Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Mākslinieks Ivars Vecāns - savējais un idejām bagāts

Diāna Odumiņa
Laikraksta arhīvs

2018. gada 1. jūnijs 00:00

1149
Mākslinieks Ivars Vecāns - savējais un idejām bagāts

Dizains – tas ir domāšanas veids. Tā ir teicis kāds mūsdienu gudrais. Savukārt domas var formulēt uz zināšanu, pieredzes bāzes un, protams, ar prasmju un talanta palīdzību. Par šo tēmu “Dzirkstele” uz sarunu ir aicinājusi novadnieku mākslinieku Ivaru Vecānu, kura specializācija ir tieši mākslas dizains.
- Jūtaties atkal atgriezies mājās tagad, kad strādājat Gulbenes muzejā?
- Vienmēr esmu sevi uzskatījis par Stāmerienas cilvēku, jo šajā pagastā esmu dzimis, uzaudzis, skolā gājis, makšķerējis, iemācījies spēlēt šahu. Stāmerienā arī sapratu, ka vēlos studēt un sasniegt mērķus. Šī teiksmainā vieta iedvesmoja kļūt par mākslinieku. Starp citu, savas pirmās mākslinieka gaitas pēc lietišķās mākslas vidusskolas beigšanas sāku tieši Gulbenē. Toreizējā rajona patērētāju biedrībā man bija dots uzdevums iekārtot veikalu skatlogus. Interjers tika veidots daudz un dažāds. Žēl, ka nekas no tā nav fiksēts. Interjers jau ir mainīgs. Vides objektiem ir ilgāks mūžs. Man patīk tas, ko daru. Katrs jauns darbs ir izaicinājums. Ir jāatrod tas labākais risinājums. Skolēns vai students, savu izglītības iestādi pabeigdams, mēdz nopriecāties: “Man visi eksāmeni ir garām!” Man pārbaudījums ir jebkurš nākamais pasūtījums. Tas ir dialogs ar klientu, pareizā virziena rādīšana. Pat tad, ja klientam sākumā liekas, ka tas nav īsti tā, man ir jāpierāda savs skatījums. Dizains nav atdarināšana. Piemēram, kā tās lielās krāsainās olas, kuras uz Lieldienām sākumā izdomāja un vidē nolika vienā pilsētā, bet pēc tam ideju noskatīja un realizēja arī citās Latvijas pilsētās. Ideju kopēšana nav tas labākais. Bieži vien klients ir saskatījies idejas žurnālos vai kur citur. Bet atkārtot to pašu – tas nebūs interesanti! Vajag atrast rozīnīti! Kaut ko netradicionālu. Savu.
- Kurš eksaminētājs māksliniekam ir satraucošāks – klients vai skatītājs?
- Gan viens, gan otrs. Kritiķa viedoklis ir ļoti svarīgs. Jebkurš mākslas objekts, vides objekts, interjers – tas māca, izglīto arī skatītāju. Protams, ja skatītājs pēc tam “norok” mākslas darbu, tas nav īpaši patīkami. Un ne vienmēr tas ir taisnīgi. Ir jārēķinās ar to, ka ne visiem patiks tas, ko mākslinieks ir radījis. To var teikt arī par vides objektiem. Jāsaprot, ka profesionāls mākslinieks seko līdzi modes tendencēm. Šodien arhitektūrā, dizainā aktuāli ir lakoniski, elementāri risinājumi. Tas ir minimālisms. Piemēram, tāds ir Ivara Drulles veidotais akmens grāmatu plaukts pie Gulbenes bibliotēkas. Tas ir piemineklis dižgariem. Varbūt ne visi, kas skatās uz šādu vides objektu, uzreiz iedziļinās tajā sālī jeb būtībā. Tomēr ir jāsaprot, ka Gulbenē nevajadzētu vides dizainā ekspluatēt tikai gulbja tēlu un formas, pārspīlēt nevajadzētu. Kāds veiksmīgs risinājums ar gulbjiem – tas ir labi. Vēlams, lai izraudzīti būtu pēc iespējas dažādāki materiāli. Taču šim risinājumam būtu jābūt oriģinālam, pārsteidzošam.
- Festivāls “Divi Jūliji”. Par ko tas vēstīs no jūsu kā mākslas dizainera skatpunkta?
