Gatavi izjust īpašo Dziesmu svētku noskaņu

2018. gada 27. marts 00:00

3195

Gatavi izjust īpašo Dziesmu svētku noskaņu

Smaidošas sejas, labs noskaņojums, kā arī dzīvespriecīga un sirsnīga atmosfēra valda Lejasciema kultūras nama jauktā kora “Kaprīze” mēģinājumos. Par to pārliecinājās arī “Dzirkstele”, trešdienas vakarā ierodoties uz mēģinājumu, kurš notika Lejasciema vidusskolas ēkā.
“Brīžos, kad liekas, ka vairs neko nevaram, atveras ne tikai otrā, bet arī trešā un ceturtā elpa. Spējam mobilizēties arī tur, kur šķietami vairs nekas nav glābjams. Esam diezgan organizēti, reizēm baudām kopā kādu kultūras pasākumu. Neesam ļoti trakulīgi, bet priecāties mēs mākam!” tā kori “Kaprīze” raksturo tā dalībniece Janeta Bačinska.
Koris dibināts 1989.gada 31.martā, kad uz pirmo mēģinājumu sanāca 16 kora dziesmas mīļotāji un diriģente Rita Vēverbrante. Kopš 2004.gada kora vadītāja ir Ineta Maltavniece, kuru kora dalībnieki ārkārtīgi slavē un liela, uzsverot, ka viņa ir ne tikai simpātiska, smaidīga un ar labu humora izjūtu, bet arī ļoti talantīga pedagoģe. “Reizēm jau liekas tik grūti, ka jāmet plinte krūmos, bet Ineta mums prot iemācīt. Viņa nesaskaišas, ja mēs neprotam, riņķo mums tik ilgi apkārt, kamēr mums jau aiziet,” atzīst Guntars Suntažs.
Arī Rita Gargažina uzsver, ka viņa ļoti lepojas ar savu kori un kora vadītāju.

Kora kodols – pārbaudīta vērtība
Kora vadītāja I.Maltavniece “Dzirkstelei” stāsta, ka “Kaprīze” nav pārāk liels koris. “Uz svētkiem būsim 23 vai 24 cilvēki, un tas nav pārāk liels kora sastāvs, bet visas balss grupas ir. Paļaujamies uz saviem spēkiem. Kora kodols jau ir gadu gadiem un ir pārbaudīta vērtība. Ja būtu vēl pa kādam cilvēkam katrā balss grupā un ja arī vīru būtu vairāk, īpaši tenoru balsis, būtu labāk, bet man jau liekas, ka tenoru balsis ir deficīts visā novadā,” saka I.Maltavniece, kura jau kopš skolas laikiem ir piedalījusies Dziesmu un Deju svētkos. “Gaidām šos svētkus. Vēlamies tos pieredzēt, jo tā ir vērtība, un vēlos, lai tā neiznīkst. Liekas, ka šogad svētkiem jābūt grandioziem un patriotiskiem,” spriež kora vadītāja.
Viņai īpaši palikuši atmiņā Dziesmu svētki, kuri notika deviņdesmitajos gados, kad drīkstēja braukt ārzemju latvieši un piedalīties svētkos, līdz ar to tie izvērtās ļoti emocionāli. “Vai es varēju arī padziedāt vai tikai raudāju, nezinu. Neaizmirstami mirkļi!” atminas I.Maltavniece.

Tās sajūtas! Tas ir kaut kas!
Cītīga dziedātāja ir Ligita Degune, kura mājās sevi bieži vien pieķer dungojam kādu melodiju. Viņa “Kaprīzē” dzied jau 15 vai 16 gadus. “Šie man būs ceturtie svētki, ja izdosies aizbraukt. Skolas laikā dziedāju korī un ansambļos. Kad Sinolē bija vokālais ansamblis, tajā arī dziedāju, tad mani pārtvēra Lejasciema koris. Vadītāja Rita Vēverbrante mani paaicināja. Piekritu. Sākumā gan baidījos, jo sanāk braukāt no Sinoles uz Lejasciemu. Nav nemaz tik vienkārši. Jāpateicas ģimenei, kas ir mana atbalstošā grupa, ka palaiž mani no darbiņiem. Ir jau reizes, kad arī nevaru tikt. Dziesma - tā ir enerģija. Kad pirmo reizi aizbraucu uz Dziesmu svētkiem, pēc tam ilgi biju kā spārnos. Ja pats esi bijis un izjutis, to nemaz tā vārdos nevar izstāstīt. Tās sajūtas! Tas ir kaut kas! Kaut vai dzīvajā skatīties, klausīties ir citādāk nekā pie televizora ekrāna. Pa televizoru es laikam nemaz neskatītos Dziesmu svētkus. Liktos garlaicīgi,” saka L.Degune.

