Gluži kā Dullais Dauka

2018. gada 20. aprīlis 00:00

2341

Juris Zaķis stāsta, ka Gauja veido savu gultni un dažas mājas Lejasciemā ir apdraudētas. Visapdraudētākā ir “Gaujmalnieku” māja. Par to cīnās gadiem ilgi, bet rezultātu nav, jo Gauja graužas arvien tuvāk un tuvāk. Vai tur var ko darīt lietas labā? J.Zaķis ir pārliecināts, ka var. “Gauja spiežas klāt pie ārējās malas, centrbēdzes spēku ietekmē sevišķi pavasaros, kad iet ledus, tur ir triecieni pa krastu, krasts slīd un pamazām tuvojas mājai un ceļam. Nostiprināt to var. Bet viss atduras pret naudu – cik un kas maksās,” saka J.Zaķis.

Izcili skaistas iekšzemes kāpas
Viņš ir arī līdzautors grāmatai “Lejasciems upju un laiku lokos”, kurā lasāma viņa sarakstītā nodaļa par dabu Lejasciemā. “Toreiz pagastam bija doma, ka vajag uzrakstīt par savu pagastu. Man piedāvāja uzrakstīt par dabu, jo pēc izglītības esmu ģeogrāfs un daudzus gadus nostrādāju par ģeologu,” saka J.Zaķis.
Viņš uzsver - Lejasciema daba ir īpaša ar to, ka Gaujas lielajā lokā rietumu krastā ir iekšzemes kāpas, kas Latvijā nav daudz sastopamas, bet te tās ir izcili skaistas. To noteikti varētu izmantot kā tūristiem saistošu vietu. Viņš arī bilst, ka Lejasciema apkārtne ir smilšaina un ir arī vietas, kur ir biezi māla slāņi. Pēc māla krājuma Lejasciems Gulbenes novadā noteikti esot pirmajā vietā. Protams, Lejasciema lielākā vērtība ir Gauja.
J.Zaķis ir līdzautors arī grāmatai “Sibīrijas iepazīšana”, kā arī autors grāmatai “Taimira – zeme aiz polārā loka”. “Taimiras pussalā ģeoloģijas institūtā nostrādāju divas vasaras,” saka J.Zaķis. Šajā grāmatā stāstīts par ģeologa ikdienu, strādājot Krievijas ziemeļos Taimiras pussalā. “Grāmata gan nav pārdošanā. Visu metienu paņēma Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte,” saka J.Zaķis.

Studē savas dzimtas vēsturi
Vai ir doma vēl sarakstīt kādu grāmatu? Seniors smejas: “Baidos kļūt par grafomānu!” Bet tajā pašā laikā nenoliedz, ka patiešām ir iecere uzrakstīt par savas dzimtas vēsturi.
“Lizuma pagastā ir “Kalaņģi”. Viena no “Kalaņģu” mājām ir mana dzimtā māja, ne Apsīšu Jēkaba, bet netālu no tās. Tur manas dzimtas cilvēki vēl šodien dzīvo septītajā paaudzē. Bet tie ir zināmie, iespējams, vēl senāk ir dzīvojuši,” stāsta J.Zaķis. Viens no smagākajiem notikumiem, ko J.Zaķis centies izpētīt un analizēt, ir viņa brāļa arests 1948.gadā. “Brālis, kurš par mani bija 12 gadus vecāks, toreiz mācījās Cēsu vidusskolas 10.klasē. Man tad bija 7 gadi. Pavasara eksāmenu laikā pēkšņi pienāca ziņa, ka viņš arestēts. Tas bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Notiesāja ne tikai viņu, bet vēl četrus kaimiņu puikas. Aizsūtīja uz Sibīriju. Sarunas par šo tematu bija atturīgas. Tā arī es nesapratu, ko viņi tik briesmīgu bija noziegušies, ka tik bargi tika sodīti,” stāsta J.Zaķis.
Lai tiktu pie skaidrības, viņš devās uz Valsts arhīvu studēt čekas lietas. “Bija kaudze ar aktiem. Četras dienas tur sēdēju ar sāpošu galvu, jo mēģināju izprast, kas toreiz bija noticis,” saka J.Zaķis. Sev par lielu pārsteigumu atklājis, ka ne “tikai daži puikas kaut kādas ziepes bija savārījuši”. Tam visam pamatā bijusi ļoti plaša organizācija, kura saucās “Mazais latvis”. J.Zaķis stāsta, ka tajā laikā skolās, augstskolās un citās mācību iestādēs veidojās pagrīdes organizācijas. “To ir bijis ļoti daudz, arī šajā apkārtnē. Lielākas un mazākas grupas, kas izplatījušas proklamācijas, vākušas ieročus mežabrāļiem. Organizācija “Mazais latvis” centās šīs mazās grupiņas apvienot vienotā organizācijā, un tas viņiem daļēji arī izdevās, bet tad, kad centās iesaistīt palielu grupu no Daugavpils, Daugavpilī “iekrituši”. Es nezinu kā, jo no čekas lietas tā nevarēju izlobīt, vai bijusi nodevība vai kā,” stāsta J.Zaķis.
Kaut ko par šo savas dzimtas vēstures smago notikumu viņš ir sācis apkopot un rakstīt, bet tas viss vēl jāapstrādā. “Domāju, ka grāmata diezin vai sanāks, bet varbūt kāda publikācija gan. Vēlos to atstāt savai dzimtai vai muzejam, lai neaiziet aizmirstībā, cilvēki tomēr cietuši, cīnījušies un savu jaunību ziedojuši,” saka J.Zaķis.
Viņš iecerējis uzrakstīt arī par lizumnieti, literātu, tēlnieku Vili Zvaigznīti, kurš savulaik dzīvoja J.Zaķim kaimiņos “Kalaņģos”. “Ilgus gadus bijām pazīstami, daudzreiz bijām tikušies, runājuši. Tas ir cilvēks, kuru arī nedrīkst palaist aizmirstībā. Esmu lasījis viņa dienasgrāmatas, kuras diezin vai kāds cits izlasīs. Gribu uzrakstīt, lai nepazūd tas, kas man ir zināms un ko varu citiem pastāstīt,” saka J.Zaķis.

