Bibliotēkas aug kopā ar Latviju

2018. gada 10. aprīlis 00:00

111

Gulbenes novada bibliotēkā līdz 28.aprīlim skatāma Latvijas valsts simtgadei veltītā ceļojošā izstāde “Bibliotēkas, kas palīdzēja izaugt Latvijai”. Izstādē atspoguļoti stāsti par 12 bibliotēkām, kurām ir simboliska nozīme Latvijas valsts tapšanā. Starp tām ir arī Tirzas pagasta bibliotēka, kuras vēstures fakti un personības, protams, ir īpašas gulbeniešiem.
“Sveiciens čempioniem!” interesentus uzrunāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības izstādes satura veidotājs Edžus Vējiņš, kurš ir mūsu novadnieks. Izrādās, ka Gulbenes novads ir vienīgais, no kura izstādes veidošanas idejai atsaucās divas bibliotēkas – materiālus iesūtīja gan Tirzas, gan Galgauskas bibliotēka. Par tām pieteikumu nosūtīja Gulbenes novada bibliotēka. “Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība izsūtīja anketas pilnīgi visām 789 publiskajām bibliotēkām. Atsaucās tās, kuras vēlējās piedalīties šajā projektā. Ja izstādei tiek izraudzītas tikai 12 bibliotēkas no visas Latvijas, tad no viena novada nevar iekļaut divas. Diemžēl no Latgales izstādē nav nevienas bibliotēkas, jo nebija tāda pieteikuma, lai veidotu stāstu izstādei,” skaidro E.Vējiņš.

Bibliotēkas veido cilvēku pašiniciatīva
Izstāde apliecina – bibliotēkas ir bijušas un joprojām ir kā sūklis, kas piesaista gaišākos Latvijas prātus. Tāds bija rakstnieces Tirzmalietes tēvs Andrievs Dzelzkalns, Tirzas pamatskolas skolotājs, un, protams, Jānis Misiņš, Latvijas zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs un Misiņa bibliotēkas veidotājs. Savukārt saistībā ar citām bibliotēkām atklājas Krišjāņa Valdemāra, Jāņa Grestes, Raiņa, Jaunsudrabiņa, Aspazijas, Zentas Mauriņas un citu ievērojamu personību loma bibliotēku veidošanā un darbībā.
“Patiesībā bibliotēkas ir saistītas ne tikai ar personībām, bet ar gaišiem cilvēkiem, kas nav bijuši nekādas slavenības. Bibliotēkas izauga no cilvēku pašu iniciatīvas. Tas ir apbrīnojami, cik ļoti cilvēki alka pēc zināšanām. Tagad nezinām, kā motivēt bērnus mācīties, bet izstādē atklājas daudz brīnišķīgu stāstu par cilvēkiem, ap kuriem pulcējās, lai varētu lasīt grāmatas,” skaidro E.Vējiņš.

Iznīcina valdošajai ideoloģijai nevēlamo
Izstādē vecākā ir Liepājas bibliotēka, kas dibināta 1777.gadā. Tā bijusi brīvi pieejama visiem pilsētas iedzīvotājiem. Grūti ticēt, ka tai bija jau 4679 grāmatas. “Pilsētas iedzīvotāji bibliotēkai dāvināja ne tikai grāmatas, bet arī dažādus kultūrvēsturiskus materiālus. Atsevišķas senu grāmatu fotogrāfijas ir redzamas izstādes planšetē. Lai arī bija laiks, kad bibliotēkas un to krājumi tika nīcināti, Liepājai ir laimējies saglabāt grāmatas. Turpretim Krišjāņa Valdemāra Ēdoles bibliotēkā nav saglabājusies neviena vecā grāmata,” salīdzina E.Vējiņš.
Slokas bibliotēkas planšetē ir atklāts fakts, ka padomju varas gados tika iznīcināti 12 miljoni tālaika ideoloģijai nevēlamu grāmatu. Sākumā E.Vējiņš apšaubīja šo skaitli, jo šķita – tas nav reāli, tomēr izrādījās patiesība. “Tas liecina, cik ļoti nevēlamas savulaik ir bijušas bibliotēkas un grāmatas, kas neapliecina valdošo ideoloģiju. Arī par to stāsta izstādes ekspozīcija. Šī iemesla dēļ varasvīri daudzkārt noraidījuši lūgumus atvērt bibliotēkas. Savulaik Krišjānis Valdemārs no Sanktpēterburgas rakstīja Jānim Misiņam, ka ir ļoti svarīgi rakstīt lūgumrakstus ne tikai vienu reizi, bet atkal un atkal. Bibliotēku veidotājiem tas bija ļoti svarīgi, tāpēc viņi par to cīnījās,” uzsver E.Vējiņš.