 - Mans uzdevums ir šajā sakarā veidot korporatīvo stilu. Tas ir ļoti interesants darbs. Izmantoju iespēju padziļināti pastudēt divu novadnieku, mākslinieku, dizaina pamatlicēju - Jūlija Madernieka (1870-1955) un Jūlija Straumes (1874–1970) – daiļradi, viņu ornamentiku. Izpētīju visu iespējamo, kas nāca man rokās. Mēs viņus abus pazīstam kā latvju rakstu veidotājus. Taču patiesībā viņi bija interjeristi. Viņi veidoja mēbeles, dažādas dekorācijas, radīja tapešu rakstus, paklāju rakstus. Izurbties cauri šai ornamentikai, mēģināt izvilkt to sāli, lai raksturotu vienlaikus abus divus māksliniekus, bija aizraujoši. Es paliku pie gaiļa, kādu savos ornamentos to rāda viens un kā otrs Jūlijs. Man iebilda, ka gaili pazīstam kā putnu no Madonas ģerboņa. Es vēlētos pievērst uzmanību, ka šis simbols ir jātver plašāk. Gailis Latvijā ir arī luterāņu baznīcu smailes galā! J.Maderniekam šis putns ir dinamisks, ar savu raksturu. Savukārt J.Straumes gailis ir ar austrumnieciskiem motīviem. Pretnostatot šos gaiļus, mēs redzam divus dažādus rokrakstus. Savā ziņā tā ir radošā cīņa.
- Gailis ir sargs. Modrības simbols! Ne jau velti abi autori tam pievērsa uzmanību savā ornamentikā.
- Interesanti ir arī skatītājam uzminēt autoru katram no šiem gaiļiem. Gribētos, lai tas paliek atmiņā. Maza daļiņa no abiem Jūlijiem. Mūsu novadniekiem. Diviem ļoti universāliem māksliniekiem. Viņiem piemita ideju brīvība, izkopjot zīmju rakstus, radot un atstājot savu rokrakstu interjerā, rakstos. Festivālam “Divi Jūliji” esmu sagatavojis vairākus logo variantus, izmantojot gaiļu tēmu, piedāvāju krāsainu fonu – sarkano vai zilganzaļo, vai pelēko. Šie toņi ir atrodami Jūliju ornamentikā. Logo veidots, rakstītajiem burtiem izmantojot J.Madernieka šriftu. Piedāvājumā ir arī logo, kurā redzami tikai divi gaiļi. Tos es redzu piemērotus festivālam domātu T-kreklu apdrukai. Sev jau esmu tādu izveidojis, un kolēģi muzejā saka, ka viņi arī gribētu. Divi gaiļi varētu būt arī izmantoti citos suvenīros, kas domāti mākslas festivālam “Divi Jūliji”. Ir vēl citas ieceres un piedāvājumi no manas puses, kas varbūt ne uzreiz varēs realizēties, bet kādā brīdī tomēr varētu, piemēram, Gulbenē pie Sarkanās pils parādīties vides objekts par divu Jūliju tēmu. Tas būs finansiāli ietilpīgāks uzdevums un varētu tapt varbūt ne šim, bet nākamajam mākslas festivālam. Šajā vides objektā es atkal piedāvāju izmantot nerūsējošo tēraudu, abiem Jūlijiem raksturīgo ornamentiku, kas ar lāzera palīdzību tiek izgriezta un piešķir telpiskumu. Šajos ornamentos iekšā varētu iestrādāt gaismas. Tas nozīmē, ka šis vides objekts būtu iekšēji izgaismots. Un, protams, arī no ārpuses. Abi Jūliji bija modernās mākslas ģēniji! Viņi ir pelnījuši, lai šodien mēs par par viņiem stāstītu, izmantojot modernus materiālus un risinājuma iespējas. Iecerētajam vides objektam es pavisam piedāvāju trīs dažādus variantus. Ir arī risinājums, kurā var saskatīt līdzību ar Jāņu ugunskuru un kurā ļoti plaši varētu tikt izmantota J.Maderniekam un J.Straumem raksturīgā ornamentika, un kurā arī būtu iestrādāts krāsains, variējams apgaismojums. Varbūt varētu tapt arī vairāki, atšķirīgi, oriģināli vides objekti par divu Jūliju tēmu. Kāds no tiem būtu piemērots izvietošanai citā pilsētas malā. Kopumā runājot, gribu teikt, ka ne tikai gulbja tēls, bet varbūt pat drīzāk abi Jūliji turpmāk varētu veidot Gulbenes pilsētas un novada imidžu, atpazīstamību. Būtu labi, ja viņu radītā ornamentika dzīvotu un tiktu izcelta mūsdienīgos vides objektos. Logo par divu Jūliju tēmu varētu simbolizēt mākslas pilsētu – Gulbeni. Būtu labi, ja to izdotos realizēt un tā būtu iespēja katram gulbenietim zināt un pazīt savus dižgarus un viņu rokrakstu ornamentikā.
