Būt vecākiem ir Dieva dāvana

2018. gada 11. maijs 00:00

274

Mīlestība sākas ar rūpēm par tuvajiem, ar rūpēm par tiem, kas mājās, - tā reiz ir teikusi Māte Terēze. Šo vienkāršo, sirdsgudro vārdu jēgu labi saprot gulbeniešu Jāņa un Līgas Strapcānu ģimenē, kura šogad kļuvusi bagātāka ar vēl vienu bērniņu. Dēls Jānis Pāvils pasaulē ir nācis pirms trim mēnešiem, savukārt meitiņai Bernadetei ir trīs gadi. Par ģimenes garu, par sievu Līgu vīrs Jānis saka tā: “Patiesu mīlestību nevar izteikt vārdos, tā ir jājūt! Mūsu kopīgais ceļš līdz tam, lai mēs kļūtu par vecākiem, ir bijis ļoti smags. Nu mums ir jau paaugusies meita un Dievs ir dāvājis arī puiku, kuru biju tik ļoti vēlējies. Līga ir laba sieva un brīnišķīga māte! Ka man būs tik laba sieva, jaunībā pat nebiju uzdrošinājies sapņot.”
Stingrāks tētis, maiga mamma – tas ir visizplatītākais vecāku uzvedības modelis. Strapcāni nav izņēmums. Līga saka – ir grūti būt stingrai, arī bērni taču ir vēl pavisam mazi. Un Jānis to saprot. Sieviete, māte pēc savas dabas ir žēlotāja. Viņa arī ir galvenā bērnu audzinātāja, jo vīram atliek mazāk laika, ko veltīt bērniem. Viņš ir maizes pelnītājs. “Kad meita pienāk pie manis un kaut ko jautā, pieglaužas, tajā mirklī visi darbi, citi pienākumi uz mirkli ir jāaizmirst, nedrīkst aizbildināties ar laika trūkumu. Tajā brīdī visa sava uzmanība ir jāveltī bērnam. Tās varbūt tikai dažas minūtes, taču - ļoti svarīgas minūtes. Bērnam ar šīm dažām minūtēm pietiks visai dienai. Savukārt man tajā brīdī pazūd viss nogurums. Bērns uzmundrina, noņem nogurumu. Tad arī saproti - bērni ir dzīves piepildījums,” atklāj Jānis.
Darbdienās mazā Bernadete dodas uz savu pirmo mūžā “darbavietu” – bērnudārzu. Tētis Jānis strādā Zemessardzes 25.bataljonā. Savukārt Līga no rītiem savējos pavada dienas gaitās, mājās auklē dēliņu un gaida, kad vakaros atkal visa ģimene būs kopā. Sava ģimenes ligzda, savs pagalms, savs dārzs – par to viņi ir sapņojuši kopā, un ar dievpalīgu viss ir piepildījies. Piecus gadus viņi dzīvo paši savā mājā.

Vecākiem ir jāmācās no saviem bērniem!
Līga saka – paļāvība un nešaubīšanās ir tas, ko viņa apbrīno bērnos. “Kaut es tā spētu paļauties uz Dievu, kā mūsu bērni paļaujas uz vecākiem!” saka Līga. Šo atklāsmi viņa piedzīvojusi ar meitiņu, redzēdama, kā bērna sēdeklītī noliktās Bernadetes acis visur seko līdzi mammai. Līga tagad šādu pašu saikni jūt un veido ar jaunāko atvasīti.
Strapcānu ģimenes abi bērni ir kristīti baznīcā. Vecāki to izdarījuši agri, kad katram vēl bija tikai mēnesis. Līga saka – ir svarīgi atbildību dalīt kopā ar Dieva rūpēm, apzinoties, ka bērni ir nodoti visaugstākā rokās. Tas dod iekšēja miera un drošības sajūtu. Ar tik stipru sabiedroto vecākiem ir mazāk stresa un zūd pārmērīga gādība, kas bērniem var būt kaitīga, jo viņiem ir jāļauj uzaugt par sevi pārliecinātiem cilvēkiem un ir jāiemācās patstāvība. “Vecāki nevar būt savam bērnam līdzās visos dzīves brīžos. Tāpēc ir svarīgi zināt, ka Dievs ir klāt un viņš stāv pāri ikvienai situācijai,” saka Līga.
Viņa atklāj, ka abi bērni ģimenē ir pasaulē nākuši ļoti gribēti. Taču laulātajiem kopā nācies pārdzīvot arī zaudējuma sāpes, jo pats pirmais bērniņš, kuru Līga nēsāja zem sirds, nenāca pasaulē grūtniecības intoksikācijas dēļ. Izsērot šīs bēdas un uzdrošināties tomēr kļūt par vecākiem ģimenei palīdzēja ticība. “Atceros brīdi, kad baznīcā kopā ar vīru piedalījāmies svētajā misē. Tas bija 16.aprīlis – Svētās Bernadetes diena. Man pienāca klāt draudzene un teica: “Ir laiks!” Viņa esot saklausījusi iekšējo balsi, kas šos vārdus saka man. Tad vēl neviens, mani pašu ieskaitot, nezināja, ka esmu gaidībās. Šo sarunu, kas notika baznīcā, es vēlāk atcerējos. Sapratu, ka viss būs labi. Man bija tāds kā drošības garants, iekšējs spēcinājums un paļāvība. Un tāpēc meitai mēs ar vīru devām Bernadetes vārdu,” atklāj Līga.
Gan meitiņas, gan nesen dzimušā Jāņa Pāvila gaidīšanas laiks nebijis viegls. Taču jaunās sievietes organisms izturēja un viņas gars bija stiprs. Līgai palīdzēja apjausma, ka Dieva mīlestība ir daudz lielāka un visaptveroša par cilvēka prātam apjaušamo. Ne jau velti dēlam ģimene devusi divus tik stiprus un tik zīmīgus vārdus. “Mums abiem ar vīru ļoti tuvs ir bijušais Romas pāvests Jānis Pāvils II, kurš ir pasludināts par svēto. Man pašai divas reizes mūžā ir bijusi iespēja Romā redzēt viņu tuvumā. Tā ir neaizmirstama sirsnība, smaids!” stāsta Līga.

