Mans garīgais ceļš - bērni

2018. gada 16. februāris 00:00

2043

Stāķu pamatskolas un Gulbenes sākumskolas skolotājs Andris Dzērve pērnā gada nogalē konkursā “Gada skolotājs” ieguva nomināciju “Par veiksmīgāko pedagoga debiju”. Par novērtējumu viņš saka paldies kolēģiem, bet lielākais gandarījums, lielākā balva viņam ir bērna izaugsme. “Ja bērns man pateiks paldies, tad man tas būs daudz svētīgāk,” saka Andris.
Andris jau bērnībā vēlējies kļūt par skolotāju. Ģimenē bijis viens no vecākajiem bērniem, un viņam vienmēr paticis mācīt mazākos brāļus. “Skolotāja instinkts manī visu laiku ir bijis. Brāļiem jau tas bija apnicis, bet es tikai turpināju viņus mācīt. Man bija sarkanas pildspalvas, lai varu labot viņu darbus, - kā jau īsts skolotājs. Veidoju viņiem uzdevumus, liku risināt. Kad uzsāku skolas gaitas 1.klasē, nesapratu, kā mani klasesbiedri to vielu nesaprot, jo es pats visu sapratu. Mani sēdināja pirmajā solā, lai pārējie no manis nešpiko. Pēc tam nāca pusaudža gadi, tad gan mācībās palaidos,” atminas Andris.
Viņš pabeidza Litenes pamatskolu un devās mācīties uz toreizējo Balvu Amatniecības vidusskolu. Pēc tam mācījās Rīgas Tehniskajā universitātē par būvinženieri. Pusgadu nomācījās, bet saprata, ka tas nav domāts viņam, un devās uz ārzemēm, kur nostrādāja gadu. “Te nebija darba, biju jauns un bez pieredzes, tāpēc aizbraucu un strādāju celtniecībā Īrijā. Tad atgriezos Gulbenē un turpināju strādāt celtniecībā šeit. Tie bija labie gadi, kad arī es paņēmu kredītu, tad sāka nemaksāt algas, atkal devos prom uz ārzemēm, lai varētu atdot kredītu. Aizbraucu uz dažiem mēnešiem tikai naudas pēc. Kad atgriezos, sāku strādāt valsts sociālās aprūpes centrā Litenē par namdari,” stāsta Andris.

Notika klikšķis
Klikšķis, ka viņa aicinājums un misija ir būt skolotājam, noticis brīdī, kad kopā ar bijušajiem klasesbiedriem ciemojušies pie savas klases audzinātājas Skaidrītes Veinas. “Paskatījos uz savu skolotāju un uz savu sievu Aiju, kura arī ir skolotāja - viņa strādā Stāmerienas sākumskolā, un devos iesniegt dokumentus Rēzeknes Augstskolā (tagad Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija). Pirmo gadu mācījos un strādāju par namdari. Otrajā gadā jau sāku strādāt Stāķu pamatskolā par mājturības skolotāju. Tad bija telefona zvans no Gulbenes sākumskolas, ka viņiem arī vajag skolotāju. Strādāju arī tur, bet pamatdarbs ir Stāķu pamatskolā. Zvanīja arī no Balviem un Rugājiem, un viņiem visiem vajadzēja mājturības skolotāju,” stāsta Andris.
Viņš darbojas arī folkloras kopā, ansamblī, dejo un mācās klātienē. “Viss ir nokārtojies. Es pats brīnos. Nevaimanāju, kā var paspēt. Dievs man dod spēku un piepildījumu,” atzīst Andris.

