Sauc par “zelta cilvēku”

2018. gada 25. maijs 00:00

1713

Lai arī Lizuma amatierteātra “Daiva” aktieris lizumnietis Artūrs Donskis pieredzes ziņā ir viens no jaunākajiem aktieriem, jo sācis spēlēt tikai pirms diviem gadiem, šajā sezonā amatierteātru skatē viņš ieguva titulu “Zelta aktieris”.
Artūrs atzīst, ka par iegūto titulu un novērtējumu, ir prieks. Viņš jūtas par to lepns. Tas esot bijis liels un negaidīts pārsteigums. “Pirmajā brīdī gandrīz ar sirdi aizgāju,” tā joko Artūrs. Kolēģi tagad viņu nerrojot, saucot par “zelta cilvēku”.

Viss sācies pa jokam
Artūrs stāsta, ka amatierteātrī nokļuvis pavisam nesen. Sēdējis kopā ar kaimiņu, cepis gaļu, un kaimiņam pa jokam teicis, ka gribētu pamēģināt uzspēlēt teātrī. Kaimiņš, to dzirdot, uzreiz noreaģējis, piezvanījis Anitai Kostigovai, kura arī spēlē amatierteātrī “Daiva”, un ieminējies par Artūru. “Tas bija pavasarī, un rudenī viņa man jau zvanīja un teica, lai nākot, apskatīšot, kas es tāds esmu. Tad man arī tika mana pirmā loma. Tā bija neliela loma izrādē “Bīstami - sieva”. Es biju kriminālinspektors Porterhauss. Pēc izrādes man visi teica, ka man jau nekas nebija jāspēlē, viss esot bijis kā dzīvē. Pēc viņu teiktā sapratu, ka tas viss man tā viegli nāk, pats no sevis, pašsaprotami. Bet tā jau nav,” saka Artūrs.
Viena lieta esot atcerēties tekstu, bet baisākā sajūta ir tad, kad ir jau uz skatuves. “Tad ir bail kaut ko nopūdelēt, kaut ko nepareizi izdarīt vai izlaist tekstu. Pamatīgs stress. Dreb iekšas skatītāju priekšā. Atslābt nevar. Ir jābūt gatavam kādā mirklī arī improvizēt. Stress pāriet tajā mirklī, kad dzirdu, ka zālē smejas. Tad paliek tā vieglāk un siltāk. Cenšos uz skatītājiem neskatīties. Ja ir sveši cilvēki zālē, tad vēl tā, bet, ja ieraugu pazīstamus, tad uztraukums ir vēl lielāks. Kad spēlējām izrādi Jaungulbenē, ieraudzīju zālē skatītāju ar garām kājām, sapratu, ka ir atnācis mans brālis, un tajā brīdi es satrūkos. Bet visvieglāk ir tad, kad priekškars aizveras. Tad vairs neko nevar glābt. Izrāde ir beigusies. Tad var uzelpot,” saka Artūrs, kurš parasti pēc izrādes jūtas izsmelts un fiziski noguris kā pēc pamatīgi smagas darba dienas.

Vēlas nospēlēt Ābramu
Artūru jau gadu gadiem uzrunā Rūdolfa Blaumaņa luga “Skroderdienas Silmačos”, kura, šķiet, ir visvairāk spēlētā luga visā latviešu teātra pastāvēšanas vēsturē. Artūrs šo izrādi ir skatījies vairāk nekā 20 reizes kopš laika, kad bija mazs puišelis. Viņš vēlētos nospēlēt Ābramu. “Tā ir tik skaista loma! Man gan tā neder, jo es viņam nemaz neesmu līdzīgs. Viņš ir mazāks, kalsnāks un salīcis večuks, bet man tik ļoti patīk viņa skaistā valoda. Blaumaņa daiļrade mani uzrunā. Arī skolas laikā vienīgie dzejoļi, ko es varēju iemācīties, bija viņa. Piemēram: kad tu uz teāteri ej, tu redzi priekškars skatuvei, pirkts un krāsots gluži jauns, uz kuru skatīties ir kauns,” citē Artūrs.
Viņaprāt, labam aktierim jābūt kā Kārlim Sebrim, Pēterim Liepiņam. “Man pašam ļoti patīk Kārļa Sebra aktierspēle, piemēram, filmā “Vella kalpi”. Kad biju mazs, tad viņš nepatika, likās riebīgs vecis. Tagad saprotu, jā, viņš spēlē riebīgu veci, bet cik viņš skaisti to dara! Jaunie latviešu seriāli gan mani nesaista. Aktieri labi, bet sižetu un scenāriju izskatās, ka ir rakstījušas piecas tantes, kuras savā starpā ir sastrīdējušās,” smaidot prāto Artūrs.
Viņš uzskata, ka spēlēt komēdijas ir vieglāk, jo tad teksts izdara galveno. Skatītājs smejas un, iespējams, neievēro sīkumus. Arī pašam ar humoru viss kārtībā. “Varbūt reizēm man tas ir melnāks, bet tāds es esmu,” saka Artūrs.