Plānus par klosteri izjauca mīlestība
Jānis apprecēja Līgu pēc pusgadu ilgas draudzības. Viņus salaulāja katoļu priesteris Vjačeslavs Bogdanovs. Līgai un Jānim tad bija gandrīz 30 gadi. Tagad abi kopā ir jau desmit gadus. Bet pirmā satikšanās notikusi Gulbenes katoļu baznīcā. Līga tobrīd jau ilgus gadus bija praktizējoša kristiete, savukārt Jānis ticībai bija pievērsies pirms apmēram diviem gadiem. Satikties abiem bija nolemts – par to Līga tagad ir pārliecināta. Uz baznīcu Gulbenē viņa bija devusies uzreiz pēc tam, kad atgriezās Latvijā pēc vairākiem Austrijā un Itālijā pavadītajiem darba gadiem. Un Jānis bija tur priekšā. Bet tajā brīdī Līga vēl nezināja, kāds būs viņas turpmākais dzīves ceļš. Viens no scenārijiem viņas prātā un sirdī bija došanās kalpot uz klosteri.
“Man tas nelikās grūti, bet skaisti! Biju kopš bērnības audzināta kristīgā garā un esmu par to ļoti pateicīga savai mammai Valentīnai. Es apzinājos, ka esmu brīva un varu izdarīt izvēli, pilnībā veltot savu dzīvi Dievam un cilvēkiem. Man bija visas iespējas. Es to vēlējos. Ar šādu domu dzīvoju kādus piecus gadus, jo arī likās, ka varbūt nemaz neesmu radīta ģimenes dzīvei. Tomēr notika citādi. Mamma taču lūdzās par mani,“ stāsta Līga.
Ar domām par iešanu klosterī viņa bija sevi nodarbinājusi, strādādama par bērnu aukli Itālijā. Un piedzīvojusi atklāsmi! “Bija rudens. Vēroju Itālijas uzartos laukus un pavisam konkrēti sajutu, ka man pietrūkst Latvijas zemes. Decembrī es atgriezos mājās. Devos uz savu baznīcu. Runāju ar priesteri V.Bogdanovu, kurš teica: “Kaut sit mani nost, bet es neredzu tevi klosterī. Tev ir jāprecas!”,” stāsta Līga.
Tolaik viņa dzīvoja pie vecākiem Stāmerienā. V.Bogdanovs palūdzis draudzes locekli Jāni, lai aizved Līgu uz mājām. Tā bijis vienu, otru reizi. “Bija klikšķis, un domas par klosteri aizgāja otrajā plānā,” atceras Līga. Pēc mēnesi ilgas pazīšanās sākusies nopietna draudzība. Jānis kļuvis par atbalstu Līgai viņas tēva slimības un zaudēšanas laikā. “Jānis bija tāds pozitīvs stars šajā man grūtajā brīdī,” saka Līga. Dvēseliski pārdzīvojumi satuvinājuši. “Lai gan mēs ar Jāni rakstura ziņā esam atšķirīgi, blakus viņam uzreiz arī sirdī sajutos kā mājās. Es varēju atļauties būt vienkārša, neizlikties. Jutos dabiski. Man nebija jāmeklē vārdi, jāmētājas ar asprātībām, lai iepatiktos cilvēkam un lai noturētu viņa uzmanību. Tā bija pirms desmit gadiem, un tā ir tagad. Un tas ir pats galvenais, lai cilvēki būtu kopā, jo ar tām dzirkstīm, kas ir attiecību sākumā, vien ir par maz,” saka Līga. Jānis saka – attiecībās ir svarīga prasme savstarpēji piekāpties. ”Ja mīli cilvēku, esi gatavs uz visu,” viņš piebilst. Tieši spēja uzupurēties dzīvesbiedriem attiecībās vienam ar otru ir saskanīgas laulības pamats.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Būt vecākiem ir Dieva dāvana

Kategorijas