Saimnieciska rokdarbniece

2018. gada 29. marts 00:00

3812

Gulbeniete Iveta Birzniece nevar iedomāties savu dzīvi bez adīšanas, taču viņu interesē arī citi rokdarbi un ēdienu gatavošana. Arī uz interviju viņa atnāk, ietinusies pašas adītā milzīgā plecu lakatā.
“Pamatskolā jau adīšana mājturības stundās bija obligāta, bet pirmos soļus adīšanā man iemācīja vecmamma Marija. Viņa visvairāk mācīja adīt zeķes, taču skolas laikā bija arī lielāki darbiņi, piemēram, pamatskolā noadīju džemperkleitu, vidusskolā – džemperi,” stāsta Iveta.
Viņa uzsver, ka tagad var internetā adīšanu apgūt soli pa solim, ja interesē un aizrauj. Ivetai adīšana no visiem rokdarbiem ir vismīļākā. “Māku arī tamborēt, izšūt, tapot, bet šobrīd gan vairāk adu. Adu zeķes, šalles, lakatus, zīdainīšiem zābaciņus, cepurītes, jaciņas. Noskatījos internetā somu zeķes, ļoti iepatikās - ļoti labi tas, ka bērniem neslīd no kājas nost un nevar tik viegli novilkt. Un arī forši izskatās, kad norullē uz leju. Kad ieraudzīju žurnālā pulsa sildītājus – maučus, gribējās izmēģināt kaut ko jaunu un noadīju. Tajos ir ieadīts diedziņš ar pērlītēm: jāuzliek uz papīra raksts, jāizskaita, cik pērlīšu, jāsaver uz diega, pērlīti aizliek aiz valdziņa un bīda uz priekšu. Manos maučos ir apmēram 1000 pērlītes, kuras izskatās kā uzšūtas. Maučos var ieadīt latviešu zīmes aizsardzībai,” stāsta rokdarbniece.

Pats sarežģītākais - izmērs
Iveta uzskata, ka pats sarežģītākais adīšanā ir uzadīt pareizo izmēru. “Man vislabāk patīk, ja es zinu, kam es adu, jo tad var piemērīt. Ja esi iedomājies kaut ko adīt konkrētam cilvēkam, bet neder, tad ir jājauc ārā un jāada no jauna. Lai gan gribi dāvanu, tomēr iepriekš būtu jāpielaiko. Piemēram, arī internetā it kā doti izmēri konkrētam vecumam, bet bērniem vienā vecumā augums atšķiras un arī dzijas biezums ir dažāds. Reizēm noskaties internetā kādu rakstu, sāc adīt, bet adījuma raksta shēma ir mazliet nepareiza un viss apstājas. Un tad jāsāk domāt, kā visu labot. Ja gadās kļūda, man patīk labāk izjaukt un sākt no jauna. Reizēm gan žēl, ka tik daudz izadīts un jājauc ārā, bet man gribas, lai viss ir tā, kā vajag,” viņa saka.
Iveta ir noadījusi simtiem zeķu pāru. Viņai ir trīs bērni: Anete (18), Rinalds (14) un Alīna (16). Adījumus vairāk nēsājot lielā meita: šalles, cepures, zeķes. Puika esot izvēlīgāks, viņam nepatīkot, ja dzija grauž. “Maziem bērniem esmu adījusi minjonu, makvīnu čībiņas. Savus adījumus dāvinu radiņiem. Kad iet raugos, tad lūdz, lai uzadu mazos bērnu zābaciņus. Lielākoties dāvanas ir mani adījumi,” viņa stāsta.
Izaicinājums bijis adīt zeķes, kas ir pāri ceļgaliem. Viss bija jāizrēķina tā, lai augšējā daļā valdziņu skaits ir lielāks un uz leju iet mazāks, bija jāizvēlas tāds raksts, lai noraukums neizceltos, lai ir skaisti. Vēl viņa pirmo reizi adījusi ežu cimdus kādam puisītim, kuram ļoti patīk eži. Iveta piebilst, ka arī dzijas ir dažādas un pie katras ir jāpierod.
“Roku darbs ir nenovērtējams, bet daudzi to nespēj novērtēt. Latviskos rakstus neadu, lai gan varētu jau izmēģināt, bet man šķiet, ka tā vairāk ir modes lieta. Uz šalles ir kāda latviešu zīme, bet pats nēsātājs nesaprot, kas tā par zīmi un kāda tai nozīme,” saka rokdarbniece.

Patīk gatavot
Otrs Ivetas vaļasprieks ir kulinārija. “Cepu maizi, kad gribas kaut ko jaunu, citādāku. Vislabāk man garšo saldskābmaize. Nesen gatavoju aknu torti. Pārsvarā receptes atrodu žurnālos, internetā. Meitiņa mācās par pavāra palīgu un iedvesmo arī mani kaut ko atkal izmēģināt. Kūkas arī esmu cepusi. Man arī bērnība patika gatavot. Konservējumu ziemai arī ir daudz. Mums visvairāk garšo skābēti gurķīši un puķkāpostu delikatese. Ziemai gatavojam daudz konservējumu. Ir savs dārziņš, bet sanāk arī piepirkt klāt, piemēram, gurķus, jo patēriņš ir lielāks, nekā var izaudzēt. Katram darbiņam vajag mīlestību un gribēšanu to darīt. Ja rokas neceļas kaut ko darīt, tad nav ko ķerties klāt. Arī adot un maizi cepot,” uzskata Iveta.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saimnieciska rokdarbniece

Kategorijas