Misiņu iedvesmo stāsts par zinātkāru zēnu
Gulbenes novada bibliotēkas pieaugušo apkalpošanas nodaļas vadītāja Sanita Jurkāne informēja par faktiem, kas palikuši ārpus Tirzas bibliotēkas planšetes izstādē. Viņa atzīst, ka, protams, E.Vējiņam nebija viegli atlasīt pašus nozīmīgākos un saistošākos faktus. “Studējot bibliotēkas zinības un arī vācot materiālus izstādei, man Jānis Misiņš saistās ar lielu gribasspēku un neatlaidību, kā rezultātā Rīga saņēma lielu grāmatu dāvinājumu. Jānis savā bērnībā ir izlasījis grāmatu, kura viņu pamudināja grāmatu krāšanai. Tas ir Ernesta Dinsberga latviskotais stāsts “Valentīns Divāls”. Tajā stāstīts par nabadzīgu zēnu, kurš cietis trūkumu, bet pratis krāt grāmatas, pats izglītojies un kļuvis par ievērojamu zinātnieku.
Misiņš ļoti iedvesmojās no šī stāsta un jau 12 gadu vecumā sāka krāt grāmatas. Pirmā grāmata, kuru viņš iegādājās Tirzas tirgū, bija populārā ziņģe “Par Kārli un Anniņu”. To viņš novietoja starp citām vectēva un tēva mantotajām grāmatām,” stāsta S.Jurkāne.
Viņa norāda, ka šajā Misiņa darbā liela loma bija skolotājam Andrievam Dzelzkalnam, kurš skolā mēģināja krāt grāmatas. Tās viņš uzdāvināja Misiņam. Otrs cilvēks bija Krišjānis Valdemārs, kurš uzrakstīja iedvesmojošu rakstu laikrakstam, atklājot, ka grāmatu krāšana ir dižens uzdevums. “Vācot materiālus Misiņa bibliotēkā un lasot saraksti starp Valdemāru un Misiņu, secināju, ka tajā ir gan iedvesmojoši uzmundrinājumi, gan praktiski padomi, kā to darīt. Kad vēl nebija oficiālas atļaujas bibliotēkas veidošanai, Valdemārs ieteica skaidrot, ka tās ir vietējās draudzes grāmatas,” stāsta S.Jurkāne.
1789.gadā Misiņš saņēma atļauju bibliotēkas atvēršanai, bet vēlāk tā tika pārcelta uz Lejasciemu, pēc tam – uz Rīgu. Viena daļa grāmatu, kas palika Lejasciemā, revolūcijas gados sadega. Misiņš to, protams, pārdzīvoja, bet turpināja vākt grāmatas. Sākot ar 1920.gadu, Misiņa ģimene ik vasaru pavadīja Tirzas “Krācēs”, kur ciemojās daudz ievērojamu cilvēku, rakstnieku un mākslinieku. Mājas viesu grāmatā tie ierakstīja savus vēlējumus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Bibliotēkas aug kopā ar Latviju

Kategorijas