Uz soliņa brīvu vietu nav

2018. gada 4. aprīlis 00:00

2660

Kopā ar pagājušajā gadā Jaunatnes parkā uzstādītajiem pagastu soliņiem 1.aprīlī gulbeniešiem tika dāvāts vēl viens - garīgi baudāms „Soliņš”, kurš mājvietu atradis novada kultūras namā. Pēc trīs gadu prombūtnes to atkal gulbeniešiem sagādāja radošās personības Ineta Krastiņa, Edīte Siļķēna, Anita Birzniece un Ilvita Kļaviņa. Taču, kā uzsver pašas autores, režisora titulu šoreiz piešķirt nevar nevienai.

“Tas bija kopīgs darbs - gan daudzajos mēģinājumos, gan katram mājās. Un jāteic, ka ne tikai mums, bet ikvienam dalībniekam, jo visi nāca klajā ar savām idejām. Aktieri paši domāja savus tekstus vai tēlam piemeklēja atbilstošas anekdotes, tāpēc tas ir simtprocentīgi kolektīvs darbs. Sakarā ar to, ka „bufetčicas” (Anita Birzniece un Edīte Siļķēna) uz trim gadiem bija devušās pensijā, par pamatu tika ņemtas pēdējo gadu aktualitātes: slimnīca, stadions, peldbaseins, plūdi. Tās, protams, ir aktuālas un pat sāpīgas tēmas, taču arī uz tām var paskatīties ar humoru. Mēs neesam gaišreģi, taču „deputātu deja” mums bija ieplānota jau pirms pēdējiem notikumiem novada domē, kuri tai piešķīra īpašu nozīmi. Mūsu uzstādījums bija nevienu neaizskart privāti, būt lojāliem un, es pat teiktu, maigiem, lai nerastos nevajadzīgi pārpratumi, taču būtu jautri. Cerams, ka neviens to neuztvēra ļoti personīgi. Arī skatītājiem par vienu un to pašu sižetu var būt atšķirīga izpratne, no zālē sēdošajiem 400 skatītājiem var būt pat 30 dažādi viedokļi,” saka Ineta Krastiņa.
Savukārt “bufetčica” ar stāžu Anita Birzniece uzsver, ka uzkāpt uz skatuves bez uztraukuma nav iespējams. Lai gan pamatdoma ir kopējiem spēkiem izlolota, tomēr teksts uz skatuves aptuveni 80 % ir brīva improvizācija, jo nekad nevar zināt, kurā brīdī kāds domugrauds nostrādās. “Būt par “bufetčicu” nav viegli. Ja vakarā ir jāspēlē šī loma, man visa diena paiet “bufetčicas” zīmē, lai gan esmu ar to jau saaugusi daudzu gadu garumā. Vērtējot notiekošo no skatuves, liekas, ka vienmēr var kaut ko labāk, ka ir vēl, uz ko tiekties, taču, kad jūti saviļņojumu zālē vai pat tās “eksploziju”, izjūtas ir fenomenālas! Un tad nevar saprast, kāpēc tie mūsu vietējie iedzīvotāji mūs tā ir iemīļojuši,” smejas Anita.
Pārpildītā zāle un tas, ka biļetes uz šo izrādi tika izpirktas pāris stundu laikā, tiešām apstiprina Anitas teikto. Kā izrādās, arī uz papildizrādi, kura notiks 22.aprīlī, brīvu vietu vairs nav. Lai izprastu “Soliņa” fenomenu, tas vienkārši ir jāredz. To nevar ne izstāstīt, ne aprakstīt, ne atkārtot. Katrā „Soliņā” pietrūks kaut kā no iepriekšējā, bet katrā nākamajā būs kaut kas no jauna. Skatieties un vērtējiet!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Uz soliņa brīvu vietu nav

Kategorijas