Ar stipru gara spēku

2018. gada 11. maijs 00:00

2078

Mātes dienas priekšvakarā “Dzirkstele” viesojās pie Stradu pagasta iedzīvotājas Antoņinas Ziediņas, kuras dzimtā puse ir Bērzpils, bijušais Balvu rajons. Stradu pusi Antoņina sauc par savām mājām jau 28 gadus. Viņa izauklējusi un izaudzinājusi divus dēlus - Imantu un Aigaru. Antoņina “Dzirkstelei” tādā labvēlīgā gaisotnē nedaudz pārmet, kāpēc tad viņa jāintervē un vai vajag, tomēr mamma mums ikvienam ir visīpašākais cilvēks - dārgums, kas jāsaudzē.
Savstarpējā sarunā atklājas, ka seniore ir vienkārša un labsirdīga. Viņa aicina sevi saukt vārdā, pat saīsinātā – par Toņu vai sieviņu, saimnieci, bet tikai ne par tanti! “Vīrs parasti mani sauca par kundzi, sakot: vai mana kundze te ir?” atminas Antoņina. Var redzēt, cik ļoti vēl joprojām viņai sāp sirds par vīra aiziešanu viņsaulē, kaut pagājuši jau deviņi gadi. “Tas bija ļoti liels trieciens. Divi pirmie gadi bija ļoti smagi. Kā vīrs nomira, vairs lopus neturu. Vīrs bija čakls strādātājs,” stāsta Antoņina, kura pati visu dzīvi strādājusi kolhozā un sovhozā gan par brigadieri, gan agronomi, gan fermā par vecāko mehāniķi, kā arī “Samiņu” keramikas cehā.

Ģenerāļa mamma
Antoņina pavisam nesen kļuvusi par ģenerāļa mammu, jo pagājušā gada nogalē svinīgā ceremonijā Rīgas pilī Valsts prezidents Raimonds Vējonis pasniedza brigādes ģenerāļa pakāpi viņas dēlam - Nacionālo bruņoto spēku Apvienotā štāba priekšnieka vietniekam atbalsta jautājumos Imantam Ziediņam.
Antoņina, labestīgi jokojot, “Dzirkstelei” atzīst, ka bijusi aizdomājusies par to, vai tad tiešām laikraksts viņu neuzrunāšot kā ģenerāļa mammu un neuzrakstīšot par to. “Kad uzzināju, ka dēls būs ģenerālis, tas nebija tāds pēkšņs pārsteigums, tas bija sen paredzēts. Radi nezina, ka esmu ģenerāļa māte. Tikai viena radiniece mani ar šo notikumu apsveica,” saka Antoņina.

