Sirdī - kordziedāšana

2018. gada 27. aprīlis 00:00

1441

Gulbenes novada valsts ģimnāzijas audzēknis Georgs Gibala tieši savā 18. dzimšanas dienā pielika treknu punktu zinātniski pētnieciskajam darbam, kurā viņš izvēlējās pievērsties tēmai par kordziedāšanas tradīciju saglabāšanu Gulbenes novadā. Darbs ir augstu novērtēts (II pakāpe) valsts līmenī.
Savu darbu kā pateicību viņš dāvināja Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejam, kā arī Gulbenes novada bibliotēkai. “Man patika pētīt, jo zināju, ka es veicu ko vēl nebijušu, kas paliks, un varbūt nākotnē kāds, kas vēlēsies, varēs turpināt manu darbu, jo es pilnīgi droši varu apgalvot, ka tur vēl ir ko darīt. Tā ir maza kripatiņa, ko esmu paveicis, ielūkojoties šajā tēmā, jo man bija jāiekļaujas gan noteiktā lappušu skaitā, gan bija arī laika ierobežojums,” saka Georgs.

Bija traki, bet paveica godam!
Tā kā viņš pats ir dziedātājs ar stāžu, tad savā darbā vēlējies rakstīt kaut ko vairāk, lūkojoties tieši mūzikas virzienā, jo pats dzied vairākos koros - “Harmonijā”, “Silver” un Balvu novada jauktajā korī “Mirklis”, kuram pievienoties šogad piedāvāja novada koru virsdiriģents Uldis Kokars, redzot Georga dziedātāja potenciālu.
“Es mīlu dziedāt! Nevaru savu ikdienu iedomāties bez koru mēģinājumu apmeklēšanas. Līdz ar to mana izvēle krita uz pavisam nepētītu un neskartu tēmu - kordziedāšanas tradīciju saglabāšanu Gulbenes novadā - vienlaikus sabiedrībā aktuālu un sev pašam mīļu nodarbi brīvajā laikā,” saka Georgs.
Jaunietis atzīst, ka laiks, kad tapis zinātniski pētnieciskākais darbs, esot bijis trakākais un drudžainākais laiks viņa mūžā, jo vienlaikus rakstījis gan darbu, gan, protams, mācījies skolā, gan piedalījies trīs koru kolektīvu mēģinājumos un vēl papildus tam kārtojis autovadītāja tiesības. “Man nebija neviena brīva mirkļa. Mūžā es sevi vairs neapgrūtināšanu ar tik daudz lietām. Tas bija par traku! Bet es to paveicu godam, un tagad ir gandarījums. Tagad es zinu, cik daudz varu izdarīt! Šajā saspringtajā laikā bija svarīgs ģimenes un visu tuvo cilvēku atbalsts, viņu iedrošinājuma vārdi, ka es varu un es to izdarīšu, vajag tikai saņemties,” piedzīvotās sajūtas atklāj Georgs.

