Sarmīte Viduce uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī

2018. gada 1. jūnijs 00:00

5091

Sarmīte Viduce uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī

Beļavas tautas nama vadītāja Sarmīte Viduce rīt vakarā ikvienu aicina uz Pilskalna estrādi, jo tur notiks Beļavas XXV deju svētki “Ieskandinot Māras zemi”.
“Ir Beļavas XXV deju svētki, un mums ir tāda brīnišķīga sakritība, ka ir arī Latvijas lielie Dziesmu un Deju svētki, tad mēs par pamatu paņēmām lielo Dziesmu un Deju svētku lieluzveduma ideju, tādēļ arī svētkiem nosaukums “Ieskandinot Māras zemi”, jo visiem nekad nav iespēja aizbraukt uz lielajiem svētkiem. Mēs dosim tādu brīnišķīgu iespēju ieskatīties mūsu deju svētkos tieši šādā pašā uzvedumā. Mūsu deju svētki sāksies ar gājienu no K.Valdemāra sākumskolas. Visi dalībnieki, kuru būs vairāk nekā 500, dosies gājienā ar karogiem uz estrādi, un tad sāksies vakara lielkoncerts,” stāsta S.Viduce.
Visu nedēļu estrādē notika sagatavošanas darbi. Sarmīte uzsver, ka tas ir liels komandas darbs, jo to nevar paveikt viens. “Nesmādējam nevienu darbu, un tas, kuram ir brīvas rokas, jau ķeras pie nākamā darba - jāatjauno trepes, jāmazgā soli. Šogad tikām pie jaunas deju grīdas. Par to esam tik laimīgi un priecīgi! To nupat taisīja, pagājušajā nedēļā tikai beidza,” saka Sarmīte.
Viņa atceras, kā aprīlī sprieduši par talkošanu, un tad radusies ideja noorganizēt tamborēšanas talku. “Vārījām zupu, un pagasta iedzīvotāji tamborēja, kā viņi redz mūsu Latviju, mūsu Beļavu. Mēs ietamborējām to rakstos. Katram ir sava krāsu izjūta un gaume. Kad mēs to salikām kopā, tad var redzēt gan latviešu valodu, gan zemi, spēku, spītību un arī dvēseli. Šie iedzīvotāju tamborētie celiņi sestdien rotās mūsu estrādes trepes, kur dziedās kori. Būs arī Uldis Kokars ar savu jaukto kori “Mirklis”. Šogad būs vērienīgi svētki. Koncertā būs 32 dejas un pēdējā būs “Saule, Pērkons, Daugava”. Mūsu deju kolektīva vadītāja Diāna Tuča ir horeogrāfe šai pēdējai noslēguma dejai. Ļoti skaisti!” uz svētkiem visus aicina Sarmīte.