Ja cienīs vecākus - cienīs skolotājus
Andris uzsver, ka tas ir viņa garīgais ceļš – palīdzēt bērniem. Viņš nenoliedz, ka ar katru gadu strādāt ar bērniem kļūst arvien grūtāk un ne vienu reizi vien ir bijis “jānorij krupis”, kad kāds atļaujas būt bezkaunīgs. “Mani pievelk tādi bērni, kuriem dzīves apstākļi nav tik viegli, kuri nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, par kuriem varbūt ir pazobojušies vienaudži. Tādi bērni paši pie manis pielīp. Ja kāds kolēģis saka, ka ar tādiem bērniem ir grūti, tad man ir tieši pretēji – man nav grūti ar viņiem strādāt. Es viņus saprotu un spēju iejusties viņu ādā, jo pats esmu tam izgājis cauri. Esmu piedzīvojis pazemojumus. Daudzi vecāki iegrūž bērnus skolā ar domu, ka skolā gan jau ar viņiem tiks galā, bet nesaprot, ka mums visiem jāstrādā – vecākiem, bērnam un skolotājam. Vecāki tik prot skandināt – mūsu laikā tā nebija, kur tāds izaudzis, nezinām, ko ar viņu darīt. Vecāki bieži vien brūk virsū skolotājiem. Bet vispirms jau jābūt režīmam mājās, bērnam ir jābūt respektam pret vecākiem. Ja cienīs vecākus, cienīs arī skolotāju. Vecāki raujas desmit darbos un dod bērnam naudu, lai viņš varētu nopirkt kolu un čipsus, tā ļaujot bojāt savu veselību, bet pēc tam vadā pie ārstiem. Bērni kļūst nervozāki, to padara laikmets un pārtika. Skolā ir laba pārtika, bet vecāki nezin kāpēc dod līdzi naudu, kaut gan pusdienas ir atmaksātas. Es bērnus aicinu papētīt, ko nodara ķīmiskās sastāvdaļas mūsu organismam. Tās ne tikai sabojā nervu sistēmu, bet arī kaulu struktūru, taču par to vecāki neiedomājas! Skolās esmu redzējis - tikai čipsi un kola! Ārprāts! Un jūs gribat, lai bērni koncentrējas stundai, kad izdzer kolu? Kādas tur ir ķīmiskās sastāvdaļas!” uzsver Andris.
Viņš arī novērojis, ka bērniem trūkst garīguma, trūkst vecāku uzmanības. “Kāpēc bērni pieķeras skolotājiem? Viņi jūtas vajadzīgi, bet mājās ar viņiem nestrādā, vecākiem nav laika, un tad vēl bērns uzveļas ar savām problēmām. Garīgā pieeja ir svarīga. Es cenšos izrunāties ar bērnu, nevaru uzbrukt kā stingrais skolotājs un tikai prasīt rezultātus. Tā nav strādāšana. Cenšos iejusties bērnu ādā, īpaši to, kuriem iet grūtāk, kurus dzīve nav lutinājusi. Un tas nostrādā. Protams, šajos bērnos ir jāiegulda vairāk laika. Uzskatu, ka man viņiem ir jāpalīdz tikt uz kājām. Tā ir mana misija. Vienkārši strādāt par skolotāju nevar, tam ir jābūt aicinājumam. Ja neej uz skolu strādāt misijas pēc, tad tur nav ko darīt. Tas darbs netiek tā atmaksāts, kā tiek strādāts,” ir pārliecināts Andris.

Viņam būs nulle punktu!
Zināms, ka uz mācību priekšmetu olimpiādēm parasti dodas spējīgākie skolēni. Andrim ir citāds skatījums. “Pēc scenārija, noteikumiem tā ir jābūt, ka olimpiādēs piedalās labākie. Bet kas veido šos noteikumus? Cilvēks!” norāda Andris. Viņš dod iespēju izpausties arī tiem skolēniem, kuriem mācībās neveicas tik labi. “Uz mājturības olimpiādi, kas notika Rīgā, aizvedu skolēnu, kuram nemaz tik labi neveicās mācībās, bet viņš ļoti cenšas. Man skolotāji teica - ko tu dari! Šausminājās. Tur nekā nebūs! Nekas nesanāks! Viņam būs nulle punktu. Bet viņš ieguva Pateicības rakstu un dāvanas! Ja jūs redzētu, kā tas bērns izmainījās! Mainījās attieksme. Viņš jutās novērtēts!” joprojām priecājas Andris. Šāds rezultāts - bērna labsajūta, prieks - viņu gandarī.

Sabiedrību sakūda
Lai arī par skolotāju Andris strādā tikai divus gadus, jau pamatīgi ir izjutis sabiedrības negatīvo attieksmi pret skolotājiem. “Valsts pasaka, ka paaugstināja skolotājiem algas. Iedzīvotāji kļūst nervozi, ir stresā, norādot, ka algas mums paaugstinātas, bet bērniem neko nevaram iemācīt. Valsts tikai nepaskaidro, ka, paaugstinot algu, mums ir pieliktas arī stundas. Beigās reāli alga netiek paaugstināta. Ja bija nepieciešama 21 kontaktstunda, lai būtu pilna slodze, tad tagad ir 30 stundas, lai būtu slodze, tāpēc jau alga reāli nepalielinās. Nevar salasīt 30 kontaktstundas, īpaši atsevišķos priekšmetos. Iedzīvotāji tiek maldināti. Tautu sakūda pret skolotājiem. Tas man ir sāpīgi, kad uz ielas dzirdu runājam par to, ka skolotāji čīkst. Un, ja šādi runā pieaugušie, tad kādu attieksmi grib no bērniem skolā?” pauž Andris. Viņa mērķis ir ne tikai pabeigt augstskolu, bet arī iegūt Meistara diplomu, jo kokapstrādē viņam jau ir divi diplomi – Mācekļa un Zeļļa, bet trūkst Meistara. Un vēl viņš plāno maģistrantūrā pastudēt filozofiju.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mans garīgais ceļš - bērni

Kategorijas