Apzina vairāk nekā 50 dižkokus

2018. gada 5. jūnijs 00:00

1775

Mūsu novadnieks, ainavu dizaina blogeris Edžus Vējiņš kādā pētījumā ieraudzīja Latvijas dižkoku karti, kura liecināja, ka Gulbenes novadā varētu būt līdz 50 dižkokiem. Redzot situāciju dabā, viņam šis skaitlis šķita stipri samazināts. Šī gada sākumā Edžus izvirzīja sev mērķi – atrast 50 dižkokus 5 kilometru rādiusā ap savām mājām, kas atrodas uz Beļavas un Stāmerienas pagasta robežas, tādējādi aptverot daļu no abu pagastu teritorijas.
“Liela priekšrocība ir tā, ka te zinu gandrīz katru lauku un meža ceļu. Cik daudz kilometru šajā ziemā un pavasarī ir nosoļots, noslēpots un nobraukts ar mašīnu! Izvirzītais mērķis ir sasniegts un pārsniegts. Jāņem gan vērā, ka šī vieta ir īpaša – tajā ietilpst Beļavas un Naglenes muižas, arī Kalnienas muiža un Stāmerienas pils. Šī ir vēsturiski izsenis apdzīvota teritorija ar veciem parkiem, alejām, ceļmalu apstādījumiem un senām mājvietām, kas kādreiz piederēja šīm muižām un pilīm. Ikvienai no šīm vietām ir potenciāls dižkoku atradumiem. Tas ir pārsteidzoši, ka tik mazā teritorijā var atrast īstas pērles. Piemēram, visā Latvijā ir tikai apmēram 30 kadiķi, kuru apkārtmērs pārsniedz 1 metru. Beļavas pagastā tādi ir pat divi! Ir daudz īpaši varenu pūpolvītolu jeb blīgznu, iespaidīga izmēra balto vītolu, majestātisku egļu. Miezītenes ieva ar 2,05 metru apkārtmēru, pēc ekspertu teiktā, stabili iekļūst Latvijas ievu TOP 10,” uzsver Edžus. Ar apkopojumu par šiem un citiem atradumiem var iepazīties viņa mājaslapā “www.ainavudizains.wordpress.com”
- Acīmredzot esat izmērījis dižākos kokus, ja varat tik precīzi apgalvot.
- Vispārējos principus dižkoku mērīšanā nosaka 2010.gada 16.marta Ministru kabineta noteikumi. Izpētīju Dabas aizsardzības pārvaldes, Latvijas Dendrologu biedrības, “Dabas retumu krātuves”, Latvijas Petroglifu centra, “Dziedava.lv”, Latvijas Dabas fonda un citus resursus un secināju, ka tie visi vāc datus par dižkokiem, bet neviens nepiedāvā izsmeļošu metodiku, kā tie mērāmi. Pats koku mērījumus veicu saskaņā ar „Dabas retumu krātuves” pieredzējušā eksperta Māra Zeltiņa izstrādāto metodoloģiju, ar kuru viņš padalījās. Tādējādi savus mērījumus uzskatu par korektiem, kaut arī dažādu nianšu mērīšanas procesā ir ne mazums.
- Savulaik dižkokus “atbrīvot” centās Imants Ziedonis kopā ar domubiedru grupu. Kāda situācija, jūsuprāt, ir šobrīd Latvijā?
- Ja ir vēlēšanās iegūt apkopojošus datus par kādas sugas lielākajiem dižkokiem Latvijā – tas neizdosies. Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) kā valsts oficiālais dižkoku reģistra uzturētājs tādus nepiedāvā pat visvienkāršākās “Excel” tabulas veidā. Toties kopā ar Latvijas Valsts simtgades biroju izsludinātajā akcijā „LV100 Dižošanās” aicina Latvijas iedzīvotājus iesaistīties iespējami plašas Latvijas dižkoku datubāzes veidošanā. Tie tiek ievadīti datu pārvaldības sistēmā „Ozols”, kuru tā tehnoloģiskā vecmodīguma dēļ eksperti dēvē nevis par datubāzi, bet par datu miskasti. Tā tiešām atstāj nožēlojamu iespaidu. Ir skaidrs, ka pat elementāras kārtības dižkoku centralizētā apzināšanā nebūs vēl ilgi.
Tiesa, par dažām koku sugām ir publiskoti diezgan izsmeļoši sabiedrisko organizāciju vai individuālo entuziastu apkopotie dati, bet par lielāko daļu vispār nav iespējams uzzināt sistematizētu informāciju. Tieši tādēļ svarīgs var izrādīties tas, ko šo koku aizsardzībā izdarām katrs individuāli. Izsmeļoši padomi par dižkoku sakopšanu atrodami „Dižkoku atbrīvošanas ceļvedī”, kas viegli atrodams ar “Google” palīdzību. Arī es savus maršrutus centos plānot tā, lai daļu dienas varētu veltīt kāda iepriekš atrasta dižkoka atbrīvošanai no krūmiem.