Koru rindas – arvien tukšākas
Georgs zina stāstīt, ka kordziedāšanas tradīcijām Gulbenes novadā ir senas saknes. Tirzā jauktais koris dibināts jau 1827.gadā. “Līdz ar to, manuprāt, kordziedāšanas saknes meklējamas tieši Tirzā, tad palēnām kori izveidojās Jaungulbenē, Rankā, Galgauskā, Velēnā, bet pats pārsteidzošākais, ko uzzināju, bija tas, ka Gulbenes pilsētā koris izveidojās 20.gadsimta 20.gados. Mani pārsteidza, kā varēja nebūt koris tomēr tādā diezgan attīstītā vietā, kur koncentrējās cilvēki,” prāto Georgs.
Agrāk kori bija ļoti kupli apmeklēti, bet tagad koru rindas kļūst arvien tukšākas, un tas ir satraucošs faktors. Ļoti spilgti tas atspoguļojoties, raugoties uz skolēnu koriem. “Pētot fotogrāfijas pirms gadiem astoņiem, deviņiem, skolēnu korī dziedāja 40 līdz 50 skolēni, bet pēc šāgada skolēnu koru skates nevienā korī nav saskatāmi vairāk par 25 dziedātājiem. Skolēni, jaunie dziedātāji ir nākotne Dziesmu svētku kustībai. Būtisks secinājums, kuru izdarīju pēc darba veikšanas, ir tas, ka koru kustība Gulbenes novadā noteikti pastāvēs pie šīs vienas pašreizējās paaudzes, bet par nākotni ir zināmas šaubas. Nav dziedātāju. Tā ir realitāte, ar kuru saskarsimies nākotnē. Patlaban arī tie, kas dzied, ir lieli entuziasti. Ir jāmeklē risinājumi, lai kordziedāšanas tradīcijas noturētu. Manuprāt, lai skolēniem veicinātu gribēšanu dziedāt, ir svarīga pedagogu attieksme, izglītības iestādes vadītāja nostāja, kā arī svarīga loma ir cilvēkam, kas stāv priekšā kora kolektīvam – diriģentam. Zinu, ka jauniešus ļoti motivē dziedāt dažādi braucieni, ekskursijas, kopā pasēdēšanas - tas ir stimuls. Ja tu tepat sēdi uz vietas un gatavojies kaut kādai mistiskai skatei, lai tikai tiktu uz Dziesmu svētkiem, tas ir garlaicīgi, ar laiku piegriežas, un dziedātājs no kora kolektīva aiziet,” zina teikt Georgs.
Viņš stāsta, ka tik kupli kā agrāk nav pārstāvēti arī pieaugušo kori. Tagad dzied stipri mazāk cilvēku, jo intereses, kā pavadīt brīvo laiku, ir mainījušās, iespējas, hobiji ir daudzveidīgāki. Visus neinteresēs kora dziedāšana, kura, no malas skatoties, var šķist pat diezgan garlaicīga. “To mīlestību pret dziesmu un jēgu, kāpēc cilvēki apvienojas korī dziedāt, var izjust, tikai dziedot lielā kopkorī, kad sapulcējas kopā daudz cilvēku un no visiem strāvo enerģija, kas tik ļoti saliedē! Tikai pats dziedātājs to var saprast. Vislabāk to var izjust, dziedot lielajā Mežaparka estrādē. Tas ir fantastiski! Arī man tur ir palaimējies būt un dziedāt,” saka Georgs. Viņš novērtē to, ka arī tagad dziesmas, kuras dzied koros, daudz neatšķiras no tām, kuras dziedāja brīvvalsts laikā, piemēram, “Gaismas pils”, “Lauztās priedes”. “Mēs turamies pie senatnīgā. Svarīgi darīt to tā, kā darīji mūsu senči. Tas ir apsveicami, jo savā ziņā šādi latvieši izrāda savu nacionālo identitāti. Tā ir unikalitāte!” uzskata Georgs.

Unikāli atradumi
Pētot sava darba tēmu, Georgs daudz laika pavadīja Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā. Par savu izvēlēto tēmu uzzinājis daudz ko jaunu. Ļoti spilgti viņam palikusi atmiņā unikāla fotogrāfija, kura ir muzeja krājumā. Tajā redzams koris Jaungulbenē - aptuveni simts dziedātāji. “Tas ir apbrīnojami! Bet tie ir pēckara gadi - 20.gadsimta piecdesmitie gadi, un tam ir izskaidrojums – tajā laikā cilvēkus nomāca rūpes, kā būs, kā dzīvos. Viņi pēc smagiem ikdienas darbiem vēlējās iziet sabiedrībā, satikties ar citiem cilvēkiem, un koris bija kā otra liela ģimene. Tur viņi satikās un dziedāja. Mani pārsteidza, ka korī bija redzami gan jaunieši, gan vīri un sievas, gan seniori - visi kopā, jo mūsdienās tas būtu pat neiedomājami un sirreāli. Vēl viens unikāls atradums, ko es varēju arī pataustīt, tiesa, gan ar cimdiem, bija 1875.gadā austais Jaungulbenes dziedāšanas biedrības karogs. Iepazinos arī ar interesantu stāstu, proti, ka cilvēki baidījušies doties uz Dziesmu svētkiem, manuprāt, tas bija 20.gadsimta sākums, jo tie taču notika tik tālu prom no mājām. Un tad vēl paklīdušas baumas, ka kāds uz dzelzceļa nolicis bumbas, līdz ar to bailīgākie palikuši mājās, bet tie, kas aizbraukuši, atgriezās dzīvi - nav bijis pamata bažām. Savukārt, pētot laikrakstu “Dzirkstele”, uzzināju, ka tieši padomju laikos netrūka sociālisma propagandas, kas burtiski deklamēja, cik labi ir dziedāt korī, iesaistīties mākslinieciskajā pašdarbībā, jo tas ir inteliģences spogulis. Publiski presē tika strostēti tie kolektīvi, kuros varētu būt lielāks dziedātāju skaits,” savos atklājumos dalās Georgs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sirdī - kordziedāšana

Kategorijas