Laiks, ko ne katrai paaudzei ir iespēja piedzīvot
Pavisam nesen J.Zaķis saņēma Pateicības rakstu par piedalīšanos 1991.gada barikādēs. Tajā laikā viņš strādāja Rīgā. Sākumā apsargājuši Augstākās Padomes ēku, kad tur notika sēdes. “Stāvējām pie Augstākās Padomes. Interfrontieši rīkoja savas akcijas. Atminos skatu, kad interfrontieši Doma laukumā rīkoja kaut kādu saietu un mēs bijām visu Jēkaba ielu nosprostojuši. Tad interfrontiešu kolonna ar karogiem kareivīgi nāca un tādu kā ķīli iedzina cilvēku masā, kas tur stāvēja. Es nodomāju - tūlīt sāksies cīkstiņš, bet mūsējie tik veiksmīgi visi kopā saspiedās, ka tas ķīlis tika izspiests atpakaļ. Toreiz pretī Augstākajai Padomei bija izveidots tāds kā štābs barikāžu dalībniekiem. Cilvēku daudzums visu laiku mainījās. Es parasti naktī dežurēju, jo dienā cilvēku pietika. Stāvēju gan Dzirnavu ielā, kur bija galvenā telefonu centrāle, gan Zaķusalā. Tās izjūtas – fantastiskas! Tā kopības sajūta, ka esi tajā plūsmā iekšā, kur tik daudz cilvēku, kuri gatavi stāvēt līdz pēdējam! Jā, bija mirklis, kad pienāca mums ziņa – nāk „omonieši”! Nebija nekādas panikas. Mēs sakrampējāmies elkoņos un, blīvi sastājoties, gaidījām, kas notiks. Ja nāktu, mēs tā arī tur stāvētu, neviens netaisījās mukt. Kolosāla sajūta! Lepnums, prieks, ka mēs to varam, bet arī bailes bija. Vienreizējs laiks, ko ne katrai paaudzei ir iespēja piedzīvot,” atzīst J.Zaķis.

Vaļasprieks - orientēšanās
J.Zaķis aizraujas ar orientēšanos. Tas ir viņa hobijs. Par to liecina bagāts medaļu klāsts viņa istabā. Viņš savā vecuma grupā ir starp Latvijas labākajiem orientieristiem. Arī dienā, kad “Dzirkstele” viesojas pie seniora, viņam jādodas uz sacensībām Alūksnē. “Sacensībās piedalos jau kopš Universitātes laikiem, toreiz orientēšanās sports sāka tikai ienākt. Tā es līdz pat šai dienai turpinu. Orientēšanās sportā var jebkurš piedalīties. Tas ir demokrātisks sporta veids,” uzskata J.Zaķis, kurš piedalījies orientēšanās sacensībās arī ārpus Latvijas, piemēram, Igaunijā, Lietuvā, Slovēnijā, Francijā.

Dzimis 1940.gadā Lizuma pagastā.
Mācījies Lizuma septiņgadīgajā skolā, Jaunpiebalgas vidusskolā un LVU Ģeogrāfijas fakultātē.
Strādājis Latvijas Valsts meliorācijas projektēšanas institūtā. Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas zemes reformas laikā bijis mērnieks, zemes ierīkotājs, kadastra inspektors, kartogrāfs, ģeodēzists Lejasciema pagastā, Valsts zemes dienesta Gulbenes rajona nodaļā un Vidzemes reģionālajā nodaļā, arī SIA “Metrum” un SIA “Latvijas valsts mērnieks”, savukārt Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūrā bijis Ziemeļvidzemes, tad Austrumu reģiona ģeodēzists. Kopš 2009.gada Juris Zaķis ir pelnītā atpūtā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gluži kā Dullais Dauka

Kategorijas