Jau bērnībā raka ierakumus
Lai arī bērni jau lieli, atmiņas par savu dēlu bērnības delverībām tagad liek sirsnīgi pasmaidīt. “Dēliem ir četru gadu starpība. Aigars ir vecākais. Viņš pēc dabas ir mierīgāks un blēņas darīja mazāk, bet Imants gan bija pēc dabas ašāks, žiperīgs puika,” stāsta Antoņina. Savukārt dēls Aigars piebilst, ka tāpēc jau brālis dzīvē esot augstāk ticis. “Jā, drošajiem pieder pasaule,” Aigara sacīto papildina Antoņina un atceras, kā Imants, puika būdams, mežā kopā ar draugu racis ierakumus. Abi dēli zinības apguvuši Lubānas vidusskolā. Skolotājas teiktais, ka Imants gribot mācīties tālāk kara skolā, pamatīgi pārsteidzis Antoņinu. “Bet tajā pašā laikā dziļi sirdī bija arī lepnums, ka dēls vēlas uzņemties tādu atbildību. Es nebiju domājusi, ka viņš savu dzīvi saistīs ar armiju. Skolā toreiz notika militārās mācības, laikam viņam tas iepatikās. Un tad, kad Aigars bija armijā un atnāca mājās formā, laikam viņu tas iespaidoja,” prāto Antoņina.
Imanta dzīve rit Rīgā un Ādažos, reizēm viņš atbrauc arī uz šo pusi. Mamma un brālis gaidīja viņu ciemos uz maija svētkiem, bet viņš neatbrauca, jo bija Londonā. “14.jūnijā reizēm viņš brauc arī uz Liteni. Imants bija arī misijā Afganistānā, protams, man tas nepatika. Viņš bieži lido ar lidmašīnām. Man ir bail - kas tik nenotiek! Bet, kādu dzīvi izvēlējās, tādu lai dzīvo,” saka Antoņina.
Ikdienā viņa nav viena. Kopā ar viņu rūpi par māju tur otrs dēls Aigars, par kuru Antoņina bilst, ka viņš ir ļoti saimniecisks. Un tas ir tiesa, jo, kamēr “Dzirkstele” tērzē ar Antoņinu, Aigars visu laiku rosās mājas pagalmā. Aigars ir tas, kurš tad, kad nepieciešams, mammu atvizina līdz pilsētai, jo Antoņina ir ļoti sabiedriska. Viņa labprāt apmeklē koncertus, pasākumus, kopā ar citiem senioriem brauc ekskursijās, īpaši atmiņā viņai palikusi Ventspils. “Nevar sēdēt tikai mājās. Ja dzīvotu Gulbenē, vēl vairāk apmeklētu dažādus pasākumus. Galvenais - lai tik ir veselība,” saka Antoņina.

Imants Ziediņš par mammu
Māte un tēvs ir tie cilvēki, kuri katrā no mums ir ielikuši pamatus. Un nekad nebūs par daudz pateikties mammai par viņas ieguldījumu manā audzināšanā. Galvenais, ko man vecāki ir iemācījuši un ielikuši gēnos, ir neatlaidība, darba spars, cieņa un mīlestība pret to, ko tu dari, kas arī ir sekmējis manu augsto militārpersonas karjeras izaugsmi. Un to viņi ir rādījuši ar savu piemēru. Mamma, savulaik būdama lauksaimniecības iecirkņa brigadiere sovhozā, nežēloja savu brīvo laiku un veselību. Vienmēr centās visu izdarīt ar godaprātu un pēc labākās sirdsapziņas. Profesionāli vadīja procesus un darbiniekus. Par to arī ir saņēmusi apbalvojumus, goda rakstus. Jā, arī padomju laikā bija cilvēki, kas godīgi darīja savu darbu, nejaucot to ar politiku. Mamma jaunībā brauca ar motociklu. Paskatoties uz šo augumā nelielo sievieti, to īstenībā ir grūti iedomāties!
Es jau no mazām dienām tiku pieradināts pie fiziska darba darīšanas, nebaidīšanās no grūtībām, saprašanas par to, ko tu dari, kāpēc tu to dari, dzīves jēgas, tās vērtības, mērķu izvēles un to sasniegšanas, cieņas pret sevi un apkārtējiem cilvēkiem. Vasarās mēs cēlāmies agri no rīta - ap pulksten 5.00 - un gājām gulēt ap pulksten 23.00, jo papildus valsts darbiem tika uzturēta arī sava saimniecība. Ganījām govis, pļāvām un vācām sienu, ravējām dārzu un darījām citus darbus.
Izmantojot izdevību, vēlos pateikties visām Latvijas mammām, jo viņas ir tās, kas dod mums dzīvību un izaudzina mūs par krietniem vīriem un sievām. Protams, es kā militārpersona vēlos it sevišķi pateikt paldies visām karavīru, zemessargu, policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju un arī jaunsargu mammām, kas ir izaudzinājušas šos Latvijas grūto profesiju patriotus. Paldies visām mammām! Stipru veselību un ilgus mūža gadus!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar stipru gara spēku

Kategorijas