Ar skatu no Gulbenes vēsturiskā centra

2018. gada 11. maijs 00:00

1512

Restorānu pakalpojumu uzņēmuma “A.S.I.M.” valdes priekšsēdētājs Ainars Melders jau piecus gadus saimnieko Vecgulbenes muižā – Gulbenes vēsturiskajā centrā. A.Melders ar vienu kāju ir Gulbenē, ar otru – Alūksnē, kur dzīvo, kur ir novada domes deputāts un pirms pieciem gadiem dibinātās vietējās partijas “Alūksne un novads – mūsu zeme” līderis.
- Jūsu priekšstats par Gulbenes novadu?
- Man patīk, ka Gulbenes novadā ir spēcīgi pagasti, ka laukos ir ražošanas uzņēmumi. Taču gribu uzsvērt – tas, ko dara uzņēmēji, ir bizness, tā nav labdarība. Uzņēmēji rada darbavietas un pelna naudu. Ja nebūs cilvēku, kas strādā, arī uzņēmējam būs jāaptur sava darbība. Tā ir abpusēja saikne. Tāpat kā saikne uzņēmējiem ar pašvaldību. Uzņēmēji maksā nodokļus un rada ekonomiski aktīvu, dzīvu, darbīgu vidi. Starp citu, pirmais un ilgu laiku arī vienīgais Gulbenes novada domes priekšsēdētājs, kurš atnāca ciemos pie manis uz Vecgulbenes muižu, bija Nikolajs Stepanovs. Viņš izjautāja par manu redzējumu, jautāja, ko vēlos darīt Gulbenē. N.Stepanovu patiešām tas interesēja. Viņš veda pašvaldības ciemiņus uz Vecgulbeni un savstarpējās sarunās izcēla visus vietējos uzņēmējus, bija informēts un neskopojās ar labiem vārdiem, stāstīdams par uzņēmumiem pilsētā un pagastos. Tas mani fascinēja. Saku ne jau tāpēc, ka par aizgājējiem runā tikai labu vai neko. Ar N.Stepanovu man asociējas labā prakse un piemērs, kādam ir jābūt pašvaldības vadītājam. Viņš saprata: svarīgi, lai Gulbenē būtu, ko parādīt ciemiņiem, kur aizvest viņus. Un skaidrs, ka ar bānīti vien ir par maz. Kas vēl ir tas raksturīgais, īpašais Gulbenei? Droši vien tā ir Vecgulbenes muiža. Tā ir vieta, kur svinēt svētkus, kur gūt noskaņu. Ikdienā te droši vien paēst nāks ne jau katrs. Taču svētkos vai īpašās reizēs – kāpēc gan ne?
- Jūsu uzņēmumam tagad Vecgulbenes muižā pieder arī parks un nupat degusī Baltā pils. Kādas ir ieceres?
- Šie īpašumi ir nonākuši SIA “A.S.I.M.” rokās tikai tāpēc, ka Gulbenes novada pašvaldība tos pagājušā gada decembrī nolēma nepirkt. Bet pārdevējs - “Altum” - skaidri pateica, ka pārdos vai nu visu, vai neko no tobrīd pārdevēja īpašumā esošajiem Vecgulbenes muižas īpašumiem. Pašvaldība nopirka, ko vēlējās. SIA “A.S.I.M.” bija jāpērk pārējais, jo jau piecus gadus nomājām, remontējām un aprūpējām Vecgulbenes viesnīcu un restorānu (renovētā muižas manēža un siernīca) un, protams, vēlējāmies šīs ēkas iegūt īpašumā no “Altum”. Mums iepriekšējos piecos gados Vecgulbenē negāja viegli. Muiža neatrodas pilsētas centrā. Tas ir mīnuss. Taču ir arī pluss – īpašā, atjaunotā un saglabātā vide! Iesākto darbu pamest nebija ne prātā. Tāpēc neredzējām citu izeju, kā vien pirkt arī Balto pili un Pils parku. Jā, piespiedu kārtā, ja tā varētu teikt!
