Vienmēr kāds gaida mājās

2018. gada 9. februāris 00:00

2392

Kādā daudzdzīvokļu mājā Gulbenē dzīvo jauka ģimenīte – Eva, Viktors, Rūdis un Bembijs.
Eva Kozlovska strādā aptiekā par farmaceita asistenti, Viktors ir Rīgas pašvaldības policijas darbinieks, bet Rūdis un Bembijs ir divi balti rudi kaķu puikas, kas viņus vienmēr gaida mājās.

Darbam ir jāpatīk!
Eva stāsta, ka farmācijai pievērsusies negaidīti. “Skolu beidzot, nevarēju izvēlēties - sports vai ķīmija. Ķīmijas skolotāja teica, lai pamēģinu mācīties par farmaceita asistentu. Medicīna man arī patika. Kad nomācījos gadu, domāju, ka tas nav mans. Bija grūti, neko nesapratu. Kad otrs gads pagāja, tad jau kaut kas atausa. Liela nozīme ir prakses vietai, vai tur ir ieinteresēti, lai tu strādā. Trešajā kursā jau gribēju strādāt, apjautu, kas kā notiek. Sāku strādāt Rīgā, jo Gulbenē tobrīd aptiekās darba nebija. Man patīk miers un klusums, bet Rīgā visu laiku ir troksnis. Un tad piedāvāja darbu Gulbenē. Tagad man ļoti patīk! Rīgā varēja tevi nosaukt visādos vārdos, novest līdz asarām, bet laukos cilvēki ir citādāki. Nu jau četrus gadus strādāju aptiekā un darbs man ļoti patīk. Arī pati sev varu palīdzēt, saviem apkārtējiem. Es zinu, ko varu ieteikt cilvēkiem. Man patīk pats process, medikamentu meklēšana, zinu, ka esmu palīdzējusi citiem. Darbam ir jāpatīk! Tiku strādājusi arī Rīgā onkoloģijas centrā. Ir grūti, ka tu nevari tiem cilvēkiem palīdzēt...” stāsta Eva. Viktors piebilst, ka Evai galvā ir īsts dators un darbs viņai padodas.

Dzīvo Rīgā, satiekas Gulbenē
Savukārt Viktors Liskins nu jau piecus gadus strādā Rīgā pašvaldības policijā un pajoko, ka viņu bieži var redzēt “Degpunktā”. “Savā pilsētā strādāt policijā ir diezgan delikāta lieta – cits citu pazīst un diezgan grūti ir strādāt. Un alga arī, protams, Rīgā ir krietni lielāka. Man piedāvāja darbu Gulbenē, bet atteicos,” viņš saka.
Evu viņš ieraudzījis aptiekā. “Reiz vedu mammu uz aptieku Gulbenē, jo viņai vajadzēja zāles. Un ieraudzīju tur Evu. Sākumā neuzdrošinājos viņai rakstīt, uzaicināju “feisbukā”, bet tajā laikā viņai bija citas attiecības. Tad tās attiecības pajuka, un tā nu pēc kādiem pieciem mēnešiem mēs satikāmies un nu jau divus gadus esam kopā. Nopirkām dzīvokli un tagad te mitināmies,” saka Viktors.
Eva piebilst, ka kā jaunā ģimene saskārušies ar visādām grūtībām, lai iegūtu savu mājokli. “Guvām pieredzi, cik grūti ir, uzsākot kopdzīvi, dabūt kredītu dzīvoklim. Ir atbalsts ģimenēm ar bērniem, bet kāpēc nav atbalsta ģimenēm bez bērniem? Bankas atsaka. Mums tomēr abiem ir normālas algas, bet visi pagriež muguru un tev durvis ir uz visu ciet. Un, ja runā, kāpēc jaunie no Latvijas aizbrauc, es viņus saprotu. Visu mūžu ar vecākiem jau nedzīvosi. Un ja tu nevari sev iegādāties pat mājvietu, tad par ko var būt runa!” saka Eva.
Oktobrī, kad krīt lapas un ir ražas laiks, Eva un Viktors plāno kāzas.

