Atkal Dālderkalnā

2018. gada 5. jūnijs 00:00

Juris ar savu uzņēmumu lepojās, kāpināja darba apjomus, pats strādādams ar dokumentiem, līgumiem un visu, kas attiecās uz biznesu, paredzēja klupšanas akmeņus un analizēja finanšu situāciju gandrīz katru dienu. Nebija viegli, darbs bija stresa pilns, bet tādu darbu viņš bija izvēlējies un padoties nebija latvieša dabā. Viņam konkurences cīņā bija veicies. Viņā šobrīd mājoja uzvarētājs, kaut jaunās dzīves sākums Vācijā bija mežonīgi grūts. Pārpērkot paputējušo autoservisu pirms trim gadiem, pat sapņos nerādījās, ka bizness jau tik drīz aizies uz pilnu klapi. Tā bija arī liela veiksme, risks un arī laimes spēle. Ne visiem Latviju pametušajiem tā veicās.
Toties Ilga Vācijā nespēja atrast savas dzīves īsto aicinājumu, un reizēm viņai šķita, ka sajuks vai prātā: bija sīki, nekad nepadarāmie mājas darbi, un iedzimtais perfekcionisms deva īslaicīgu gandarījumu. Uzmācās mazvērtības komplekss: nākotne likās vienmuļa, dzīvesprieks uzvirmoja reti. Alitas apčubināšana, pūles viņu audzināt latviskā garā, vīra lutināšana ar ēdienu un seksa rutīna, kas Ilgai nedeva ķermenisko apmierinājuma sajūtu un piepildījumu. Vai tas turpināsies bezgalīgi? Vai ilgas pēc otra bērna piepildīsies? Uzdotie jautājumi bieži palika bez atbildes. Arī izglītība, kuru viņa bija ieguvusi jau Latvijas Universitātes Pedagoģijas fakultātē, Vācijā noderēja tikai ģimenes lokā un sadzīviskās lietās. Profesijā viņa nebija strādājusi nevienu dienu. Sūdzēties viņa nesūdzējās, bet nejutās arī laimīga. Nepiepildītā vēlēšanās par vēl kaut viena bērniņa ieņemšanas bija kā apsēstība. Likās, ja tas notiktu, viņa kļūtu laimīga un apmierināta. Vācijā sievietes pienākums un vieta kopš seniem laikiem skaitījās “Kuche, Kirke und Kinder” (virtuve, baznīca un bērni). Īpaši jau vācu ģimenēs, kas dzīvoja bijušas Federatīvās Vācijas teritorijā. Bijušajā Austrumu daļā ģimeņu tradīcijās sievietes loma esot „vienlīdzīgāka ar vīriešu pasaules uztveri” - tā Ilgai bija skaidrojusi kaimiņiene Susanna, ar kuru Ilgai bija nodibinājušās draudzīgas attiecības. Ilgu Vācijā jau gadiem uzrunāja: „Frau (kundze) Ilga!” Un Ilga jutās kā savas mazās ģimenes maigais klēpis. Lai Alita varētu justies pilntiesīga latviete, neaizmirstu latviešu valodu un kultūru, viņas apmeklēja arī latviešu svētdienas skolu Lībekā. Uz turieni ik pārsvētdienu viņas devās ar ērto automašīnu “Toyota Yaris” – Jura dāvanu sievai.
Lībekā dzīvoja vairākas latviešu ģimenes. Bija radušies vienas dienas tā saucamie draugi un daudzi paziņas. Ostas pilsēta ar septiņiem torņiem bija brīnišķīga! Tur bija muzejos, ko redzēt, uzzināt un sajust, un maigā Ilgas dvēsele te varēja baudīt to kultūras un mākslas bagātību, kuru vienmēr bija alkusi viņas dvēsele. Protams, Alitai daudz labāk par nodarbībām svētdienas skolā patika Leļļu muzejs un firmas “Nideregger” marcipāna muzejs. Bērns auga pārticībā un visu, ko iekāroja, arī dabūja.
Ilga pilsētā bieži apmeklēja Jaunavas Marijas baznīcu, kuras pakājē sēdēja skulptūra - velniņš, kurš esot palīdzējis celt dievnamu, jo velns domājis, ka ceļot krogu. Leģenda vēsta, ka, pieskaroties velniņa skulptūrai, piepildoties vēlēšanās. Ilga vienmēr vēlējās vienu un to pašu un iekodēja sevī ticību, ka vēlēšanās piepildīsies. Bet vai tad svētību un veselību varēja dot šis muļķīgais velniņš? Svētības sajūtu Ilga cerēja iegūt Latvijā, un uz Jāņiem ģimene bija nolēmusi apciemot savējos. Ilga alkaini vēlējās izvārtīties Dālderkalna jāņuzālēs un līdz vissīkākajai ādas porai piesūkties ar Urdaviņas veldzējošo ūdeni. Iemesls ceļojumam bija arī tēta Jāņa 70. dzimšanas diena un bijušo studiju grupas biedru salidojums. Viņai bija jāsatiek kāds cilvēks no savas pagātnes. Kopš Universitātes beigšanas bija pagājuši desmit gadi. Pa šiem gadiem viņi Latvijā bija ciemojušies tikai divas reizes: kad Alitai bija gadiņš, un pirms diviem gadiem, pirms Alitas skolas gaitu sākuma. Abas reizes nedēļa paskrēja tik ātri! Jura darba dēļ ilgāk vaļoties nedrīkstēja. Juris šoreiz varēja viņiem piebiedroties tikai pēc nedēļas, un tas pilnībā atbilda Ilgas plāniem. Bija lietas, kuras viņa gribēja nokārtot viena. Tas tārps, kas grauza viņas sirdi visus šos gadus, bija vai nu jāizplēš no ķermeņa, vai... viņa baidījās par to pat domāt. Bijušo par nebijušu padarīt nevarēja. Jaunības vieglprātības cilvēku reizēm pavada gandrīz visa mūža garumā, un galvenā problēma ir tā, ka kļūdas par sevi atgādina visnepiemērotākajos dzīves brīžos. Varbūt šķietamās dzīves kļūdas ir tas likteņa pirksts, kas reizēm sajauc ierasto lietu kārtību un noliek visu pareizās vietās?