Diemžēl pils kā tādas nav, ir drupas, kas par tādām kļuva ne jau pēc nesenā ugunsgrēka un ne jau pēdējo mēnešu laikā. Gadu desmitiem ilgi pils gruva un nevienam nebija vajadzīga. Tā sen vairs nav autentiska. Tā ir pārcietusi revolūcijas, degšanas, pārbūves, kur savu roku pielikusi gan Latvijas pirmās brīvvalsts armija, gan krievu karaspēks gadiem ilgās izmitināšanas laikā Vecgulbenē. Savulaik Baltā pils bija pašvaldības īpašums. Vēl ilgāk tā ir valsts nozīmes arhitektūras un mākslas piemineklis. Bet kāda jēga? Vai valsts ir kaut ko darījusi, lai saglabātu šo pieminekli? Ko dod goda nosaukums, ja nav naudas, nav attieksmes, nav rīcības? Paldies Valmieras uzņēmējiem Jurģim Ābelem un Elmāram Pituram, kuri atjaunotās brīvvalsts laikā sakārtoja Pils parku, mēģināja arī glābt Balto pili, to iekonservējot. Viņiem bija sapņi, mērķi atjaunot šo ēku. Diemžēl nebija pa spēkam. Ir ļoti skumji un žēl. Esam tur, kur esam. Kāpēc Krievijā savus valsts nozīmes arhitektūras pieminekļus ir spējuši atjaunot no gruvešiem, bet mēs pārvēršam savus pieminekļus gruvešos?
Baltā pils šodien – tās ir tikai plikas sienas, kas arī ir bojātas. Savu paveicis laikazobs. Tur nav, ko atjaunot. Esmu interesējies, vai ir saglabājušies kādi dokumenti par to, kā agrāk ir izskatījusies šī ēka. Ir gaužām bēdīgi. Esmu izstaigājis visu. Pagrabi ir saglābjami, sienu fragmenti. Piemēram, varētu tikt atjaunota pils skaistā arka. Ir ideja par brīvdabas estrādi pie pils drupām. Vai izdosies? Ja atbildīgās iestādes neliks kāju priekšā, noteikti izdosies. Un te es atkal jau gribētu runāt par sadarbību ar pašvaldību. Var uzlikt sētu apkārt parkam, var šeit nelaist cilvēkus, bet var arī atbalstīt labās idejas un veidot muižas teritoriju kā gulbeniešu pulcēšanās vietu, kā vietu pasākumiem, svētkiem.
Vairāk ir jādomā par to, kā izcelt savu vidi, lai iedzīvotāji asociētos un lepotos ar to. Alūksnē mēs lepojamies ar savu ezeru. Par maz vēl izceļam savu pili un parku. Par to mums novada domē notiek diskusijas, strīdi. Mums ir vēsturiskas personības, kuras celt gaismā un asociēt ar Alūksni. Tas ir mācītājs un pirmais Bībeles tulkotājs latviešu valodā Ernsts Gliks, kā arī Krievijas cariene Katrīna I (īstajā vārdā Marta Skavronska). Arī Gulbenei ir sava muiža, ir savs skaistais un skumjais mīlas stāsts par baronesi Marisu Volfu un viņas vīru Johanu Heinrihu Gotlību fon Volfu.
- Jau ilgus gadus esat arī deputāts Alūksnē, tagad novadā. Kā tur risināt jautājumus?
