Pilsētas veidošanās sākums

2018. gada 20. februāris 00:00

2674

Kopš Gulbenes pilsētai vēsturiski nozīmīgā 1928.gada 25.februāra pagājuši jau 90 gadi. Šajā dienā stājās spēkā likums par pilsētas tiesību piešķiršanu Gulbenei. Nemazinot minētā fakta vēsturisko nozīmību, jāsaka, ka pamats pilsētas attīstībai tika likts nedaudz pirms šī notikuma – Vecgulbenes miesta laikā.
Man vienmēr mazāk ievērots, arī pētīts šķitis tieši Vecgulbenes miesta pastāvēšanas īsais, bet ļoti nozīmīgais laika posms. Miesta organizēšanas un pastāvēšanas laikā no 1920. līdz 1928. gadam gulbenieši sagatavojās būt par pilsētniekiem. To viennozīmīgi var raksturot kā pārejas posmu no muižas laiku pagasta pārvaldes formas uz modernu pilsētas pārvaldību.

Miesta vadības organizēšana
Vecgulbenes pagasta padome 1920.gada 8.maija sēdē nolēma lūgt Valkas apriņķa valdi stacijas apkārtnē veidojošos miestu, dažādu iemeslu dēļ, nepievienot pagastam, bet veidot atsevišķu pašvaldību. Pagasta dome uzskatīja, ka tas nāktu par labu miesta iedzīvotājiem un arī pagastam. Aktuāls bija dzīvojamās platības trūkums miestā, un pagasta padome uzskatīja, ka veiksmīgs risinājums ir tieši atsevišķa miesta pašvaldības veidošana, jo stacijas apkārtnes iedzīvotāju skaits bija raksturīgs miestam vai pat pilsētai.
Miesta izveidošanas pamatjautājumu risināšanai bija jāizveido Vecgulbenes pagasta un jaundibināmā miesta pārstāvju komisija. To plānoja 7 cilvēku sastāvā: Valkas apriņķa valdes pārstāvis kā komisijas vadītājs un pa 3 pārstāvjiem no pagasta un miesta puses. Pagastā ar valdes lēmumu par saviem pārstāvjiem komisijā ievēlēja Andreju Umuru, Aleksandru Lietuvieti un Aleksandru Baltiņu.
Savukārt pārstāvniecības ievēlēšanai no potenciālā miesta puses bija jāsasauc iedzīvotāju sapulce. To izdevās noorganizēt 1920.gada 8.augustā, kad Vecgulbenes pagasta namā miesta iedzīvotāju sapulcē sanāca 23 dalībnieki. Sapulce jaundibināmā miesta jautājuma sakārtošanai ievēlēja 3 savus pilnvarotos pārstāvjus – Krišjāni Dzilnu (Vecgulbenes pagasta padomes priekšsēdētājs), Augustu Stirāju (tirgotājs) un Pēteri Dunkuli (miesnieks). Starp komisijas pirmajiem nozīmīgajiem darbiem bija robežu nospraušana, miesta plāna izstrāde, budžeta projekta sastādīšana un citi. Miesta dibināšanai nepieciešamo precizējumu un ziņu apkopošanā nācās ieguldīt milzīgu darbu, kas prasīja vismaz pusgadu.
Komisija jau 1920.gada 16.augustā apstiprināja pēc acumēra uzzīmēto projektējamā miesta plānu. Kopā ar minētās sēdes protokolu un noteikumiem plānu nosūtīja Iekšlietu ministrijas Pašvaldības departamentam. Miesta nodibināšanai labvēlīga iznākuma saņemšanai tika pieprasīti skaitliskie dati, iedzīvotāju sapulces protokols par miesta dibināšanu un miesta robežās ietilpstošo zemesgabalu īpašnieku paraksti, ka viņiem miesta dibināšanas projekts zināms un nav iebildumu pret to. Diemžēl Valkas apriņķa valdes steidzinātā robežu aprakstīšana tika izdarīta tik neprecīza, ka turpmāk ievērojami aizkavēja visu apbūves projekta plānošanu un realizēšanu Vecgulbenes miestā.
Valkas apriņķa padome lēmumu par Vecgulbenes miesta nodibināšanu pieņēma 1920.gada 4.septembrī. Tomēr galīgais lēmums Vecgulbenes miesta nodibināšanas lietā bija jāpieņem iekšlietu ministram.
Par ļoti zīmīgu laiku Gulbenes pilsētas vēsturē kļuvis februāris. Latvijas Republikas iekšlietu ministrs Kārlis Kristaps Arveds Bergs (1875-1941) Vecgulbenes miesta izveidošanu apstiprināja 1921.gada 14.februārī. Miests par likumīgi nodibinātu uzskatāms ar apstiprinātā lēmuma publicēšanu “Valdības Vēstnesī” 1921.gada 22. februārī.

Katastrofāli trūka mājokļu
1920.gadā veiktajā Vecgulbenes miesta iedzīvotāju skaitīšanā tika fiksēts, ka tajā dzīvo 1934 iedzīvotāji. Tika veikta cilvēku skaitīšana, tāpēc iegūstamas ziņas arī par situāciju mājokļu jautājumā. Šie dati liecina, ka gulbeniešiem bija katastrofāls pastāvīgai dzīvošanai piemērotu mājokļu trūkums.
Vecgulbenes muižas centrā uzskaitītie 82 iedzīvotāji dzīvošanai izmantoja vairākas muižas ēkas, kas nebija piešķirtas kara resoram.
Stacijas apkārtnē mitinājās simtiem jaunā miesta iedzīvotāju. Galvenokārt viņi dzīvoja koka barakās un kuzovās (vagons, kurš netiek lietots un pielāgots īslaicīgai dzīvošanai), par mājvietām izmantoti arī 10 koka vagoni.
Dzīvojamo māju bija visai maz (virs 10). Vienā gadījumā kā dzīvesvieta fiksēts šķūnis, bet otrā - kūts.
Intensīvi apdzīvota arī savu tiešo funkciju pildīšanai izmantotā šaursliežu dzelzceļa stacijas ēka. Stacija kā dzīvesvieta bija reģistrēta 17 personām.
Savukārt no stacijas netālajā Rīķauzē mitinājās 137 cilvēki. Mājas te tika sanumurētas no 1 līdz 10 (10 rīķauzes). 9 no šīm dzīvojamajām ēkām atzīmētas kā koka būves, bet viena – ķieģeļu mūra. Savrup izvietotās muižas parka mežsarga mājas iedzīvotāji arī pieskaitīti šīs apkārtnes iedzīvotājiem.
Svelberģī un Izabellā (tagadējā “Kantes kroga” apkārtne) kopējais iedzīvotāju skaits bija 110. Svelberģī dzīvošanai izmantotas tur esošās 5 mūra būves: 2 dzīvojamās ēkas, krogs, kā arī 2 kūts ēkas. 12 cilvēku dzīvesvieta reģistrēta koka barakā. Skolas (Izabellas skolas) ēka, 1 kuzova un 3 barakas dzīvošanai izmantotas arī Izabellas skolas apkārtnē.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pilsētas veidošanās sākums

Kategorijas