- Kas jums ir zināms par dižkoku apzināšanu Gulbenes novadā?
- Plašāks dižkoku apzināšanas un saudzēšanas darbs Latvijā sākās 20.gadsimta 20.gados. Lielā mērā tas saistīts ar mūsu novadu, jo pirmo dabas retumu un kultūras pieminekļu sarakstu 1924.gadā publicēja Jaungulbenē dzimušais matemātikas un dabaszinību skolotājs Zelmārs Lancmanis. Viņa sarakstā bija iekļauti 14 sugu 112 koki. Pirms tam 1911.gadā Lancmanis Lejasciemā bija atvēris savu proreālskolu. Pirmā pasaules kara laikā tā beidza pastāvēt, un Lancmaņa turpmākās dzīves gaitas saistījās ar Rīgu. Nozīmīgs bija arī sinolieša Ziemeļvidzemes novadpētnieka Jāņa Kučera devums dižkoku apzināšanā un popularizēšanā. Atceros, kā viņš viesojās mūsu klasē Lejasciema vidusskolā. Kučers kā pirmais vesela strēķa dižkoku uzmērītājs arvien redzams „Dabas retumu krātuves” datubāzē. Cerēju pārmērīt viņa 1980.gada 1.janvārī Beļavas pagastā apsekoto ozolu, lai iegūtu datus par koka pieaugumu šajos gandrīz 40 gados. Diemžēl koks gājis bojā, atradu tikai tā celmu.
- Vai Gulbenes novadā rūpējas par dižkoku saglabāšanu?
- Tikai retos gadījumos redzams, ka par šiem kokiem kāds rūpējas. Daudzi ir ieauguši bērzos, alkšņos vai ievās un pamazām iet bojā. Piemēram, Ķempju ozols Stāmerienas pagastā. Tā apkārtmērs – 7,04 metri. Latvijā ir vēl varenāki ozoli, bet Vidzemes mūsu galā – Madona, Gulbene, Alūksne - tas, spriežot pēc publiski pieejamajiem datiem, ir vislielākais. Agrāk šis varenais ozols kopā ar dažiem citiem lieliem kokiem auga senas mājvietas teritorijā. Tā apkārtne tika nopļauta vai noganīta, vainags bija izsauļots. Tagad šī vieta vairs netiek apsaimniekota. Zem koka sasējušies bērzi un alkšņi, kas aug cauri vainagam un to noēno. Zari atmirst, koks iet bojā. Ļoti iespējams, ka pēc 5–10 gadiem tā vairs nebūs. Ja vainaga apkārtni sakoptu un ozolam atkal piekļūtu saules gaisma, tas varētu augt vēl daudzus gadus desmitus. Manā izpratnē daudz prātīgāk būtu vispirms parūpēties par šādiem simtgadīgiem kokiem un tikai pēc tam rīkot dažādas akcijas jaunu koku stādīšanai alejās, parkos vai citur. Diemžēl pie mums notiek otrādi. Neapzināmies, ka vecie koki un biotopi ap tiem ir neaizvietojami. Jaunu koku stādīšana tikai daļēji var kompensēt to zaudējumu.
- Acīmredzami tā ir nevērība un dižkoku vērtības neapzināšanās, bet ne tīša ļaunprātība vai šo koku iznīcināšana.
- Tīšas ļaunprātības pret dižkokiem nav daudz. Lielākais zaudējums ir lielo bērzu nozāģēšana pretim Stāmerienas stacijai. Zinātāji teic, ka pie tiem savās dižkoku apsekošanas un kopšanas gaitās bijis arī Imants Ziedonis. Bērzu dižkoku statusā Latvijā vispār nav daudz. Arī man savās gaitās nevienu nav izdevies atrast. Viens no šiem Stāmerienas varenajiem bērziem tāds bija. Vispirms tika nozāģēti ainaviski izcili vērtīgi koki, bet pēc tam pārdesmit metrus blakām uzbūvēta skatu platforma ar panorāmu uz izcirtuma celmiem. Nejēdzīgi.
Protams, ir nācies sastapt māju saimniekus, kuriem veco koku klātbūtne rada spēcīgu piesaisti šai vietai. Taču kopumā tie netiek uzskatīti par lielu vērtību. Citādāk tas ir Kurzemē, kur daudzi no dižkokiem iekļauti tūrisma maršrutos, piekļuve tiem sakārtota, pie kokiem pievienotas informatīvas norādes. Mums ir velotūristu un gājēju takas, cenšamies piesaistīt tūristus ar Stāmerienas pili un Beļavas muižu, bet arī varenākie dižkoki varētu būt viens no interesantiem apskates objektiem. Ņemot vērā šo koku vecumu un lielumu, tiem ir kultūras, vēstures, ainavas un dabas aizsardzības vērtība. Tie var būt atsevišķi koki vai koku grupas senajās viensētās, ganībās un tīrumos, vēsturiskajos parkos vai citās teritorijās.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Apzina vairāk nekā 50 dižkokus

Kategorijas