- Alūksnes novadā domes priekšsēdētājs jau otro sasaukumu ir Arturs Dukulis. Es kā deputāts ar viņa darbu esmu apmierināts. Viņam ir divi vietnieki. Viens varbūt arī ir lieks, ja runājam godīgi. Taču tas ir priekš politiskās noturības. Gulbenes novadā, kā noprotu, bija situācija, kad vajadzēja nomainīt vadītāju. Pašvaldības vadītāja uzdevums tomēr ir daudz nopietnāks par sekošanu līdzi tam, ko administrācijā dara sētnieks vai šoferis. Gan ar to tiks galā izpilddirektors. Pašvaldības vadītāja uzdevums ir strādāt ar deputātiem un redzēt novada attīstību, un darīt. Ja kaut kas neiet uz priekšu, tad jāveic pārmaiņas vadībā. Tas ir jāuztver lietišķi. Tas ir labi, ja mēs, latvieši, atmetam mazvērtības kompleksus. Nav vairs kā muižas vai komunistu laikos, kad bija jāsamierinās ar dabūto pērienu un pat paldies jāpasaka. Ja kaut kas nepatīk, jārunā skaidri un gaiši! Man pašam šajā ziņā iekšējas pretestības nav. Dzīvodams diezgan ilgi šajā pasaulē, nekad neesmu bijis komunists vai čekas ziņotājs. Un tā vienmēr ir bijusi manis paša izvēle.
Kā mums vēl pietrūkst arī Alūksnē un, domāju, Gulbenē tāpat, tā ir sajūta, ka novada pašvaldība ir domāta iedzīvotājiem. Nevis otrādi. Tā ir tā domāšana. Filozofija! Gulbenes novada pašvaldībai ir lielāks budžets, vairāk iespēju. Ir daudz labu iniciatīvu. Piemēram, rotācijas aplis Brīvības ielā Gulbenē. Tomēr ir arī neatrisināti jautājumi vai tādi, kas ir rosinājuma meklēšanas procesā.
Alūksnē, piemēram, esam panākuši, ka cilvēki no malas neiet pusdienot uz skolu ēdnīcām, kur cenas atbilst pašizmaksai. Gulbenē šāds liegums pagaidām vēl nedarbojas. Bet tas ir nepareizi! Tas kropļo tirgu! Tas kaitē uzņēmējdarbībai! Ir vēl citi tādi piemēri, kur pašvaldība rīkojas nepareizi. Uzņēmējdarbība nav tas, ar ko jānodarbojas pašvaldībai. To var teikt par pakalpojumu jomu un par tūrisma nozari. Ja ir pieprasījums, jābūt arī piedāvājumam. Visur ir jāļauj darboties uzņēmējiem. Ne visur un ne vienmēr uzreiz būs lieli ienākumi. Tas ir tāpat kā ar individuālajiem komersantiem, kuri frizē matus vai pucē nagus. Katrs dod savu pienesumu un nodrošina vismaz sevi, savu ģimeni. Jāsaprot, ka nebūtu taču normāli, ja pašvaldība vērtu vaļā savus veikalus, restorānus, kokzāģētavas! Tad kāpēc citās nozarēs mums liekas pieņemami, ja pašvaldība iejaucas uzņēmējdarbības vidē, to kropļojot? To pašu var teikt par pašvaldību laikrakstu izdošanu. Pirmie valstī šo problēmu aktualizēja Bauskā. Un pilnīgi pamatoti! Sākotnēji valstī taču bija paredzēts, ka izdos tikai pašvaldību informatīvos biļetenus, kuros publicēs savus dokumentus iedzīvotāju zināšanai. Kurā brīdī informatīvie biļeteni kļuva par avīzēm? Tas ir aizgājis pašplūsmā ne tikai Gulbenē, bet valstī kopumā. Lai arī mūsu pusē pašvaldības avīzēs Gulbenē un Alūksnē nav sludinājumu, nav reklāmas, bet tāpat tur ir novada domes priekšsēdētāja seja. Tā arī ir sava veida reklāma! Pašvaldību avīzes traucē neatkarīgās preses attīstību reģionos, jo iejaucas šajā tirgū un degradē uzņēmējdarbības vidi.
- No novadiem aiziet valsts iestādes, pazūd bankas, tiek slēgtas skolas, bet pašvaldībās administratīvais aparāts nesamazinās! Kāpēc tā?
- Paies 13.Saeimas vēlēšanas, un gan jau valstī ķersies pie pašvaldību reformēšanas. Alūksnes novada domē ir 15 deputāti, Gulbenes novada domē – 17. Par daudz! Ar kādiem 7 būtu gana. Nav izslēgts, ka valstī vispār samazinās pašvaldību skaitu. Man jau liekas, ka 100 deputāti Saeimā arī ir pārmērība. Jēgas ir maz. Ir skumji, ja klausies, ko spriež Saeimā, un rodas sajūta, ka viņi nesaprot reālo dzīvi. Tas ir nožēlojami! Mums taču ir maza valsts, kurā ir 1,6 miljoni iedzīvotāju, bet varbūt pat mazāk. Faktiski Saeimā būtu jābūt pa deputātam no katra reģiona. Tad mēs zināsim, kurš cilvēks tur pārstāv Vidzemi un no kura varam prasīt atbildību. Tagad mums nav no kā prasīt. Kurš Saeimā pārstāv Gulbeni, Alūksni? Neviens! Kāpēc Latvija ir salīdzinoši sliktākā situācijā nekā Igaunija, Lietuva? Kāpēc Latvijā zeļ vienīgi ātro kredītu firmas? Nodokļu politika, elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente – tie ir faktori, kas nepadara dzīvi vieglāku, bet tieši otrādi. Būtu jāmainās politikai valstī kopumā, lai uzņēmēji būtu ieinteresēti nākt un strādāt reģionos. Lai uzturētu dzīvību no Rīgas attālajās vietās. Darbavietas – tie ir iedzīvotāji. Valsts taču ir ieinteresēta, lai novados, kas atrodas tālāk no galvaspilsētas, dzīvotu cilvēki. Un pienāks brīdis, kad katrai pašvaldībai būs jāiztiek ar to naudu, kuru vietējie uzņēmumi būs samaksājuši nodokļos. Ticiet man, ka tad būs ļoti kritiski jāizsver, cik lielu administratīvo aparātu var atļauties turēt katrā pašvaldībā. Un tieši tajā brīdī ikvienas pašvaldības darbinieki būs ieinteresēti, lai uzņēmēji nāktu strādāt, lai paliktu novadā. Šobrīd šī saikne ir vāja. Brīžiem pat ir sajūta, ka uzņēmēji ir nenovērtēti. Tas tāpēc, ka vairums pašvaldību pastāv, tērējot finanšu izlīdzināšanas fonda piešprici. Nauda pašvaldībām tiek uzdāvināta! Deputāti nedomā par to, ka novadam pašam būtu jāpelna, pašam būtu sevi jāuztur, kas ir iespējams vienīgi ar uzņēmēju palīdzību. Uzņēmēji ir ekonomiskās sistēmas donori.

Uzskats

Ainars Melders saka:

◆ Uzņēmējdarbība ēdināšanas nozarē Latvijā ir vairāk hobijs, ikdiena, nevis vienkārši bizness. Labi, ja izdodas arī nopelnīt naudu. Tā ir manā uzņēmumā, tā ir maniem draugiem, kuri strādā šajā jomā.
◆ Kopskats veidojas no sīkumiem.
◆ Skaistums iet caur vēderu. Cilvēkam vajag būt labi paēdušam. Pēc tam gribēsies skatīties, piemēram, uz smuku gleznu.
◆ Tūrisms ir tad, ja cilvēki atbrauc un uz vietas pavada vismaz trīs dienas. Ko Gulbenē var darīt trīs dienas?
◆ Gulbenieši uztraucas par Balto pili - bijušo pašvaldības īpašumu. Tas ir labi. Bet vai par slimnīcu uztraucamies? Kāpēc neuztraucamies, ka bānīša uzņēmums ir privāts? Par Balto pili runājot, darīšu visu iespējamo, lai ēkai tiktu uzlikts jumts. Tas ir jautājumus, kuru nevar atrisināt vienā dienā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar skatu no Gulbenes vēsturiskā centra

Kategorijas