Atkal Dālderkalnā

2018. gada 29. maijs 00:00

2000.gadā “Lauku Avīzes” sērijā “Lata romāns” izdotā romāna “Dālderkalnā” un 2004.gada “Jaunie laiki Dālderkalnā” (Vītola izdevniecība) turpinājums
1. Trīs vēlēšanās Alita ir pasaku bērns. Viņu dzemdību namā gaidot, mammai dzemdību sāpju remdēšanai māsa Linda lasīja priekšā Skalbes pasakas. Pasaku grāmata, izdota tālajā 1979.gadā, bija ģimenes relikvija un tika īpaši sargāta. Tur bija daudz skumju un arī ļoti pamācošu pasaku, un katrā bija jūtama latviskā dvēsele. Grāmatu kā vislielāko dārgumu Ezeriņu ģimene paņēma līdzi uz ārzemēm, kad brauca meklēt savu laimi. Tas likās ļoti simboliski. Šī grāmata viņiem kļuva kā senčiem Bībele. Kad Alita paaugās, katrai dienai te bija atrodama vakara pasaciņa. Ne visas pasakas mazam bērnam bija saprotamas. Ilga bieži stāstīja arī pašas sacerētās, iedvesmu gūstot no Skalbes pasakām.
Pasakās notiek tik dažādi brīnumi, un kā brīnums atnāca arī meitiņas vārds, reizē ar bērna pirmo kliedzienu tieši viņas vārdadienā - 18.septembrī. Tas bija rets vārds ar nozīmi: dzīvelīga, apsviedīga kā atspole, kas dzīvo saskaņā ar sevi. Vārdam bija arī mammas Ilgas skaidrojums: cita, citāda.
Alita kopā ar vecākiem Ilgu un Juri nu jau vairākus gadu dzīvo Vācijā, mācās vācu skolas 2.klasē. Ezeriņi domās un sapņos bieži viesojas mājās Latvijā. Sazināšanās ar vecvecākiem ir viena no viņu ikdienas tradīcijām. Varbūt šinīs sarunās ir pārāk daudz optimisma un uzspēlēta prieka, bet tas palīdz, kaut dzīve abās skaipa pusēs ne vienmēr šķiet tik rožaina, kā sarunās liekas. Tomēr pozitīvisms piešķīra gaišumu ikdienas gaitās gan Latvijā, gan Vācijā. Iespējams, ka virtuālās sarunas kļuvušas pat par tādu kā atkarību, kā vakara pasaku. Arī Alita bieži vēlas dzirdēt mammas Ilgas sacerēto pasaku par tālo Latvijas Dālderkalnu, kur dzīvo viņas vecvecāki Dzidra un Jānis. Savas pašapziņas celšana, cerības uz labāku dzīvi, apmierinājums par sasniegto, laba alga - katram aizbraucējam ir citādas jūtas un mērķi. Ilgas sacerētās pasakas ir tikpat kā bezgalīgas, jo ar katru stāstīšanas reizi klāt nāk jauni notikumi, kas piemērojas apstākļiem atbilstoši stāstītāja garastāvoklim un sajūtām. Pasakās klausoties un visu stāstīto iztēlojoties, arī Alitas sapnis ir sarakstīt daudzas bērnu pasaku grāmatas, atgriezties Latvijā un dzīvot Dālderkalnā. Un Ilga, apņēmusi ap pleciem savu bērnu, stāsta savu sirsnīgāko un skaistāko, Alitas vismīļāko pasaku:
,,Dālderkalns bija kluss un pamests. Tikai vecā un sen pamestā dzīvojamā ēka liecināja, ka te bijuši arī citi laiki. Ilgus gadus Dālderkalnu apdzīvoja zvēri un putni, uz zemes un zem zemes rosījās sīkās radības, un visi ar visu bija mierā. Uz kalna muguras auga kupli koki, un tā pakājē burzguļoja šīs vietas dvēsele – upīte Urdaviņa ar ledusaukstu un gardu ūdeni. To pārpārēm baudīja meža radības. Upītes dzidrajā ūdenī veldzi guva peldošie un čāpojošie iemītnieki, un neviens tos netraucēja. Skaidrās pilnmēness naktīs ūdens virsmā spoguļojās mēness. Un tad kādu dienu atbrauca ļaudis un viss kļuva citādāks: atkāpās klusums, sāka smaržot pēc dūmiem. Iekaucās zāģi, klaudzēja cirvji, un zvēriņi pamuka tālāk mežā, bet ziņkārīgā žagata visu redzēja un ziņas par pārmaiņām aiznesa mežam pāri uz pilsētiņu Silaini, no kuras bija ieradušies jaunie iemītnieki, cerot atrast tālajos laikos Dālderkalnā aprakto naudas podu. Par to vēstīja kāda sena teika, un jaunie iemītnieki tai noticēja. Kā vēlāk izrādījās, šai mājai un kalnam bija arī savs spoks. Viņš bija ieradies līdz ar mājas atdzimšanu, un atradās vienmēr, kad vajadzēja izlemt ko svarīgu vai