Kazaiņu dzimtas sencis - Ādams

2018. gada 17. aprīlis 00:00

2191

Gandrīz pie Lejasciema pagasta robežas smilšains lauku ceļš ved mežā, bet pirms tā ir pagrieziens pa kreisi ar uzrakstu “Pukstes”. Savāds nosaukums, kas šurp atceļojis no Sāmsalas līdzi te atnākušajiem Kazaiņu dzimtas senčiem, zina stāstīt Vilis Kazainis. Tās ir Viļa, viņa vecāku un vecvecāku mājas.

Mājas vārds “atvests” no Sāmsalas
“Pirmā “Pukstu” māja bijusi Gaujmalā. To cēlis dzimtas sencis Ādams, kas te ieradies zviedru laikā no Sāmsalas. Viņš apprecējis sinolieti un vēlāk pārcēlies uz dzīvi šeit. Kad kopā ar sievu aizbraucu uz Sāmsalu, turienes arhīvā uzzināju tikai to, ka tur ir vietas nosaukums “Pukste”, kuru acīmredzot sev līdzi paņēma Ādams,” spriež V.Kazainis.
“Pukstu” māja ir celta 1868.gadā, tātad tā ir 150 gadus veca, bet dzimtas senči šajā vietā dzīvo apmēram divtik ilgi. “Agrāk teica – uzcirta istabu, nevis cēla māju. Tā ir guļbaļķu būve. Sākumā te bija viena istaba ar virtuvi, kurā dzīvoja 11 cilvēki. Kā viņi te varēja satilpt, man grūti iedomāties,” stāsta Vilis. Viņš rāda senu fotogrāfiju, kas uzņemta 1897.gadā dārzā pie mājas. Fotogrāfija ir izbalējusi un gandrīz izdzisusi, bet Rīgas fotodarbnīcā izgatavota kopija, kurā skaidri var saskatīt Viļa vectēvu Jēkabu un vecmāmiņu, tēvu Sīmani un tēva brāļus, kā arī māsas. Uzņēmums tapis dienā, kad Sīmanis saņēma cara Nikolaja II medaļu par dalību pirmajā Viskrievijas tautas skaitīšanā.
Cauri visiem laikiem Kazaiņi saglabājuši vēsturiskus dokumentus – cara laikos 19.gadsimtā izdotus mājas un zemes plānus, kā arī kredītu ņemšanas un atmaksas papīrus. Šo dokumentu ruļļi glabāti un joprojām atrodas “vecajā seifā”, kā Vilis dēvē cinkota metāla cauruli.

Dzimtas saknes – astoņās paaudzēs
Dokumenti apliecina, ka Viļa vecvectēvs Ādams no Dūres muižas īpašnieka par 1980 sudraba rubļiem nopircis 27,5 hektārus zemes. “Te ir mājas plāns ar visiem dokumentiem, kas apliecina, ka zeme izpirkta no muižkunga. Tie ir vācu un latviešu valodā, bet klāt ir arī tulkojums krievu valodā, jo to pieprasīja cara valdība. Zemes pirkuma kredīts tika ņemts uz 20 gadiem un bija jāatmaksā līdz 1906.gadam,” klāsta V.Kazainis. Ādams bija tiem laikiem izglītots zemnieks. Viņš muižā sagādājis atļaujas un savas rijas galā izveidojis pirmo skolu Dūres muižā. Tajā viņš mācījis zēniem lasīt un rakstīt.
V.Kazainis vairākus gadus aktīvi iesaistījies dzimtas koka veidošanā, izzinot un vācot datus. Sākumā viņam daudz palīdzēja Gulbenes dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Vita Elsiņa. Dzimtas koks tapis sadarbībā ar Valdu Bašķeri, kura, meklējot savas dzimtas saknes, uzzinājusi, ka viņas vecmāmiņa ir dzimusi Kazaine. “Te ir ziņas par astoņām paaudzēm, tāpēc dzimtas koka rullis ir piecus metrus garš,” apjomīgos radu rakstus atklāj Vilis. “Mans tēvs Sīmanis Jēkaba dēls bija pierakstījis ziņas par senākiem senčiem, ko viņam stāstīja vectēvs, tāpēc ar tām sākas dzimtas koks. Par Ādamu atnācējs nosaukts tādēļ, ka uzvārdu tolaik nebija. Uzvārdi parādījās tikai ap 1820.gadu,” norāda V.Kazainis. Viņš glabā Ulmaņlaikos izdota tautsaimniecības žurnāla vāku, uz kura vectēvs rakstījis: “Mūsu, Kazaiņu, dzimta cēlusies zviedru laikā. Pirmais te atnācis no Sāmu salas un Gaujas krastā sācis celt māju.”
Mājas celtniecību 1882.gadā pēc Ādama nāves pabeidza dēls Jēkabs. Acīmredzot ap to laiku ir radies tagadējais dzimtas uzvārds. Tā kā Jēkabs mantoja saimnieka tiesības, barons viņam devis atbilstošu uzvārdu – Hozjain (krievu valodā – saimnieks), to latviskojot radās Kazain. Arī piecdesmitajos gados Vilim pasē ierakstīja uzvārdu bez galotnes, bet vēlākajos gados to laboja. Viņš uzsver, ka senči informāciju par dzimtu ir nodevuši no paaudzes paaudzē, tāpēc tagad bērniem un mazbērniem var nodot tik kuplu dzimtas koku.
Vilis ir dzimis 1932.gadā “Pukstu” mājā mazā kambarītī, kurā tolaik bija mātes gulta un kumode. Šis un vēl divi kambarīši “uzcirstajai istabai” ir piebūvēti desmit gadus vēlāk – 1878.gadā. Mājas galā bija terase, kurā Vilis ar kaimiņu meiteni iekārtoja savu “veikaliņu” un tirgojās. Savulaik viņš lasīt un rakstīt mācījies petrolejas lampas gaismā, bet Dūres skolā pabeidzis septiņas klases. Bērnībā Vilis tuvējās pļavās ganīja govis un kara gados bažīgi vēroja, kā pa ceļu pārvietojas vācu zaldāti. Kādu laiku Kazaiņu ģimene kopā ar kaimiņiem slēpās tuvējā mežā, kur bija siena šķūnis. Tuvojoties frontes līnijai, viņš ieklausījās šāviņu un sprādzienu troksnī. Vēl tagad Vilim sāp sirds par nopostīto baznīcu.

