Likteni ietekmē Sibīrijas zīmogs

2018. gada 23. marts 00:00

1960

Jāzepam Supem vēl nebija četri gadi, kad 1949.gada 25.martā viņu kopā ar māti Jadvigu izsūtīja. Tēvs Kazimirs bija arestēts un izsūtīts jau 1947.gadā. Tajā naktī māti un dēlu ar pašu saimniecības zirgu aizveda līdz Tilžai, kur tika savesti izsūtāmie no plašākas apkārtnes. Toreiz ģimene dzīvoja Balvu novada Vectilžas pagastā. “Atceros tikai dažus fragmentus, tāpēc neticu dažkārt stāstītajām atmiņām jau no divu gadu vecuma. Iespējams, ka tās ir daļēji pasakas, bet man tā negribas stāstīt,” saka Jāzeps. Viņš uzskata, ka daudz sāpīgāk visu pārdzīvoja vecāki. Turpretim bērni pieņem dzīvi tādu, kāda tā ir – Latvijā vai citur.

Nebiedē ne sals, ne karstums
Tālā un mokošā ceļa galamērķis bija Omskas apgabala Marjanovskas rajona Maskaļenskas sovhozs, 3.nodaļa. “Tā ir Omskas apgabala dienvidu daļa, kur pārsvarā ir stepe. Tur galvenokārt audzēja graudaugus. Mums skola atradās ēkā, kurā Krievijas pilsoņu kara laikā bijusi iekārtota slimnīca baltgvardu armijas ģenerāļa Aleksandra Kolčaka karavīriem. Blakus bija kapi, kuros apglabāti kritušie karavīri,” atceras J.Supe.
Viņš izsūtījumā pabeidza septiņas klases, mācoties kopā ar kalmikiem, tatāriem, vāciešiem, ukraiņiem, bet latviešu ģimenes ciematā bija tikai piecas. Tiesa, sovhoza centrā bija vairāk latviešu, kuri spēja fiziski smagi strādāt ķieģeļu ceplī un kolhozā. “Mammai katru mēnesi bija jāiet uz centru pieteikties komandantūrā. Viņa strādāja cūku fermā, kā arī šuva kleitas un citu apģērbu kalmikietēm. Reizēm arī es palīdzēju fermā, bet pēc tam varēju aizšmaukt kopā ar citiem bērniem. Mums bija sava komanda, kas vasarā pulcējās gandrīz katru vakaru. Ziemā bija dejas reizi nedēļā,” stāsta Jāzeps.
Par apkārtējo cilvēku attieksmi viņš var teikt tikai labu. Turpretim nelabvēlību Jāzeps sajuta, kad 1960.gadā atgriezās Latvijā. “Pēc Staļina nāves jau 1956.gadā daudzi latvieši varēja atgriezties, taču pēc tam brauca atpakaļ uz Sibīriju, acīmredzot tieši šīs noraidošās attieksmes dēļ,” secina J.Supe. Viņa vecākiem neļāva doties uz Latviju, lai gan tēvam bija dota atļauja “iet uz visām četrām debespusēm”. Viņš šo iespēju izmantoja, lai būtu kopā ar ģimeni, pie kuras atbrauca 1959.gadā. Maskaļenskas sovhoza direktors neatdeva dokumentus un reabilitācijas apliecību, jo viņam bija vajadzīgi strādnieki, tāpēc vecāki Latvijā atgriezās tikai 1963.gada martā. Pirms tam tika pārdota māja, ko tēvs bija uzcēlis ģimenei.
Māja bija celta no māla un salmu maisījuma, tās apmēram 75 centimetrus biezās sienas labi saglabāja siltumu. Sovhozs mājas būvei piešķīra 300 rubļus, lai varētu iegādāties kokmateriālus, naglas un citas celtniecībā nepieciešamas lietas. “Ziemā tur sals ir pat mīnus 40 grādi, toties vasarās ir ļoti karsts, turklāt maz ir nokrišņu. Ja lietus nolija, nekur nevarēja tikt, jo stepes zeme lipa pie kājām. Lietavas sākās oktobrī un turpinājās apmēram mēnesi. Kad pēc tam iestājās sals, zeme plaisāja,” dzīves apstākļus raksturo J.Supe.
Astoņdesmito gadu otrajā pusē viņš uz izsūtījuma vietu aizbrauca kopā ar bērniem, lai parādītu, kur pagājusi tēva bērnība.

