Vienu procentu joprojām atstāj sportam

2018. gada 16. marts 00:00

1709

Pagājušas aptuveni divas nedēļas, kopš bobslejists Daumants Dreiškens ir atgriezies mājās no Phjončhanas olimpiskajām spēlēm. Daumants atzīst, ka mājās ir jāiespringst vairāk nekā Phjončhanā, jo ir trīs mazi bērni, kuri prasa uzmanību, un vēl suns. Dienas tagad esot noslogotas un nav nekādas atpūtas. Saistībā ar treniņiem pašlaik neesot nekas obligāts. Pēc atgriešanās no Dienvidkorejas trīs četras dienas viņš neko neesot darījis, bet piektajā dienā jau devies uz sporta zāli un skrējis krosu. Daumants jūtas slikti, ja nepasporto.
- Vai joprojām pārdomā, analizē to, kā veicās olimpiskajās spēlēs?
- Ļoti maz kavējos tajās atmiņās. Kopš lidostā šķīrāmies ar komandas biedriem, neesam kopā vēl sanākuši. Lai nosēžas tie biezumi un emocijas, atpūšamies cits no cita. Sestdien satiksimies, jo tad notiks Latvijas bobsleja un skeletona sezonas noslēgums - paredzētas dažādas izdarības Siguldas trasē. Vienlaikus tas ir Latvijas čempionāts, bet parasti tās jau ir tādas atpūtas sacensības, atrādīšanās skatītājiem, līdzjutējiem. Kopumā - plaša programma ne tikai bobsleja faniem, bet arī skeletona, kamaniņu.
- Emocijas par divnieku sacensībām pierimušas?
- Domāju, ka varbūt tā nevajadzīgi plaši viss aizgāja. Rezonanse bija liela. Ja laikus tas būtu paziņots, ka es nebraukšu, tad visi ar to būtu samierinājušies un varbūt viss būtu citādāk. Bet, ja šodien treniņš, rīt sacensības un pēkšņi treneris paziņo, ka es nebraukšu, visi to uzzina, ir šoks. Lielu lomu spēlēja tieši tas, ka tika paziņots pēdējā brīdī. Būtu laikus šis lēmums pateikts, būtu citādāk. Tā kā šoreiz viss bija pēkšņi, tāpēc visi tā sašūmējās. Pašam emocijas ir pierimušas. Trīs četras dienas saņēmu jautājumus, bija jāskaidrojas, un tas vēl vairāk saasināja emocijas. Jā, pāris dienas biju gan tajās emocijās.
- Pēc četrinieku brauciena Melbārdis atzina, ka ir kauns no komandas biedriem, jo esot jūs pievīlis.
- Tas bija tajā kontekstā, ka slikti nobrauca pirmās dienas otro braucienu. Un tas bija jau skaidrs brauciena laikā. Televīzijā to momentu tieši nevarēja redzēt. Ja skatītājs pats analizē braucienu, tad viņš to neredz. Mēs to paši jutām, un bija skaidrs. Beigās vēl nopriecājāmies, ka mēs tikai tik maz zaudējām. Pēc tā brauciena likās jau, ka viss. Arī protokolos skatoties - bija četri braucieni, pirmajā braucienā bijām piektie, otrajā bija šis sliktais rezultāts, kad bijām divpadsmitie. Trešajā braucienā bijām trešie vai ceturtie, bet trūka trīs simtdaļu līdz pirmajai vietai, un ceturtajā - bija otrais rezultāts, kas ir simtdaļu no labākā rezultāta. Ja izdevās normāls brauciens, bijām ļoti tuvu pirmajai vietai, un, ja nebūtu tik slikts rezultāts otrajā braucienā, tad mēs vēl par trijnieku pacīnītos.
- Kā patika Phjončhanas trase?
- Laba trase. Labi sagatavota. Noteikti “TOP 3” trase. Viennozīmīgi. Reti kurā trasē var tā izbaudīt braucienu un teikt, ka tas bija patīkami. Protams, ar nosacījumu - ja brauciens izdodas.
- Iespēja, ka turpināsiet sportista karjeru, tiešām ir niecīga?