Sevi piepilda amatiermākslā
Sarmīte ir ļoti aktīva kultūras darbiniece. 1.septembrī apritēs desmit gadi, kopš viņa ir Beļavas tautas nama vadītāja. Šis ir bijis raibs laiks. Viņa neslēpj, ka reizēm ir gribējies iet prom, bet ir bijuši arī pacēlumi, it sevišķi pēc šādiem lieliem pasākumiem, kāds būs arī rīt. Vislielāko enerģiju Sarmītei dod cilvēki, kuri nāk pēc pasākumiem klāt un saka paldies par brīnišķīgo pasākumu, brīnišķīgajām režijām. “Daudz komplimentu saņemu tieši par režisētajiem pasākumiem. Scenārijus es veidoju pati, un man ļoti patīk to darīt. Kad rakstu scenārijus, es jūtos ļoti labi, un man pašai šķiet, ka man tas arī padodas,” saka Sarmīte.
Kultūras pasaule ir viņas īstā vieta, tas ir viņas sirdsdarbs. Viņa nevar iedomāties, ko varētu darīt citu. “Esmu viscaur kultūrā. Protams, dažreiz ir tādi vājuma brīži, ka vairs nevaru, tad es rodu spēku pie dabas. Daba dod man daudz enerģijas,” saka Sarmīte.
Jau vairākus gadus viņa ir aizrāvusies ar teātri. To sākusi spēlēt skolas laikā, ļoti gribējusi kļūt par aktrisi, bet “lauku vienkāršums notušēja”. Viņai licies - kam viņa, tāda lauku meitene, Rīgā uz lielās skatuves būs vajadzīga. “Bet šobrīd es vairs to nenožēloju, jo sevi esmu piepildījusi amatiermākslā,” stāsta Sarmīte, kura spēlē ne tikai Beļavas amatierteātrī, bet arī Gulbenes Tautas teātrī. Nesen teātru skatē viņa ieguva papildu atzinību no žūrijas. Sarmīte bija iejutusies Ievas tēlā Rūdolfa Blaumaņa “Indrānos”, šo izrādi iestudēja Beļavas tautas nama amatierteātris “Mistērija” un Ozolkalna amatierteātris “Spēlmaņi”.
Sarmīte ļoti vēlētos nospēlēt Antoniju izrādē “Skroderdienas Silmačos”. Tā ir viņas sapņu loma. “Savā ziņā kaut kur es Antoniju saprotu, un man tā viņas dvēseliskā sāpe kaut kur uzrunā. Līdz šim man ir bijis ļoti daudz lomu, un parasti tās ir galvenās lomas. Es parasti saku - dodiet man maziņas lomas, bet vienmēr nezin kāpēc režisori redz mani lielās lomās. Režisori uztic man lielas lomas, un droši vien man sanāk, ja jau uztic,” prāto Sarmīte.
Viņai īpaši palikusi atmiņā Ullas loma Tautas teātra iestudētajā “Tiritombā”, ko sākotnēji nevarējusi galīgi pieņemt. Licies, ka tas nav viņas, tāpēc bija ļoti grūti sevi lauzt. (Ulla nedaudz haotiska un ārkārtīgi enerģiska sieviete, kura uzskata, ka modernai sievietei jābūt brīvai un neatkarīgai – red.) “Bet es šo lomu paņēmu, iespēlēju, kā režisore Edīte Siļķēna saka, kad katrs aktieris paņem to tekstu savā mutē, tas skan jau citādi, nekā tu domās kā režisors izlasi. Un tad, kad es šo lomu pielaidu savai dvēselei ļoti tuvu, tad man likās, ka laikam es Ulla arī esmu. Tagad es ar to esmu tik ļoti saaugusi!” atklāj Sarmīte, kura uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī, satraukums varbūt esot nedaudz pirms pašas iziešanas. Viņa uzsver, ka uz skatuves ir iespēja izdzīvot tādas emocijas, ko ikdienā nevari atļauties ne ģimenē, ne darbā. Skatuve ir tā vieta, kur var raudāt, smieties, būt dvēseliskāks un arī skaļāks nekā ikdienā. “Un tas man ļoti patīk! Esmu arī pamēģinājusi būt režisore, kādreiz arī Beļavas amatierteātri “Mistērija” vadīju pati, bet tomēr man sirdī ir tuvāk būt pašai uz skatuves, nevis pie skatuves,” saka Sarmīte, kura Kultūras koledžā ir studējusi svētku režiju. Ilgi domājusi, ko studēt, gribējusi būt režisors, bet tad sapratusi, ka darbam laikam vairāk noderēs svētku režija. “Brīžiem to nožēloju, jo laikam jau teātris mani vilina aizvien vairāk un vairāk. Tas ir mans sirds aicinājums. Kaut kur dziļi sirdī pēc 40 gadiem šķiet, ka varētu sākt arī gleznot. Mani tas vilina. Neesmu pamēģinājusi, nezinu, vai man sanāks, bet galvā man tas ir. Vai klausīs roka, nezinu,” smaidot saka Sarmīte.

