādreiz tas tā neesot bijis. “Tur noteikti ir kaut kāds fenomens vai dzīves kods, jo no visām mūsu repertuāra dziesmām tieši šī visvairāk klausītājiem patīk. Bet, sniedzot koncertus, esmu ievērojis, ka arī citas dziesmas atpazīst jau no pirmajiem akordiem un dzied līdzi. Bet asociatīvā dziesma noteikti ir “Kalniem pāri”. Nav ne jausmas, kas ir šīs dziesmas maģija un ar ko tā apbur. Kaut kāds brīnums tur ir, un nemaz negribas to analizēt.”

Latvijā – divi miljoni klausītāju
Aizvadītais novembris viennozīmīgi iemiesoja latvietības spulgu, kas, nenoliedzami, spilgti iezīmē arī “The Sound Poets” dziesmas. “Pirms grupas “The Sound Poets” bija grupa “S.P.B.”. Tur darbojos es un pašreizējais ģitārists. Mēs dziedājām dziesmas angļu valodā. Bijām jauni, ambiciozi, šķita, ka iekarosim Eiropas un pat pasaules skatuves. Bet vienā brīdi tu, cilvēks, saproti, ka tas ir tikai māns. Pasaulē ir ļoti daudz labas mūzikas, un, lai tu, būdams latvietis, spētu kādu ieinteresēt, dziedot nedzimtajā angļu valodā, ir jāiet ļoti tāls un smags ceļš.

Reiz lasīju interviju ar mūziķi Goran Goru, kura mūzikas ceļš ir visai līdzīgs. Arī viņš bija jauns un ambiciozs, rakstīja dziesmas angļu valodā, gribēja iekarot pasauli. Bet vienā brīdī bija radusies apjausma: kādēļ rauties kaut kur projām, lai spēlētu, ja mums Latvijā ir divi miljoni klausītāju, ar kuriem varam muzikāli sarunāties, stāstīt stāstus savā dzimtajā valodā? Un tas kaut kā nostrādāja. Tieši bija piedzimusi mana pirmā meitiņa Emīlija, un es uzdrīkstējos savas tābrīža sajūtas aprakstīt latviskā tekstā. Tā radās pirmā dziesma - “Emīlija”. Un vienlaikus radās arī pārliecība, ka mēs varam dziedāt latviski un mums tas sanāk. Dziesmās latvietību pauž ne vien latviskie teksti, bet arī raksturīgais, aktuālais, saprotamais tieši mums. Emocijas - prieks, skumjas, mīlestība, pārdzīvojumi - ir visā pasaulē, bet tomēr te, mūsu zemē, mēs to visu izjūtam citādāk. Vairs it nemaz neraujamies uz ārzemēm – tas nav aktuāli,” atzīst Jānis.

Koncerttūrei pilsētas tikušas izvēlētas, apskatoties, kur grupa vēl nav viesojusies. Pavasarī “The Sound Poets” mūziķi jau snieguši 14 koncertus 12 Latvijas pilsētās. “Mēs sapratām, ka ir ļoti forši Siguldas lielie koncerti, kas pulcē tūkstošiem cilvēku. Bet brīnišķīgas ir arī emocijas, ko gūstam, piemēram, aizbraucot uz Gulbenes kultūras centru, kur mēs varam sēdēt publikai tik tuvu, lai varētu sarunāties un redzēt klausītājus. Tā ir iespēja stāstīt stāstus ļoti personiski un intīmi, iespēja ieskatīties cilvēkiem acīs un sajust cilvēcību, latvietiskumu, sirsnību, vienkāršību,” stāsta Jānis.

Pilsētas Jānis
“Ikdienā esmu pilsētas cilvēks, jo man patīk šeit esošais ritms, skrējiens. Bet tad ir brīži, kad aizbraucu uz mežu pastaigāties, atslēgties, sazemēties ar citu pasauli. Meža vidū, netālu no Liezēres, man ir mājiņa, uz kuru labprāt aizbraucu un kur atsvaidzinu sevi. Šogad saspringtā grafika dēļ diemžēl nesanāca tur būt diez ko bieži, bet pagājušajā vasarā tas bija iknedēļas brīvdienu rituāls – kā ceturtdiena, piektdiena, tā projām no cilvēces.

Arī dziesmas lielākoties top pilsētā, bet tas nenozīmē, ka tās ir pilsētas dziesmas. Tas ir tikai tādēļ, ka pavadu pilsētā ļoti daudz laika. Klasiski, protams, tās atnāk mājās vai studijā pie klavierēm, bet ir bijis arī, ka, braucot mašīnā vai ejot pa ielu, pēkšņi rodas kāda muzikāla ideja. Tad svarīgi uzreiz to fiksēt diktofonā, lai neizgaist. Patiesībā ļoti grūti pateikt, kad dziesma rodas. Var uzskatīt, ka dziesma dzimst tajā brīdī, kad apsēdies pie klavierēm vai ģitāras un iespēlē kādu meldiņu, bet es ticu, ka tas, kas tajā brīdī rodas, ir refleksija par to, ko esmu piedzīvojis, redzējis, sajutis pirms tam. Varbūt dziesma patiesībā rodas tajā brīdī, kad esmu izlasījis kādu grāmatu, tikai tad es to pats vēl neapzinos. Vēlāk apsēžos pie klavierēm ar grāmatas sajūtu, un – bums! - dziesma atnāk,” saka Jānis.

“Klausies, ieklausies un ļaujies!”
Koncertturnejas nosaukums “Joprojām” radies spontāni. “Kad pieņēmām lēmumu, ka dosimies tūrē, speciāli uzrakstījām jaunu dziesmu, kurai devām nosaukumu “Joprojām”. Tad nolēmām šo pašu vārdu piedēvēt arī koncerttūrei, jo mēs taču joprojām esam pieci, joprojām muzicējam, joprojām mums patīk radīt mūziku, joprojām esam cilvēki, joprojām esam latvieši. Aiz šī “joprojām” var veidot dažnedažādus vārdu savirknējumus. Tas ir vārds, kas virza enerģiju uz priekšu. Un enerģija dzīvē ir ārkārtīgi svarīga. Nevis vieta rada piedzīvojumus, bet cilvēks rada piedzīvojumus. Un, ja tu pats esi atvērts, tad piedzīvojumi būs. Katrs mirklis patiesībā ir piedzīvojums. Manī ir aizķērušies kādas dziesmas vārdi: “Klausies, ieklausies un ļaujies!” Mēs, cilvēki, šajā mirklī un vietā esam tik ļoti aizņemti ar neīstajām vērtībām, ka aizmirstam pašu būtiskāko - mums ir jāieklausās sevī. Un jāgrib klausīties, un jāsaprot, ka tas jādara, un jāļaujas tam. Mēs nevaram dzīvot tikai ar prātu. Sirdij un prātam ir jādarbojas roku rokā. Sirds faktors, intuīcija, sestā maņa – tos nedrīkst atstāt novārtā,” saka Jānis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Jānis Aišpurs: Prieks būt pie jums ciemos

Kategorijas