Naudas kaķi
Vēl Evas un Viktora dzīvoklī mitinās Rūdis un Bembijs. “Laukos piedzima kaķēni. Mēs ilgi domājām, vai ņemsim, jo kaķi sākumā mani neuzrunāja. Un tad Viktors atveda mājās Rūdi. Es biju lielā šokā!” atceras Eva. Rūdim bija pusgads. Eva neko par kaķiem nezinājusi. “Naktis negulēju - kā ar mazu bērnu. Suns guļ pa nakti kopā ar tevi, bet kaķis naktī spēlējas. Bet pieradām.”
Vasarā laukos piedzima pieci runči - visi gandrīz identiski, kas gadoties reti. “Bembijs bija vistumšākais, visēdelīgākais, visur bija pirmais. Ar vienu kaķi bija grūti, kur tad vēl ar diviem! Bet tomēr paņēmām. Grūti jau mums gāja. Es negribēju būt vainīga, ka atnesu otru kaķi mājās, tāpēc noliku Bembiju pie durvīm. Kad atvēru durvis, Rūdis skatījās lielām acīm, uzmeta kūkumu. Trīs četras dienas muka no mums, nenāca klāt, neēda, šņāca. Kad pagāja kāda nedēļa, tad jau viņi sāka kontaktēties un pamazām sadraudzējās. Tad jau Rūdis bija mammīte Bembijam,” stāsta Eva.
Rūdis ir Viktora kaķis, jo guļ pie viņa, mīļo, sagaida mājās - laikam tāpēc, ka viņš Rūdi atveda. Rūdis vienmēr apsēžoties tur, kur sēdējis Viktors. Bet Bembijs izvēlējies Evu. “Protams, kad Viktora nav mājās, abi kaķi ir pie manis. Reizēm liekas, ka viņi nevar viens bez otra - ja kāda nav, tad otrs meklē. Bet citreiz atkal plēšas un nolien katrs savā stūrītī – atpūšas viens no otra,” smejas Eva.
Īpašas blēņas kaķi nedarot, vienīgi dažreiz no skapīša vāzes nolido, pagrauž austiņas, paplēš tapetes, aizkarus. Mīļa vieta esot ledusskapis, bet Bembijs bieži guļot veļasmašīnā, tāpēc vienmēr jāuzmanās. Kaķi ir kā modinātājs - pulksten septiņos, pusastoņos, kad viņiem ir ēdienreize, visiem ir jāceļas. Reiz Viktors gandrīz aizbraucis uz Rīgu ar visu Rūdi, kurš paslepus iekāpis viņa somā. Vienīgais augs, ko kaķi neaiztiekot, ir naudas koks. Laikam tāda sakritība, jo rudie kaķi esot naudas kaķi.

Mīļais lāčuks Tedis
Evas un Viktora ģimenē ir vēl arī Tedis un Aiss, kuri šobrīd mitinās citur. Tedis ir Evas suns un šobrīd dzīvo pie viņas mammas Gulbenē, bet Aiss ir Viktora suns un mitinās laukos Mālmuižā.
“Tedi pirms astoņiem gadiem man uz vārdadienu uzdāvināja krustmāte. Bet sanāca tā, ka es tieši tad sāku mācīties Rīgā, tāpēc suns palika pie mammas. Viņš ir šarpeja jauktenis. Maziņš no visiem ļoti atšķīrās – bija kā plīša lācītis. Kad sākām dzīvot atsevišķi, mēs ļoti gribējām suni ņemt pie sevis, bet mamma nedeva, jo tas esot viņas mīlulis. Un nebūtu arī, kas viņu izved ārā, kad Viktors brauc uz Rīgu strādāt, bet es strādāju garās dienas. Reiz mammas draudzenei palika slikti ar veselību, viņa atnāca pie mammas, apgūlās, un Tedis viņai uzlika galvu uz krūtīm. Pēc stundas viņa piecēlās tā, it kā viss būtu bijis labi. Saka, ka suņiem un kaķiem ir dziedējošas spējas, un tā arī ir,” saka Eva.

Aisiņš - maisiņš
Kad Viktors sācis strādāt Rīgā policijā, viņš sadraudzējies ar kursabiedru, kurš audzējis suņus. “Vienu suni atstāja man. Es atvedu uz mājām Mālmuižā. Tas ir zelta retrīvers Aiss (ledus – angliski). Mēs saucam Aisiņš – maisiņš. Viņam ļoti patīk skriet līdzi, piecus sešus kilometrus noskries blakus. Ja eju pa mežu pastaigāties, vienmēr ies pusmetru aiz manis un skatīsies apkārt. Labāku suni par zelta retrīveru ģimenei grūti iedomāties. Vienīgi dzīvoklī gan nevarētu viņu turēt, jo sunim vajag izskrieties,” saka Viktors. Suns esot ļoti enerģisks un nenogurdināms. Nesot no šķūņa smagas malkas pagales, un “delikatese” Aisam esot šīferis, nesmādējot arī akmeņus.
“Jebkurš mīlulis jau ir labs, jo tu viņu iemīļo. Un svarīgi, kā tu attiecies pret suni. No patversmes paņemts dzīvnieks var būt tikpat mīļš kā kucēns, kas paņemts audzināšanā. Kad skaties raidījumu “Ķepa uz sirds”, dažreiz raudi un domā - nu kā var tādu dzīvnieciņu, lai cik smagi iet, izmest vai atdot patversmei? Es nekad to nesapratīšu. Tas taču ir kā ģimenes loceklis!” saka Eva.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienmēr kāds gaida mājās

Kategorijas