Politiskā vide mums ir kā purvs

Ivars Ījabs, Latvijas universitātes asociētais profesors, politologs

2018. gada 20. aprīlis 00:00

Latvija ir vienīgā valsts, kas pēc neatkarības atjaunošanas 1991.gadā nepieņēma jaunu konstitūciju, bet saglabāja 1922.gadā pieņemto Satversmi, lai apliecinātu, ka neesam jauna valsts. Mums bija ļoti svarīgi uzsvērt, ka tā ir veidota 1918.gadā. Līdz ar to tika pārņemtas visas problēmas, kas bija pirmās brīvvalsts gados. Mēs vēlam Saeimu pēc partiju sarakstiem. Partiju mums ir daudz. Tās izjūk un veidojas no jauna, bet sabiedrība nav apmierināta ar to, kā strādā mūsu demokrātiskā sistēma. Ne velti jau pēc dažiem mēnešiem, kad notikušas vēlēšanas, secinām, ka ievēlētie deputāti nekam neder. Šoruden atkal būs jāievēl Saeimas 100 gudrās galvas, un atkal būs tas pats stāsts – partija, kas iepriekšējās vēlēšanās latvisko partiju spektrā bija uzvarētāja - “Vienotība”, tagad ir sašķīdusi. Pagaidām nezinām, kas varētu būt tās vietā. Politiskā vide mums ir kā purvs. Tas, protams, nav labi. Tomēr jāatzīst – kā balsojam, tā arī dzīvojam. Diemžēl šāda veida politiskā sistēma neveicina attīstību. Lai valsts varētu sekmīgi attīstīties, attiecībām starp politiķiem un sabiedrību ir jābūt tādām kā ar ārstu - ir jābūt uzticībai no abām pusēm. Pēdējā gadsimta ceturksnī Latvijā tādas veidot nav izdevies, tāpēc atkal mums visiem tiks skalotas smadzenes ar jauniem partiju piedāvājumiem, kā arī piedzīvosim politiķu savstarpēju ķengāšanos.

Politiskā konkurence ir ierobežota
Latvijā specifiska problēma ir liela krievu tautības cilvēku minoritāte. Atsevišķās pilsētās šo iedzīvotāju ir pat vairāk nekā latviešu. Valsts neatkarības gados šis jautājums nav atrisināts, tāpēc pārsvarā latvieši balso par latviešu politiķiem un krieviski runājošie – par krievu politiķiem. Tas nozīmē, ka politiskā konkurence ir ierobežota – ir jābalso par savējiem. Turklāt kopš 2014.gada daudzi arvien lielākas simpātijas jūt pret Maskavas politiku, jo Krievijas propaganda intensīvi strādā, lai tā būtu. Tomēr nevajadzētu domāt, ka mēs esam tie labie, bet krieviski runājošie – sliktie. Tas nebūt tā nav. Kāpēc ir vajadzīga efektīva partiju sistēma un valsts pārvalde, kurai sabiedrība uzticas? Tāpēc, ka tikai tādā gadījumā ir iespējams veikt reformas, kas ir nepieciešamas. Izglītības sistēmā ir jāpieņem sāpīgi lēmumi.Veselības aprūpe ilgi ir bijusi pabērna lomā. Rodas jautājums, kāpēc neatliekamā medicīniskā palīdzība tiek saukta par ātro palīdzību, ja dažkārt uz to jāgaida stunda un vairāk. Lai šādas problēmas risinātu, ir jābūt politiķiem, par kuriem esam pārliecināti, ka viņi rīkojas sabiedrības interesēs. Diemžēl mēs neticam.