Ienāk šajā pasaulē ar lielu blīkšķi
Sarmīti lielpilsētas dzīve nav vilinājusi. Kad studējusi Rīgā, protams, pieļāvusi šādu domu, bet tomēr viņai kā lauku cilvēkam pilsētā ir par šauru. “Man patīk lauki, man patīk daba. Tas ir spēks! Tā es relaksējos, uzkrāju spēku. Es sevi nevaru iedomāties pilsētā, šobrīd vairs noteikti ne,” atzīst Sarmīte, kura ir vietējā līdz pat mielēm, jo dzimusi Pilskalnā, savās mājās, kas tam laikam bija neraksturīgi. “Dzimu ziemā, skarbā, aukstā laikā, putenī, tādēļ mani ārsti pieņēma mājās. Un tad, kad es dzimu, skapim izgāzās durvis. Vecmāte teica, ka, tā kā es esmu sevi pieteikusi, ar lielu blīkšķi ienākot šajā pasaulē, tad laikam dzīvē darīšot lielas lietas,” atklāj Sarmīte.
Tagad viņa pati ir divu bērnu mamma. Meitai Adriānai ir 14 gadi, viņa ir ļoti muzikāla, spēlē klavieres, dzied un vēlas savu turpmāko dzīvi saistīt ar mākslu un kultūru, savukārt dēls Elifs Gabriels ir 3 gadus vecs. Vārds Elifs ir vienīgais vārds Latvijā, un tas Sarmītei atnācis sapnī. “Viņš pats man savu vārdiņu pateica. Pat nesapratu - tāda kā balta dvēselīte atnāca pie manis sapnī un man teica priekšā, lai viņu sauc Elifs. Tajā mirklī pamodos un pierakstīju blociņā. Tad, kad pamodos no rīta, domāju, vai esmu to sapņojusi, bet skatos - patiešām blociņā esmu to pierakstījusi. Tad es teicu savam dzīvesbiedram Andrim, ka dēliņš pats sev vārdu izvēlējies, un mēs nevarējām to neielikt. Vecmammām bija grūti atcerēties vārdu Elifs, tāpēc viņam ir arī otrs vārds - Gabriels. Sākotnēji neviens nevarēja pieņemt vārdu Elifs, bet nu jau visi ir pieraduši,” stāsta Sarmīte.
Savukārt Sarmītes dzīvesbiedrs ir uzņēmējs un, kā viņa pati saka, galīgi tālu no kultūras, bet tas esot labi. “Viņš ir balanss mums. Reizēm piezemē mani,” atzīst Sarmīte.

Pat neveselīga konkurence
Kā jau īstai kultūras darbiniecei Sarmītei ir arī sava vīzija par kultūras dzīvi novadā. Viņa nenoliedz, ka ir par to domājusi, arī par pavisam nesen tik aktuālo jautājumu – kultūras pārvaldes izveidi, kuru deputātu vairākums novada domes sēdē noraidīja. Sarmīte atzīst, ka viņa tomēr laikam būtu gatava pieņemt šo jauno ideju kļūt vienotiem. Viņasprāt, kultūras galvai ir jābūt ar kultūru “uz tu”, jāsaprot, jāatbalsta, jo tad darbs būtu radošāks un produktīvāks. “Gribētos, lai mēs, kultūras darbinieki, būtu kā kopīgs spēks, jo tikai kopā var darīt lielas lietas novadam, lai nav tā, ka katrs ir pats par sevi. Dažiem pārvaldes vadītājs ir pretimnākošāks, dažam – mazāk, bet tad mēs būtu līdzvērtīgāki. Tagad ir tāda kā konkurence, pat reizēm neveselīga, piemēram, vienā datumā ir vairāki pasākumi novadā. Domāju, ka tas nav tas labākais, jo kultūrā neder sacensība. Lai cilvēks varētu radoši strādāt, viņam, pirmkārt, ir jābūt komfortā ar sevi, ar visu apkārtējo, un tikai tad var veidot un radīt ko ļoti labu,” uzskata Sarmīte.

Nepalaid garām!

Viens no lielākajiem Gulbenes novada Latvijas valsts simtgades notikumiem būs Beļavas XXV deju svētki “Ieskandinot Māras zemi”, kas notiks 2. jūnijā pulksten 20.00 Beļavas Pilskalna estrādē. Ar šiem svētkiem tiks iezīmēti gaidāmie XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki.
Beļavas XXV deju svētkos piedalīsies deju kolektīvi no Gulbenes un Gulbenes novada: “Poga”, “Litenietis”, “Zeija”, “Rūsiņš”, “Saulgriezis”, “Veiksme”, “ Tirza”, “Ratiņš”, “Ega”, “Unce”, “Azanda”, “Vērdiņš”, “Avots”, “Spārēni”, kā arī deju kolektīvi no Daugavpils, Madonas novada, Alūksnes novada, Smiltenes novada, Lubānas novada, Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris un jauktie kori “Kaprīze”, “Harmonija”, Lizuma jauktais koris, Ulda Kokara vadītais Balvu novada koris “Mirklis”, kā arī Gulbenes mūzikas skolas pūtēju orķestris.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Sarmīte Viduce uz skatuves jūtas kā zivs ūdenī

Kategorijas