palīdzēt. Viņš iedvesa spēku veiksmes piesaistīšanā. Vajadzēja tikai pakāpties Dālderkalna stāvākajā kraujā un skaļi saukt: “Brāli, brāli! Nāc palīgā!” Un jau otrajā dienā it kā pats no sevis viss nokārtojās. Pat trīs vēlēšanās viņš prata piepildīt. Tās bija jāizsaka skaļi, nevienam citam nedzirdot, un tām bija jābūt ne garākām par trim vārdiem. Vēlēšanās bija jāizsaka, atmuguriski kāpjot pa kalna stāvo malu lejup ar aizvērtām acīm. Kad mājas saimnieks Jānis to uzzināja, viņš gribēja pārbaudīt, vai vēlēšanās piepildās, un pakāpās kalna visstāvākajā vietā, pagriezās ar seju pret kalna kori, aizvēra acis un, tā kāpjot uz leju, izsaucās: „Dari mani stipru!” Atsprēkliņ ejot, viņš paklupa, tad ātri pierausās kājās un sākas smieties par savu naivumu. Tomēr, nokāpis lejā no kalna, viņš juta sevī lielu spēku. Arī saimniece Dzidra gribēja piepildīt savu vēlēšanos. Uzkāpusi kalna galā, arī viņa izpildīja noteikto rituālu un skaļi sauca: “Gribu justies jauna!” Otrā dienā, paveroties spogulī, viņai pretī atsmaidīja skaista sieviete ar Dzidras vaibstiem. Un viņa jutās laimīga.”
Tāda bija Ilgas šīsdienas pasaka. Un tad Alita atcerējās to Skalbes pasaku par milzi, kurš aizgājis pasauli apskatīt. Izārdījies, izplosījies un piekusis viņš nelaimīgs nokritis pie zemes un atguvis spēkus, ierokoties zemē. Virs viņa izveidojies kalns kā milzīgs kurmju rakums, kur pēc daudziem gadiem iesējies mežs, saradusies dzīvība. Uz milža pleciem turējusies arī visa dzīvā radība. Milzis baidījies pat skaļāk elpot, lai netraucētu tos samīlējušos cilvēkus, kas sēdējuši tur augšā zem kāda kupla koka. Varbūt tas bija Dālderkalns? Pasaule bija cilvēcīgu vēlēšanos pilna, tikai ne jau katrs tās izteica skaļi un tik skaisti kā pasakās. Arī mēness atspulgu ūdenī ne katrs ievēroja.
Arī Ilgai bija vēlēšanās, kuru piepildīt viņa cerēja jaunajā mītnes zemē. Ar naudu un labvēlīgu apstākļu sakritību tas šķita iespējams. Katra ģimene, kas Latviju pamet, vēlas saņemt lielāku algu, dzīvot kā, viņuprāt, cilvēkiem pieklātos. Tomēr nauda jau ir tikai līdzeklis labākai dzīvei. Plikās eksistences nodrošinājums nav tā vērts, lai pārceltos tālēs nezināmās uz svešu zemi. Ezeriņu ģimene gribēja panākt ko vairāk. Ilga ar vīru Juri bija cerējuši, ka ģimenē būs vairāki pēcnācēji, taču, gadiem ritot, cerības zuda. Bija tikai viena meitiņa – peciņa Alita. Vai viens no laulātajiem vai varbūt abi bija pie vainas? Pagaidām tā bija neatminēta mīkla. Vācijā medicīna bija augstākā līmenī nekā Latvijā. Viņi cerēja savu neveiksmju kamolu izšķetināt tieši šeit. Ilgas kā sievietes bioloģiskais pulkstenis tikšķēja, un laika vairs nebija daudz... Samierināties ar vienu bērnu, lolot un audzināt kā vienīgo Ezeriņiem šķita par maz. Alitas raksturā jau bija manāmi luteklītes radziņi un nadziņi: gribu šo, gribu to vai negribu neko... Audzināt gribulīti un baltrocīti? Viens bērns ģimenē nekad nav laimīgs bērns! Vai Ilga būtu laimīga, ja viņai nebūtu māsas Lindas, tik saprotošas, tik uzticamas, par kādu nekad nekļūtu pat vislabākā draudzene? Ar Alitas nākšanu pasaulē Ilga savā sirdī glabāja milzīgu - varbūt pat liktenīgu - noslēpumu, kuru viņa bija uzticējusi tikai māsai Lindai. Dažas pārdomu rindas, kuras viņa rūpīgi slēpa savas dzejas blociņa lapās, liecināja par dvēseles sarežģījumiem un izmisumu:
,,Vai melot sev vai ne? Vai bija tā vai citādāk? Bet ja nu bijušais ir dzīvības vai nāves svarā, tad atceros par meliem svētajiem, kas atļauj izdzīvot, kad esi aizas malā un cerība vien mata galā turas... Un meli sasien mezglu irstošo, un iztur mats... Es tāpēc ticēšu, ka melu nav. Viss bija tā...”