Politisko eliti veido viduvējības
Latvijā nav izdevies izveidot mūsdienu apstākļiem atbilstošu darboties spējīgu politisko eliti. Tagad daudzi apspriež Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa vizīti ASV un tikšanos ar prezidentu Ronaldu Trampu. Katrā ziņā mūsu prezidents nav netipisks Latvijas politiķis. Daudzi no viņiem runā angliski sliktāk par Raimondu Vējoni. Tādus cilvēkus mēs ievēlam Saeimā, jo tāda ir mūsu politiķu elite, ar kuru no lietuviešiem neko daudz neatšķiramies. Tiesa, grūti iedomāties, ka Igaunijas parlamentā varētu būt politiķis, kurš tekoši nerunā angliski. Tam ir vēsturiski iemesli. Latvijas politiskā elite ir veidojusies no reformētiem komunistiem un komjauniešiem. Tie ir cilvēki, par kuriem balsojam, tāpēc nevaram uzdot jautājumu - kāpēc viņi ir Saeimā? Demokrātija savā ziņa ir riebīga politiskā iekārta, jo nevaram novelt atbildību uz kādu citu, ja mēs paši par to balsojam. To ir sāpīgi atzīt, bet neviens no Maskavas vai citurienes nav ielicis politiķus Saeimā. Tiesa, ar demokrātiju ir iespēja labot kļūdas – ja reiz ievēlētie deputāti neattaisno vēlētāju cerības, tad nākamreiz pēc četriem gadiem var par tiem nebalsot. Tiesa, tā nav garantija, ka cits ievēlētais būs labāks. Diemžēl neesam bijuši sevišķi naski nebalsot par iepriekš ievēlētajiem, ar kuriem nebijām apmierināti, acīmredzot nemācāmies no savām kļūdām.
Daudzi mūsu politiķi nav īpaši konkurētspējīgi. Viņi nav ne slikti, ne par maz patriotiski, bet viņi nav mūsu valsts paši labākie, gudrākie un spējīgākie cilvēki. Turpretim Igaunijas politiskā elite jau kopš pirmsākumiem ir veidojusies citādāk. Tie ir cilvēki, kas nāk no Tartu universitātes ar Marku Lāru. Saku jauniem cilvēkiem, kuri ir studējuši ārzemēs un atgriezušies Latvijā, ka nekad nevajag atmest iespēju iet politikā. Diemžēl vairums no tās kategoriski atsakās, jo algas politiķiem nav lielas, bet reputāciju var sabojāt ātri – ja cilvēks ir bijis partijā, tad pēc tam ar viņu reti kurš vēlas sadarboties, turklāt iepriekšējā karjerā ir ļoti grūti atgriezties.

Neprognozē jauno partiju uzvaru
Ir skaidrs, ka nākamajā Saeimā būs pārstāvētas 3 šobrīd lielākās partijas - “Saskaņa”, ZZS un Nacionālā apvienība VL-TB/LNNK. Pēc pēdējiem reitingiem spriežot, augsta ir ticamības pakāpe, ka Saeimā iekļūs arī “Vienotība”, kas gan ir ļoti sarukusi, kā arī Jaunā konservatīvā partija. Dalība jaunas partijas darbībā no individuālās karjeras viedokļa ir pamatīga izšķiršanās. Protams, ir labi tajā būt klāt no pirmsākumiem, nevis pievienoties vēlāk. Piemēram, ZZS ir liela un ietekmīga struktūra, bet tai ir arī “jāpabaro” daudzas mutītes. Savukārt jaunā partijā tās pirmsākumos ir lielākas iespējas iegūt ietekmi. Pēdējā laikā parādījušās jaunās partijas un kustības ir stipri atšķirīgas. Manuprāt, kustība “Par” ir gatava uz to, ka varētu arī neiegūt vietu Saeimā. Tās biedriem ir aktuāli runāt par lietām. Savukārt Jāņa Bordāna Jaunā konservatīvā partija noteikti pretendē uz deputātu mandātiem. Tomēr atturēšos no prognozēm, kādi varētu būt Saeimas vēlēšanu rezultāti. Maz ticams, ka būs tikai trīs partiju parlaments, kāda no partijām tajā noteikti iekļūs. Viss droši vien izšķirsies pēdējos mēnešos pirms vēlēšanām, bet kampaņa vēl nav pat sākusies.
- Uzklausīja Mārīte Dzene

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Politiskā vide mums ir kā purvs

Kategorijas