- Tik, cik Dienvidkorejā esmu izteicies par turpmāko karjeru, tik arī ir. Nekas pa šo brīdi nav mainījies. (Daumants pēc 2018.gada Phjončhanas olimpiskajām spēlēm paziņoja par sportista karjeras beigšanu, norādot, ka 99 procenti tas bijis arī viņa pēdējais brauciens bobslejista karjerā – red.) Es pašlaik to vienu procentu atstāju. Mēs, komanda un vadība, vēl sanāksim kopā uz sapulcēm. Un tas varētu notikt tuvākajā laikā. Sestdien, kad tiksimies Siguldā, varbūt pat norunāsim jau datumu tuvākā mēneša vai pusotra laikā, kad tas varētu notikt. Tad arī redzēs, ko viņi teiks, piedāvās. Grūti šobrīd kaut ko vairāk pateikt. Kad sanāksim kopā, tad tas viens procents arī izšķirsies. Pagaidām, esot mājās, neko ļoti neesmu domājis.
- Vai redzi sevi Gulbenes sporta dzīvē?
- Kāpēc ne? Jā. Ja es varētu būt noderīgs, tad labprāt.
- Esi piedalījies četrās ziemas olimpiskajās spēlēs. Kuras visspilgtāk ir palikušas atmiņā?
- Bija Turīna, Vankūvera, Soči un Phjončhana. Rezultātu ziņā tie ir Soči, līdz ar to atmiņā paliekošs ir noslēgums Soču olimpiskajās spēlēs. Savukārt Turīna bija vissliktākā sadzīves ziņā. Vankūvera, Soči un šī olimpiāde – ļoti līdzīgas gan dzīvošanas, gan sadzīves ziņā, gan nokļūšanā uz sacensību vietām. Phjončhanā dzīvojām 15 stāvus augstā ēkā, kas bija celta un projektēta kā dzīvokļi. Šie dzīvokļi jau esot izpirkti. Visi dzīvokļi bija iekārtoti un sagatavoti dzīvošanai, piemēram, virtuves iekārtas bija nosegtas ar plāniem plastmasas paneļiem, lai mēs tur neapskādējam, visi stūri nopakoti, lai neapdauzām. Tādā ziņā viņi ir racionāli. Ēdināšanas ziņā arī bija līdzīgi kā citās olimpiādēs, liela ēdināšanas telpa, kur parasti ir vietējā virtuve, tātad šoreiz – korejiešu, un man ļoti garšoja, tad ir pasaules virtuve – gaļas, picas, lazanjas, pastas, burgeri, frī kartupeļi, svaigi salāti, kūkas, saldie, augļi. Ļoti liela izvēle. Mēs paši sekojam līdzi tam, ko ēdam. Mums nav tāda uztura speciālista.
- Mediji ziņoja, ka Phjončhanā valda bargs sals.
- Tad, kad ieradāmies, bija auksti. Ielidojām 2.februārī. Dienā bija mīnus 20 grādi un naktī mīnus 28 un vējš. Sajūtu temperatūra bija vēl lielāka. Pirmā nedēļa bija diezgan skarba. Pirmos treniņbraucienus aizvadījām mīnus 18 grādos. Pēc tam atklāšanas dienā bija samērā cilvēcīgi laikapstākļi, un beigās jau bija nulle grādu un pat nedaudz virs nulles. Protams, varēja tikt ekskursijās, un tas bija samērā izdevīgi, jo visi objekti bija diezgan tuvu - biatlona trase, kalnu slēpošana, tramplīnlēkšana, bobslejs. Viss tādos kā Gulbenes izmēros - piecu minūšu braucienā ar autobusu. Bet es neizmantoju to. Pirmkārt, tāpēc, ka bija auksts - negribējās salt un riskēt, ka varētu saaukstēties un cīnīties ar slimību. Tāpēc pārsvarā man bija trase, ēdamzāle un istaba. Citās olimpiskajās spēlēs esam devušies uz hokeju, uz biatlonu. Kaut kur ir būts, bet reti.
- Pēc Phjončhanas draugi bija sagādājuši pārsteigumu?
- Biju galīgi saguris pēc lidojuma. Nebiju gulējis 25 stundas, un vēl ceļš no lidostas uz mājām. Piebraucām pie mājas, draugi jau sagaidīja pagalmā ar karogiem un pašu izgatavotām medaļām. Sakāra man tās kaklā. Nekas neatlika, aicinājām iekšā, izdzērām šampanieti. Nosvinējām. Bija jauki! Tas bija patīkams pārsteigums.

Gulbenes novada bibliotēkā šobrīd ir apskatāma izstāde par Daumanta Dreiškena profesionālajām gaitām Latvijas bobsleja komandā

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Vienu procentu joprojām atstāj sportam

Kategorijas