- Jums ir vēl arī ideja par diviem Jūlijiem veltītiem soliņiem pilsētā.
- Ir vīzija, kas nav vēl līdz galam izauklēta. Gulbenes novada vēstures un mākslas muzeja direktorei Valdai Vorzai ir laba iecere par to, ka šādi soliņi varētu atrasties ne tikai muzeja apkārtnē, bet arī citur Pils parkā, izturot vienotu stilu. Un varbūt arī vēl kaut kur pilsētā. Es redzu šos soliņus stabilus, izturīgus, raksturīgus. Atkal jau ar abu Jūliju ornamentiku. Turklāt katram soliņam tā varētu būt atšķirīga. Abiem Jūlijiem ornamentu pietiek! Soliņi varētu būt no nerūsējošā tērauda ar beicēta, pelēcināta oša vai ozolkoka atzveltnēm.
- Kā raugāties uz dažādajiem soliņiem Jaunatnes parkā?
-  Man jau liekas, ka doma bija laba, bet organizēt to visu vajadzēja citādāk. Kā var pagasta pārvalde, kurai pārsvarā diezin vai ir kāda saikne ar dizainu, radīt oriģinālu soliņu?! Galdnieks var izpildīt pasūtījuma darbu saskaņā ar konkrētu rasējumu-skici. Reti kur galdnieks var patstāvīgi radīt mūsdienīga dizaina objektu. Mūsdienu pilsētvidē baļķveida soliņus īsti jau nu gan nevajadzētu izvietot.
- Gulbenē bieži sakām, ka pie mums nekā interesanta nav, bet Alūksnē gan ir. Piekrītat?
- Tā ir sarunas tēma par korporatīvo stilu. Šodien notiek Latvijas mazpilsētu cīņa par to, kura radīs pēc iespējas interesantākus objektus un izcelsies ar oriģinālām idejām un pieeju. Salīdzināt vajag, taču jārunā ir par veiksmes stāstiem un jāmērī tikai ar pozitīvu mērauklu. Ļaunā nozīmē salīdzināt nav nekādas jēgas. Alūksne, salīdzinot ar pilsētām blakus esošajos novados, ģeogrāfiski atrodas visizdevīgākajās pozīcijās. Tur ir savdabīgs šarms. Ja pieliek vēl informatīvās zīmes, ir lieliski. Gulbenei ir izaugsmes iespējas un būtu jāiet modernisma virzienā. Svarīgs ir skatpunkts. No ainavu arhitekta vai dizainera viedokļa. Tie ir divi dažādi profesionāļu skatījumi. Šodien Gulbenē un citās mazpilsētās vides objektus iesākts pārvērst par floristikas parādi. Var darīt. Taču, ja floristikas pārmiesošanās notiek nemitīgi un ja veidojumi ir maza mēroga, tas neattaisnojas. Floristikai ir jābūt ļoti kvalitatīvai! Gulbenē top Brīvības ielas rotācijas aplis. Vidū būs brīva vieta. Jāizvēlas, kam tur atrasties. Ja ir doma par vides objekta izvietošanu, es uzskatu, ka tas nav jāapstāda ar puķēm, jo tad rodas sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Atraitnītes vienā pilsētā, otrā, trešajā - visur viens un tas pats! Ja rotācijas aplī Gulbenē atradīsies vides objekts, kuram būs atbilstoši mērogi, tas var kļūt par vienu no pilsētas un novada centra vizītkartēm. Ja šis objekts būtu oriģināls, Gulbenei raksturīgs, izgaismots tumšās diennakts stundās, te būtu kaut kas tāds, kā nekur citur nav.


Par Ivaru Vecānu:
◆ dzimis 1960.gadā Stāmerienā;
◆ beidzis Mākslas akadēmiju, ir Dizaineru savienības biedrs;
◆ stādā Gulbenes novada vēstures un mākslas muzejā;
◆ veido dizainu Gulbenē šovasar iecerētajai jaunajai tradīcijai – starptautiskajam mākslas festivālam “Divi Jūliji”;
◆ viņa līdzšinējais devums Gulbenei: 2008.gadā centrālajā skvērā atklātās strūklakas “Pakur, pakur...” arhitektūra; 2012.gadā Spārītes parkā atklātās latvju zīmju takas dizains;
◆ dzīvesvieta – Alūksne.
Kategorijas

Kategorijas