Pašiem savs Latvijas stūrītis

2018. gada 3. maijs 00:00

5340

Izrādās, ka māja Lejasciemā, kurā Glāznieki tagad saimnieko, ir ar senu un interesantu vēsturi, jo savulaik tajā ir bijušas ierīkotas zaldātu kazarmas, pēc tam atradusies pareizticīgo baznīca, tad tā pārbūvēta, apšūta ar ķieģeļiem. “Pirms tam šīm mājām nosaukums bija “Magaziņas”, bet mēs ar šo nosaukumu nesadraudzējāmies. Likumdošana ļāva mums to nomainīt. Esam tikuši pie saviem “Glāzniekiem”!” uzsver Agija Glāzniece

Bailes cilvēkus bremzē
Agija ģimenē ir ideju ģenerators, bet vīrs – čakls darītājs. Abiem darbošanās laukos sniedz enerģiju. Agija atzīst, ka Kaspars esot pārņemts ar šo vietu. Pozitīvā nozīmē. Savukārt pašai sākumā gan esot bijušas šaubas, vai tā ir īstā vieta, kad to ieraudzījusi. Pēc gadu ilgas darbošanās te arī Agijai ir sajūta, ka, jā, šī tomēr ir tā vieta, kur viņa vēlas būt. “Sākumā gan nobijos. Bet cilvēkus jau bremzē bailes, tāpēc tām bailēm ir jāmēģina pārkāpt pāri. Protams, ir bail, kā tiksim ar visu galā. Mēs dzīvojam dzīvoklī Stāmerienā. Uz šejieni atbraucam brīvdienās un nedēļas nogalēs. Dzīvoklis, kamēr nav bērnu, noteikti ir ļoti labs variants. Bet dzīvoklis, vismaz mūs, ierobežo. Kad draugiem un radiem stāstījām, ka gribam dzīvot lauku mājā, domāju, ka daļa to neuztvēra nopietni, jo kuram gan vajag vecu lauku māju?! Bet ir tādi, kam vajag. Citiem jauniešiem ir tāda priekšrocība kā vecāku lauku mājas, dzimtas mājas. Mums tādu nav. Bet, lai arī dzīvojam dzīvoklī Stāmerienā, mums bija viens strops ar bitēm. Pēc darba pa tumsu vīrs atveda bites un paziņoja, ka tā esot dāvana man. Tagad tās ir atceļojušas uz šejieni. Kaspars manī rada ticību, ka viss ir iespējams un izdarāms,” smaidot stāsta Agija.

Uzklāj baltu galdautu
Agija aicina “Dzirksteli” iekšā mājā. Uz garā saimes galda uzklāts balts galdauts, uzlikts Latvijas karodziņš, smaržo piparmētru tēja. Agija un Kaspars svin Latvijas svētkus, tā rādot priekšzīmi saviem bērniem. Lāčplēša dienā, 11.novembrī, viņi brauc uz pilsētu un piedalās lāpu gājienā, 18.novembrī atzīmē Latvijas dzimšanas dienu, savukārt 4.maijā dodas uz Stāmerienas pagasta organizētajiem Baltā galdauta svētkiem, pēc tam svētku svinēšanu turpina mājās.
Saviem trim bērniem Agija un Kaspars izvēlējušies latviskus vārdus - Mārcis, Lauma un Edžus. “Novembris mums vispār ir svētku mēnesis, jo šajā mēnesī ir arī dzimšanas diena Edžum, dzimšanas un vārdadiena Mārcim, līdz ar to Mārcis īpaši izjūt Latvijas dzimšanas dienu, viņš ir lielākais patriots mūsu ģimenē. Mēs esam domājuši par to, vai gribētu, lai mūsu bērni kādreiz dzīvotu ārzemēs. Paši smejamies, ka devām viņiem latviskus vārdus, lai ārzemniekiem grūti izrunāt. Ja viņi gribētu būt kā sprīdīši, paceļot, bet tomēr atgriezties mājās un savas zināšanas likt lietā te, Latvijā, uzlabojot savu dzīvi un ideālā variantā arī citu cilvēku dzīvi, tad, jā, mēs esam par to. Bet galvenais, lai bērni izaug pašpietiekami un daudzpusīgi,” saka Agija.
Viņa ar Kasparu sadejojusies deju kolektīvā “Poga”, bet, kad pasaulē nācis dēls Mārcis, tad dejošanai pielikuši punktu. Tagad ar dejām viņus priecē gan dēls Mārcis, gan arī meita Lauma, kuri dejo Gulbenes kultūras centra bērnu tautisko deju kolektīvā “Knausīši”. To, ka deja ir Agijas un Kaspara sirdī, apliecina Agijas teiktais, ka varbūt kādreiz abi ar Kasparu tomēr varētu dejot kādā vidējās paaudzes deju kolektīvā. Draugi un radi reizēm pārmetot, ka viņi vairs nebraucot un neaicinot ciemos. “Bet mēs smejamies, ka mums jau ir sava ballīte. Esam pieci. Tā kā dūre. Mārcim ir septiņi gadi, Laumai - četri, Edžum – pusotrs. Bērni dzimuši ik pēc trim gadiem. Jā, viņi prasa laiku. Bet tā nav, ka esam aizmirsuši draugus. Mēs atceramies. Pērn mēs šeit svinējām Jāņus. Visiem ļoti patika!” stāsta Agija.

Pašlaik – daudz izaicinājumu
Kaspars diendienā strādā uz traktortehnikas, Agija – par skolotāju Stāmerienas pamatskolā. Līdztekus tam Agija arī vēl studē Latvijas Universitātes Alūksnes filiālē, kā arī brauc uz Druvienu, kur smeļas prasmes, kā strādāt ar mālu. Viņa ir arī čakla rokdarbniece. “Neviens cits par tevi nedomās, un, ja vari tā uzlādēt enerģiju, tad tas ir jādara. Darbošanās dod man enerģiju. Mani periodiski ieinteresē darīt dažādas lietas. Piemēram, uzaudu sev un draudzenei jostu, tad adīju, arī šuju. Kad tas nav jādara piespiedu kārtā, tas saista. Gūstu prieku caur šo darbošanos. Bet, ja hobijs kļūs par darbu, tad, manuprāt, tas vairs nesniedz tādu gandarījumu,” prāto Agija.
Savukārt par skolotāju viņa strādā pavisam nesen – kopš marta, līdz tam strādājusi tirdzniecības jomā. Agijai bijusi sajūta, ka vajag studēt pedagoģiju. Pašlaik ir daudz izaicinājumu - mācību semestra beigas, pašai studijas, bet gandarījumu sniedz skolēnu smaidi un prieks par to, ka viņiem ir jauna skolotāja. “Man patīk darbs ar bērniem, tikai man ir pazudusi ilūzija. Proti, dzīvojot savā pasaulē, liekas, ka viss ir ļoti labi, bet tad saskaries ar realitāti – to, ka ne visās ģimenes ir tā, kā vajadzētu būt. Ne visās ģimenēs primārais ir bērns. Ļoti žēl, jo bērni nav blakusprodukts, bērni ir labākais tevis turpinājums,” uzsver Agija.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Pašiem savs Latvijas stūrītis

Kategorijas