Notiesā par atbalstu mežabrāļiem
Jāzepa tēvs Kazimirs Supe tika arestēts un notiesāts par palīdzību mežabrāļiem - tā dēvēja nacionālos partizānus, kas nevēlējās samierināties ar padomju karaspēka okupāciju. Viņi mitinājās nometnē Stompaku purva saliņās starp Viļaku un Balviem. Tolaik cīnītāji pret padomju režīmu tika saukti par bandītiem. Izsūtīta tika arī J.Supes mātes māsa Anna, kas bija sakarniece mežabrāļiem. “Mūsu māja atradās meža malā, tāpēc naktīs partizāni nāca pēc maizes un citiem pārtikas produktiem. Pastāv dažādas versijas par to, vai partizāni un to atbalstītāji tika nodoti. Deviņdesmitajos gados man bija iespēja arhīvā iepazīties ar tēva lietas materiāliem, tā izpildot viņa lūgumu pirms nāves. 700 lappušu lieta bija trīs mapēs, kuru lasīšanai man bija dotas trīs stundas. Reizēm šermuļi skrēja pār kauliem, atklājot, ka varēja māsa vai brālis tā liecināt. Nespēju to pieņemt, tāpēc negribas par to runāt,” atzīst Jāzeps. Viņam ir zināmi cilvēki, kuri ir snieguši liecības, taču tagad viņu vairs nav.
“Tēvs jokoja, ka Noriļska ir komjauniešu pilsēta. Iznāk, ka arī notiesātie bija komjaunieši, jo PSRS visur – celtniecībā, dzelzceļu būvē – tika izmantots ieslodzīto darbs. Tiesa, tēvam bija jāstrādā šahtā,” atceras J.Supe. Viņš joprojām apbrīno ieslodzīto sacelšanos, kas notika vairākās ieslodzījuma vietās Vorkutā, Noriļskā un Magadanā. To izraisīja necilvēcīgie apstākļi, augstā mirstība un pret ieslodzītajiem vērsts administrācijas terors. “Mammas māsa Anna, kas atradās nometnē Vorkutā, atcerējās, ka uzraugi nelietoja ieročus, bet streikotājus par nepakļaušanos sita ar dēļiem,” stāsta Jāzeps. Pirmos piecus gadus Anna bija nometnē Noriļskā, bet pēc tam – Vorkutā, kur pārsvarā bija sievietes. Pēc Staļina nāves 1953.gadā piespriestais 25 gadu soda termiņš tika samazināts gan Jāzepa tēvam, gan Annai, tāpēc viņa varēja atgriezties Latvijā.

Armijā tiekas ar izsūtīšanas liecinieku
Kad J.Supe atgriezās Latvijā, viņš sākumā dzīvoja pie mammas māsas Annas. Viņa Sibīrijā bija atradusi dzīvesdraugu Staņislavu Kusiņu un apprecējās. Jāzeps latviski runāja slikti, tāpēc Višķu tehnikumā, kur viņš iestājās, sākumā audzēkņi par puiša valodas neprasmi labsirdīgi zobojās. Tehnikumā J.Supe apguva agronoma specialitāti. Pēc sadales viņu nozīmēja darbā Balvu rajona kolhozā “Avangards”, kur priekšsēdētājs bija Jānis Sarkanābols. Viņš nedeva darbu jaunajam agronomam, atrunājoties, ka tam drīz būs jāiet armijā, tāpēc nevēlas pieņemt uz neilgu laiku. “Acīmredzot viņš nevēlējās, ka strādāšu savās mājās, jo kolhoza kantoris bija iekārtots mūsu mājā, no kuras tikām izvesti. Sāku strādāt Balvu sovhozā, līdz tiku iesaukts armijā,” norāda J.Supe.
Dienests viņam aizritēja Podporožjē, veicot radista pienākumus. Tā ir pilsēta Ļeņingradas apgabalā. Armijas politdaļas vadītāja vietnieks Jāzepu vairākkārt vērojis, līdz noskaidrojās, ka viņš 1949.gadā ir bijis kursants, kurš piedalījies civiliedzīvotāju izvešanās. “Viņš mani atpazina pēc dzimumzīmes un secināja, ka esmu iesaukts armijā nelikumīgi, jo biju vecākiem vienīgais apgādnieks. Tomēr tika noskaidrots, ka vecāki Gulbenē savā mājā dzīvo labi, tāpēc mani no armijas neatbrīvoja,” skaidro Jāzeps.