Repertuārs kļuvis sarežģītāks
Rita Gargažina Lejasciema korī “Kaprīze” dzied jau no pirmā mēģinājuma - kopš 1989.gada. Nākamajā gadā kopā ar kori viņa svinēs 30 gadu jubileju. “Ar dziedāšanu esmu saistīta jau kopš bērnības, ģimenes, skolas laikiem, varbūt tāpēc ir tā, ka es bez dziedāšanas nevaru, kā saka, dziedāšana man ir asinīs. Ar kori šajos 29 gados esmu bijusi uz visiem Dziesmu un Deju svētkiem - gan kā dziedātāja, gan kā kultūras darbiniece. Un mana pārliecība ir tā, ka katram vismaz reizi mūžā ir jāizjūt Dziesmu un Deju svētki. Tie ir visas tautas svētki, kad var izjust kopības sajūtu, tie ir svētki, kas pulcina daudz labu cilvēku, un tiem ir laba aura. Šajā lielajā kopā sanākšanā, sadziedāšanā, sadejošanā, kopmuzicēšanā mēs redzam savu tradīciju lielumu, un, ja tās saudzīgi kopj, tās spēj saviļņot tautu. Un tad ir tas gandarījums par paveikto darbu vairāku gadu garumā. Ar gadiem ir mainījies svētku repertuārs, tas ir kļuvis sarežģītāks, lauku kora dziedātājam varbūt ne tik viegli izdziedams, bet mēs dziedam,” uzsver R.Gargažina.

Palicis sarūgtinājums
Janeta Bačinska uzsver, ka dziedāšana tā ir meditācija, komunikācija ar citiem koristiem, tā ir iziešana no mājas, cilvēku satikšana, sevis formā turēšana, atmiņas trenēšana. “Ieteiktu katru bērnu, kuram ir kaut mazliet spējas, sūtīt dziedāt vai dejot, jo tā ir disciplīnas iemācīšanās, tā ir pozitīvu emociju gūšana gan mēģinājumos, gan koncertā, kur notiek enerģijas apmaiņa un mijiedarbība starp klausītāju un dziedātāju,” zina teikt J.Bačinska.
Viņa atminas savus pirmos Dziesmu svētkus, kuri bijuši vispatīkamākie. “Viss bija jauns un neiepazīts. Tika apgūta arī klasiskās mūzikas programma, jo kori varēja piedalīties klasiskās mūzikas koncertā. Dziedājām klasiskās mūzikas pērles - ne tikai vispasaules komponistu, bet arī latviešu. Man šķiet, toreiz bija aktuāla Zigmara Liepiņa “Parīzes dievmātes katedrāle”, arī no tās tika dziedāts fragments. Tas koncerts bija ļoti saviļņojošs un atmiņā paliekošs. Nerimstošie aplausi. Tas viss bija ļoti patīkami!” atceras J.Bačinska.
Viņa arī neslēpj, ka jau sāk parādīties stress, jo tūlīt būs skate un neziņa, kuras dziesmas tiks izlozētas, jo katram korim ir dziesmas, kas padodas labāk un ne tik labi, arī ziņkāre, kas tad no tā visa būs sanācis. “Pēc iepriekšējiem Dziesmu svētkiem palika liels sarūgtinājums, jo svētki bija ļoti nepārdomāti, nogurdinoši, stresaini, garš noslēguma koncerts. Es ceru, ka tas viss tika ņemts vērā un labots un ka tie būs svētki ne tikai tiem, kuriem nopirktas biļetes, bet arī dalībniekiem, jo iepriekšējā reizē mēs neredzējām pilnīgi neko. Tikai smags darbs, karšana saulē, saucieni pēc ātrās palīdzības, jo atkal kāds ģībst. Ceru, ka šogad tas neatkārtosies,” saka J.Bačinska.
Kora dziedātāju rindas kuplina, kā paši kora dalībnieki atzīst, arī kolorītas personības - Guntars Šmits un Guntars Suntažs. G.Šmitu savējie mēdz saukt arī par kora sirdsapziņu. “Esam vecā paaudze, un sirdsapziņa dzen uz mēģinājumiem. Dziedu “Kaprīzē” 27 gadus. Nav jau kā jaunatne, uz kuru tā īsti nevar paļauties,” saka dziedātājs. Otrs Guntars bilst, ka “Kaprīzē” tomēr dzied arī jaunatne, arī viņa paša dēls. “Es “Kaprīzē” dziedu 29 gadus. Te sanāk kopā draugi, kolēģi. Ja nenāksi dziedāt, sāksi atsvešināties. Man jau šie būs septītie Dziesmu svētki. Vienos tik neesmu bijis darba apstākļu dēļ,” saka G.Suntažs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gatavi izjust īpašo Dziesmu svētku noskaņu

Kategorijas