Darba mūžu ar ģimeni aizvada Rīgā
Prom no “Pukstu” mājām Vilis devās 1947.gadā, Rīgā iestājās arodskolā, kurā apguva metālapstrādi. Pēc tam saņēma norīkojumu strādāt Rīgas vagonu rūpnīcā, bet dzīvot vajadzēja jumta istabiņā. “Dažreiz rūpnīcā bija jāstrādā piecas maiņas no vietas. Kad pēc tam trijos naktī gribēju nosnausties turpat, kājā izdega robs, jo biju nogūlies pie caurules, no kuras plūda karsts tvaiks. Rēta vēl tagad ir redzama,” stāsta V.Kazainis.
Turpinot darbu vagonu rūpnīcā, viņš iestājās Rīgas industriālā politehnikuma vakara nodaļā. “Lai būtu vairāk laika mācībām, gribēju iet projām no rūpnīcas, bet tas nebija iespējams bez atļaujas. Rūpnīcā gatavoju metāla virsbūves tramvaju vagoniem, tāpēc man bija grūti tikt pat atvaļinājumā,” skaidro Vilis.
Pēc studijām viņš strādāja Centrālajā projektēšanas birojā, 25 gadus bija medicīnas aparatūras tehniķis – inženieris Jaunķemeru sanatorijā, kur iepazinās ar terapeiti Līviju, ar kuru apprecējās. V.Kazainim ir divas meitas un četri mazbērni. Vecākā meita Inese Kazaine ir bērnu ārste, viņai ir dēls Mārtiņš un meita Laura. Meitas Agitas Pences specialitāte – agronome. Viņai ir divi dēli – Pauls un Oskars.

Saglabā dzimtas uzvārdu un mājas
1992.gadā, kad Vilis jau bija pensijā, viņš atgriezās Lejasciemā. Tagad mājas īpašniece ir Viļa meita Inese ar znotu, bet viņš pats smejas, ka šobrīd ir mājas dežurants un kurinātājs. “Lai bērniem vēlāk nav klapatu, viss ir laikus jānoformē,” uzskata V.Kazainis. Pa ziemu “Pukstos” Vilis dzīvo viens, bet meita Inese no Rīgas bieži brauc apciemot tēvu. Viņa vēlējās paturēt savu uzvārdu, nevis pāriet vīra uzvārdā, tāpēc arī mazmeita Laura un Mārtiņš ir Kazaiņi.
Sākotnēji “uzcirstā istaba” ir mainījusi savu izskatu jau pēc remonta 1956.gadā. Baļķu siju griesti tika siltināti, nosedzot sijas, taču citās telpās tās ir redzamas. Gandrīz kā jauna izskatās otra mājas daļa, kas kā diena pret nakti atšķiras no senās guļbūves. Sevišķi izceļas veranda, kas uzcelta kādreizējās terases vietā. No tās ved kāpnes uz otro stāvu, kur tiks ierīkots kabinets znotam. “Pie mājas bija saauguši alkšņi, tos nodevām malkā. Bija arī vairāk nekā 10 pamatīgas priedes, kuras izmantoja materiāliem verandas būvniecībā, tāpēc visu paveikt varēja krietni lētāk,” atklāj V.Kazainis.
“Pukstu” māju apkārtnē tiek rīkotas loka šaušanas sacensības, jo loka šaušana ir mazdēla Mārtiņa vaļasprieks. Viņš kopā ar šī sporta veida entuziastiem rīko sacensības, kurās karogu mastā uzvelk Vilis. Arī šogad augusta pēdējā sestdienā kā ierasts loka šāvēji tiksies “Pukstos”. Tuvojas vasara, tas ir laiks, kad “Pukstos” atkal skanēs jaunu cilvēku balsis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Kazaiņu dzimtas sencis - Ādams

Kategorijas