Izaicinājums - dusmoties
Pašam sarežģītākā bija pēdējā loma, ko spēlējis tagad izrādē “Laimes mala”. Viņam bija jāattēlo skarbs dzērājs. “Šī loma priekš manis bija pabaisa. Vienā brīdī man bija jāsadusmojas, jāsāk kliegt, es to tā vienkārši nemāku. Tas bija izaicinājums. Bet tiku galā – sāku dusmoties. Tajā brīdī palika jocīgi, tekstu vairs nevajadzēja piedomāt, lai atcerētos, tas nāca jau no paša. Pēc izrādes man vaicāja, kurš tad speciāli man lugu sarakstīja, jo man jau nemaz nebijis jāspēlē,” atceras Artūrs.
Viņš atzīst, ka aktierspēle tagad ir kļuvusi par viņa patiesu hobiju. “Joka pēc pamēģināju, sāka izdoties, un tagad tas sagādā prieku pašam un citiem. Draugi pēc pirmās izrādes teica, ka ir super. Viņi man ir visīstākie kritiķi. Man ir divi jaunāki brāļi, kuri priecājas, ka esmu aizrāvies ar teātra spēlēšanu,” stāsta Artūrs.
Viņš bez liekas domāšanas sava amatierteātra režisori Solveigu Vilku noraksturo kā nepiekāpīgu sievieti ar dzelzs raksturu, savukārt par kolektīvu saka, lai arī katrs ir citādāks, kopumā visi ir draudzīgi. “Mēģinājumi mums oficiāli ir reizi nedēļā, bet pirms pirmizrādēm mēģinām pat četras reizes nedēļā. Es parasti kavēju mēģinājumus. Kā par nelaimi esmu slinks,” savus trūkumus neslēpj Artūrs.

Lizuma amatierteātra “Daiva” režisore Solveiga Vilka par Artūru Donski:
Šogad Artūrs ieguva titulu “Zelta aktieris”, bet pagājušajā gadā viņš ieguva žūrijas specbalvu par labākajām reakcijām uz izrādē notiekošo. Viņš ir no tiem, kuriem teātrī ir “čujs un ņuhs”. Viņš ir ļoti kolorīts. Ja mēs varam viņam atrast atbilstošu lomu un ielikt viņu šajā lomā, tad rezultāts var būt lielisks. Artūrs ir ļoti organisks, viņš nav no tiem, kuriem jāparāda, kur jāliek roka vai kāja. Pats no tā teksta atrod darbību, kas tālāk seko. Tas mani priecē.
Sliktākais, spēlējot amatierteātros, ir tas, ka skatītāji identificē mūs ar tēliem. Replika pēc katras izrādes, neatkarīgi no tā, ko mēs iestudējam, ir no sērijas – jums jau nekas nav jātēlo, jūs tādi esat. Patiesībā šī replika no vienas puses ir kompliments, tas nozīmē, ka skatītāji neredz, ko mēs esam ielikuši, lai panāktu ticamības efektu, bet no otras puses – tas ir ļoti sāpīgi, ja tev to pasaka. Man ir sāpīgi, ja skatītājs šādi izturas pret aktieriem. Mēs esam ieguldījuši pamatīgu darbu un panākuši ticamības efektu. Ja domā, ka tādi mēs esam, tā īsti nav. Reizēm tas liekas kā noniecinājums, un, ja ir tāda loma kā šajā gadījumā Artūram, ir diezgan sāpīgi, ja tev to pasaka. Viņam bija jātēlo skarbs dzērājs, nekam nederīgs, kurš fiziski ietekmē savu sievu un meitu, tāpēc tas ir ļoti nežēlīgi, ja pēc izrādes skatītāji pasaka šādu repliku.

Par Artūru

Vecums: 34 gadi. Agrāk domājis, ka 30 gados cilvēks jau ir vecs. Tagad domā, ka 40 gados ir vecs. Pienāks 40 gadi, tad redzēšot, ko domās. Tad varbūt liksies, ka jaunība ir līdz 70 gadiem.
Dzimtā puse: Jaungulbene.
Tagadējās mājas: Lizums.
Izglītība: automehāniķis.
Darbavieta: SIA “Avoti SWF”, pirms tam strādājis dažādos servisos.
Aizraušanās: teātris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sauc par “zelta cilvēku”

Kategorijas