25.martā dodas uz dzimto pusi
Pēc dienesta padomju armijā dzīve pilsētā viņu nevilināja, tāpēc J.Supe strādāja kolhozos, turklāt studēja Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā neklātienē. Studiju laikā Jāzeps iepazina Aiju, ar kuru tika svinētas kāzas. Pēc akadēmijas beigšanas bija iespēja izvēlēties darbu Rankā vai Stāmerienā. Jāzeps izvēlējās Stāmerienu, kas ir tuvāk vecāku dzīvesvietai Gulbenē. Pēc atgriešanās no izsūtījuma viņi apmēram pusgadu dzīvoja Balvos pie tuviniekiem, bet pēc tam iegādājās māju Gulbenē, Lazdu ielā. Savukārt Jāzepam Stāmerienas pagastā bija dzīvoklis, bet ar laiku tika iegādāta māja, kurā viņš dzīvo joprojām. Te pasaulē nāca trīs bērni – dēli Jānis un Juris, meita Līga, kuriem nu jau ir savas ģimenes. J.Supem ir septiņi mazbērni un būs divi mazmazbērni. “Un visi dzīvo Latvijā! Neviens nevēlas aizbraukt labākas dzīves meklējumos,” uzsver Jāzeps.
Deviņdesmitajos gados, kad mājas un zeme tika atdotas īpašniekiem, Balvu pašvaldībā tika secināts, ka J.Supes vecākiem līdz izvešanai nekā cita nav bijis – tikai māja. Pat gultu nav bijis, jo mantas aprakstīšanas dokumentos nekas cits nebija minēts. Jāzepa mamma zināja, kur palikusi viņas “Singer” šujmašīna un skapis, bet, protams, nemēģināja neko atgūt. “Mūsu māja bija pārvilkta uz ciematu, tāpēc nevēlējāmies arī to atgūt. Par māju tika izmaksāta kompensācija, par ko varējām iegādāties vieglo automašīnu un “Jawu” dēlam. Tagad mājas vairs nav. Tomēr gandrīz katru gadu braucu apskatīties dzimto pusi. Arī 25.martā aizbraukšu un klusībā atcerēšos, tikšos ar paziņām. Tiesa, dažus nemaz nevēlos satikt,” saka J.Supe.

Uzziņai
Bija nepieciešami vairāk nekā 25 gadi atjaunotajā Latvijas valstī, lai atbilstoši savam nozīmīgumam tiktu novērtēta Stompaku kauja, kurā apmēram 350 nacionālie partizāni gandrīz diennakti cīnījās pret pustūkstoti vīru lielo padomju iebrucēju karaspēku. 2017.gada 2.martā pirmo reizi Viļakas novada vadība rīkoja vērienīgu pasākumu, pieminot pirms 72 gadiem notikušo latviešu nacionālo partizānu lielāko kauju. Avots: www.LSM.lv

Uzziņai
PSRS ieslodzījuma sistēma GULAG tika veidota, lai turētu notiesātos cilvēkus, tajā skaitā politiski tiesātos, ieslodzījumā un izmantotu viņus kā lētu darbaspēku. No 1941. līdz 1944.gadam nometnēs tika likvidētas 603 sacelšanās grupas (4640 cilvēki). Grupu vadītāji bija ieslodzītie baltieši. Pēc Staļina nāves 1953.gadā sacelšanās notika arvien biežāk un tajās iesaistījās arvien plašākas ieslodzīto grupas. Avots: Latvijas okupācijas muzejs

1949.gada deportācijas ir viens no traģiskākajiem notikumiem Latvijas vēsturē. Uz mūža nometināšanu Sibīrijā tika izsūtīti 43 000 cilvēku, starp viņiem bija 10 000 bērni un zīdaiņi, veci un pat no nāves gultas piecelti cilvēki. Bojā gājis 4941 cilvēks. Katrs ceturtais deportētais bija bērns, katrs sestais – vecāks par 60 gadiem.
Avots: fonds “Sibīrijas bērni”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Likteni ietekmē Sibīrijas zīmogs

Kategorijas