Māsas viena otrai bija kā uzticības personas. Uz jautājumu, ko savā dzīvē gribētu Linda - medicīnas māsa, viņa īsi un lakoniski atbildēja: “Gribu kā cilvēks dzīvot, mīlestību piedzīvot un to pretī dot, tuviniekus laimīgus darīt un pati bez jēgas no pasaules nepazust... Gribu, lai meita Karlīne dzīvotu labāk nekā es... Laimes sajūta katram ir citāda, un, jo attīstītāks un izglītotāks cilvēks, jo daudzšķautņainākas ir sajūtas, kuras apzīmē ar vārdu “laime”.”
Par neveiksmīgu un nelaimīgu cilvēku Ilga, atceroties vecmāmiņas teikto tautas gudrības, reizēm atkārtoja vecmammas teiktos vārdus: „Tas jau nebija mājās, kad Laimes māte, pa mājām staigādama, katram kādu laimīti iedeva. Katrs pats savas laimes kalējs - saka arī par nekaunīgo, kurš cilvēku cieņu un godu nav saņēmis, ka to putrā apēdis.”
Ilgai bija daudz brīvā laika, un viņa varēja aizdomāties vai līdz pasaules galam. Tapa dzejolīši, pārdomas un prātojumi, bieži arī pasakas, kurās bijušais sajaucās ar neiespējamo. Ilgas galvā izplauka fantāzijas puķes, kuras viņa ar meitu, uz papīra uzkopētas, pārvērta krāsainos zīmējumos, tādās kā mandalās. Dienas bija pietiekami garas, un Ilga baudīja dīku un, no malas raugoties, vieglu dzīvi. Juris viņai Vācijā neatļāva strādāt algotu dabu. Tas būšot zem viņa - vīra - goda: „Tas ir mans pienākums tevi un Alitu laimīgas darīt.” Un sarunas tēma bija izsmelta.
Jurim jau vairākus gadus piederēja autoserviss ar nu jau septiņiem kvalificētiem dažādu tautību darbiniekiem, un tas apkārtnē skaitījās nopietns uzņēmums. Pēc Rīgas Tehniskās universitātes beigšanas Juris bija papildinājis zināšanas Zviedrijā, un tur gūtās tehniskās un biznesa menedžmenta zināšanas ļāva izturēt konkurences spiedienu arī Vācijā. Autoserviss sniedza plašu pakalpojumu klāstu. Arī tehnisko skati pēc mašīnas remonta varēja izdarīt viņa servisā. Katrs darbinieks bija savā vietā, un darbs tika papildus atalgots ar siltām pusdienām darba vietā: biežāk - fritēti kartupeļi, kas deva sāta sajūtu, piedevās - desiņas, salāti. Par to rūpējās speciāli pieaicināta firma. Juris necieta ārzemēs kultivēto „pusdienu kastīšu stilu”, kad ēdienu nākamajai darba dienai nācās iepriekš sagatavot mājās. Darba kombinezonus strādniekiem mazgāja firma. Visi darbinieki bija sakopti, disciplinēti un savā nozarē zinoši, apmierināti ar atalgojumu, un kadru mainība bija neliela. Juris noteica kā nerakstītu likumu arī „tējas naudu” kā klienta pateicības zīmi atstāt tikai darbinieka ziņā. Tas deva stimulu gan kvalitatīvam darbam, gan ieinteresētībai veikt darbu perfekti un aicināja uz pozitīvu konkurenci. Uz brīvajām vakancēm Jura servisā bija rinda un konkurss. Kuru katru Juris neņēma. Atlase bija stingra, bet taisnīga. Reizēm bija jārīkojas drakoniski, kad darbiniekam, kas bija izturējies darba situācijai neadekvāti vai nekvalitatīvi pildījis darbu un tādējādi kompromitējis firmu, palūgts arī aiziet

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas