Saprasties no pusvārda, no skatiena

2018. gada 18. maijs 00:00

1970

Kad pie vietējiem jaungulbeniešiem interesējos, kurš būtu viņu amatierteātra “Kuriozs” aktieris, ar kuru būtu vērts parunāties. Man atbild: “Noteikti Reinis - atraktīvs un atsaucīgs cilvēks.” Un patiešām tā arī ir. Sarunai ar “Dzirksteli” Reinis Lukumits piekrīt uzreiz. Interesējoties, kur viņu Jaungulbenē meklēt, Reinis skaidro: “Iebraucot Jaungulbenē, nav jāaizbrauc pat līdz veikalam, netālu no zīmes “Jaungulbene” būs māja, pie kuras plīvo Latvijas karogs. Tā būs īstā.” Patiešām tā arī ir. Ierodoties tur, “Dzirksteli” viesmīlīgi sagaida ne tikai Reinis, bet arī viņa sieva Baiba, viņu dvīņi Samanta un Alvis, kā arī vecākais dēls Niklāvs Rauls. Patiešām gaiši, jauki un sirsnīgi cilvēki. Turpat ārā uzklāts galds, uz kura - pašu vārīts pieneņu medus. Gards.

Katra piešķirtā loma - izaicinājums
Reinis Jaungulbenē ir ienācējs. Ieprecējies. Vēl joprojām viņam spilgti atmiņā palicis brīdis, kā pamanījis Baibu. Tas noticis autobusā. “Pareizais cilvēks atnāca pareizajā laikā. Braucu autobusā no Lejasciema puses uz Balviem, un tad Gulbenē autobusā iekāpa arī Baiba ar savu draudzeni. Sākām runāties. Beigās abām divām prasīju telefona numuru, bet neviena man to neiedeva, bet Baiba pateica savu vārdu. Tad sameklēju viņu “draugos”, sākām čatot un tā viss sākās,” stāsta Reinis.
Jaungulbeni par savām mājām viņš sauc jau piecus gadus. Bet dzimtā puse viņam ir Rūjiena. “Esmu laimīgs, jo dzīvoju Latvijā. Jaungulbene - savējais rajons. Katram ir sava vieta uz zemes, un man tā ir Jaungulbene. Šīs ir manas mājas tagad un līdz beigām,” pārliecināti saka Reinis.
Kad ieradies uz dzīvi Jaungulbenē, darba viņam nebija, un Baibas mamma viņu paaicināja uz teātri. Reinis atceras, ka sākumā vajadzēja krāsot dekorācijas, pirmajā izrādē piedalījies kā skaņu režisors, aizvietojis kādu aktieri, kas neatnāca uz mēģinājumu. “Acīmredzot, iepatikās. 2014.gada vasarā mums bija izrāde “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” un tajā bija mana pirmā loma. Es biju Viktors – plaša profila speciālists. Tā tas kaut kā aizgāja. Jau rudenī sākām spēlēt “Žūpu Bērtuli”, tajā man bija galvenā loma. Ieguvu arī Zelta aktiera nomināciju, un tad tas viss aizgāja pašplūsmā. Tad bija - “Bikses”, “Dullās Paulīnes dēļ”, “Kristāla kurpīte”. Spēlēju arī Gulbenes Tautas teātrī - “Viesnīcas noslēpums”. Ja man dod lomu, es spēlēju,” stāsta Reinis.
Katra loma ir sava veida izaicinājums. Katrā lomā, kas dota, viņš atrod kaut ko no sevis. Piemēram, “Kristāla kurpītē” Reinis bija galma āksta lomā. “Nu tāds āksts dzīvē arī esmu. Vismaz jautrāk dzīvot. Smiekli ir C vitamīns,” smejoties saka Reinis un piebilst, ka interesanti ir spēlēt ne tikai komēdijas, viņu saista arī nopietnas un dziļa satura lugas. Kādu gribētu nospēlēt nākamo lomu? Reinis nezina. “Vienkārši gribu nospēlēt nākamo lomu,” viņš saka.

Reizēm arī pārmetumi sev
Reinis atzīst, ka pirms šīs amatierteātru skates, kas nupat notika, esot bijis pamatīgs stress. Sen tāds nav bijis piedzīvots. Bet mirklī, kad viņš tiek uz skatuves, satraukums kaut kur izgaist. “Varbūt ir mazs uztraukums un kaut kur notrīc balss, bet, jau esot uz skatuves, nejūtos uztraucies. Visvieglāk ir tad, kad jau izrādes sākumā varu iziet uz skatuves. Nav jāsēž un jāgaida savs iznāciens. Kad esmu uz skatuves, ar vienu acs kaktiņu redzu, kas sēž zālē. Pēc tam, dodoties aizkulisēs, kur ir sava dzīve, citi aktieri atkal vaicā, cik skatītāju ir sanācis,” smaidot atminas aizkulisēs notiekošo Reinis.
Jaungulbenes amatierteātra nosaukums ir “Kuriozs”. Tas arī esot radies tāpēc, ka kuriozi notiekot visu laiku. Arī uz skatuves. Skatītājs pat citreiz to nepamana. “Pašam jau, protams, ir bijuši pārmetumi, kā es tā varēju, es taču tik labi zināju tekstu. Kad man ir jāmācās gari monologi, sākumā cenšos atrast šim tekstam jēgu. Tad es to izsaku saviem vārdiem, nemainot, protams, saturu, tad ar katru reizi, šo tekstu runājot un lasot, apaudzēju to un beigās sanāk, ka esmu iemācījies no galvas,” saka Reinis.
Baiba pirmajās reizēs izrādes, kurās spēlē Reinis, redz caur objektīva “aci”, jo fotografē, otro reizi skatās kārtīgi. Viņa neslēpj, ka esot iekšējs uztraukums, vērojot Reini uz skatuves. “Zinu viņa tekstu un sekoju, kā viņš to norunā,” saka Baiba. Savukārt Reinis smaidot piebilst: “Kritiķis.”
Baiba stāsta, ka pati teātrī nespēlē, jo tagad tam nav laika. Jārūpējas par trim mazuļiem. Bet vēlme kādreiz pamēģināt to darīt esot gan.

Skolas laikā – tikai ne uz teātri
Reinis piekrīt tam, ka bez savstarpējas sadarbības ar citiem aktieriem, nekas labs nevar iznākt. “Mums “Kuriozā” ar savstarpējo saspēli viss ir kārtībā, kādreiz jau sanāk kāda nesaprašanās. Uz skatuves ir jāsaprot vienam otru no pusvārda, no skatiena. Spēlējot, lasot tekstu mēģinājumos ir tā, ka otra tekstu zini pat labāk nekā savu,” pieredzē dalās Reinis.
Viņš atzīst, ka pa šiem gadiem teātra spēlēšana kļuvusi par sirdslietu, jo makšķerētājs, mednieks, sportists viņš nav.
Ja skolas gados nespējis iedomāties sevi sēžam teātrī un skatāmies izrādi, tad tagad vērtību skala ir pamatīgi mainījusies – viņš labprāt apmeklē teātri. “Bijām Rēzeknē uz “Tobago”. Grūti man skatīties. It kā baudi izrādi, bet ar vienu aci skaties, ko dara otrā plāna aktieri, kā viņi uzvedas, prāto, kāpēc viens neaktīvs, citi aktīvi. Ievēro katru niansi. Iedziļinies detaļās,” stāsta Reinis.

Vienīgais vīrietis
Reinis ne tikai spēlē teātri. Ja nepieciešams, viņš iesaistās arī pasākumu vadīšanā. Ir sabiedriski aktīvs. Viņš uzskata, ka katram laukos dzīvojošam cilvēkam vajadzētu kaut kur iesaistīties, jo tad neiesūnos. Ikdienā viņš strādā aprūpes centrā “Siltais” par aprūpētāju. “Vienīgais vīrietis. Tie, kas brauc ciemos uz aprūpes centru, brīnās, ka vīrietis strādā par aprūpētāju. Bet tas ir fiziski smags darbs. Dāmām ir, ko turēt. Arī psiholoģiski nav viegli. Ar klientiem vajadzīga atvērtība un jābūt arī aktiera dotībām. Bet ir jāmāk nodalīt darbs un mājas. Pirms tam strādāju vēl smagākā nozarē – apbedīšanā,” par sevi stāsta Reinis.
Viņš neslēpj, ka reizēm ir bijis tā, ka pēc darba nemaz negribas uz teātra mēģinājumu, īpaši ziemā, bet viņš sevi prot piespiest. “Kādu laiku darbojos arī Gulbenes Tautas teātrī, bet atteicu, jo nevarēju darboties gan tajā, gan arī “Kuriozā”. “Kuriozam” es nevaru atteikt. Režisore Sarmīte Supe man tomēr piešķīra pirmo lomu. Tā gandarījuma sajūta, ka esi nospēlējis pirmizrādi, un, ja tā tiek novērtēta, to nevar ne ar ko atsvērt. Kaut gan tieši pēc izrādes nospēlēšanas, es jūtos enerģētiski izsmelts,” sajūtas atklāj Reinis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Saprasties no pusvārda, no skatiena

Kategorijas