2. Kā automašīnas atpakaļskata spogulī
Ir maija beigas. Irbēs – zemnieku saimniecībā – Dālderkalna pakājē, kas divdesmit piecus gadus ir Apsīšu mājas, atkal zied ievas. Toreiz viņi sāka ne no kā: ēkas bez jumtiem, pusaizaugusi zeme. Elektrolīnija kilometra attālumā. Bija tiki sapņi par zemnieku saimniecību, dabas vilinājums un milzīga spīts: mēs to izdarīsim! Tagad te bija, ko redzēt un just. Bija citādāk nekā sapņotajā, tomēr gandarījums nepameta. Galvenais zemnieku spēka avots bija dabas tuvums. Ķiršu dārzā san bites, jaunās ābeles pilnos ziedos. Viss dabā plaukst un zied vienlaicīgi. Arī agrīnie ceriņi klana savas piebriedušas ķekaru galvas. Daba ir skaņu, krāsu un svaigu smaržu pārpilna. Putni, pavasara aptrakuši, vij savas ligzdas un tricina gaisu savās kāzu dziesmās, izspēlē greizsirdības un putnu ģimeņu drāmu ainas. Stārķu pāris ligzdā perē bērnus un pa reizei sit tikai sev saprotamu ritmu knābju klabatās, dzenājot no ligzdas projām kādu stārķu vecpuisi vai jaunuli. Varbūt arī tur risinās kāda konkurences drāma? Putnu pasaulē notiek dažādas traģēdijas un negadījumi: nesaprotamu iemeslu dēļ pavasarī strazdi ir pametuši būrīti, baložu ģimenei pazudis tēvs un dārza malā redzamā zilganu spalvu kaudzīte liecina par baloža traģisko galu. Kā rīkosies vientuļā baložu mātīte? Viena uzņemsies putnēnu barošanas rūpes vai celsies spārnos cita baloža meklējumos? Apsīši to visu vēro, velkot paralēles ar cilvēku dzīves notikumiem. Katru dienu dabā jaunas zīmes, reizēm saprotamas, citreiz mistikas un noslēpumainības pilnas. Tāda ir arī cilvēku dzīve.
Māju saimnieki jau pārkāpuši gadu slieksnim, kad tiek piešķirts sirmo galvu tituls. To uzskatot par cienījamu vecumu. Daudzi viņu viengadnieki un kaimiņi jau pārcēlušies labākos debesu dārzos, kamēr Jānis un Dzidra strādā, nesūdzoties par grūtumu. Un nav jau par ko sūdzēties! Saimniecība apzināti ir sašaurināta līdz pārdesmit hektāriem, kur izpaust savus vaļaspriekus un pelnīt naudu ar dārzkopību. Tas ir krietni vieglāk, nekā vilkt smago zemnieka jūgu, kas plecos bijis turpat vai divdesmit gadus. Tagad „vecie darba zirgi”- Dzidra un Jānis, ir paliela augļu un ogu dārza saimnieki. Ogu un augļu gribētāji jau pērngad ieradās, lai Dālderkalnā sev salasītu ogas. Rindu rindām stiepjas rudens avenes, zemeņu dārzā dažādu šķirņu ogas ar izveidotu laistīšanas sistēmu, vēlos rudeņos zari no pārpilnības vai lūzt smilšērkšķu kociņiem. Ir arī jauni projekti, jaunas ieceres. Jaunā mode ar pašlasīšanu liekas izdevīga kā pircējiem, tā pārdevējiem. Visi dokumenti ir kārtībā, viss oficiāli, un Dzidrai atliek tikai salasīto nosvērt, paņemt naudu, un - uz redzēšanos! Saimniecība jau desmit gadus ir bioloģiskā. Kurš gan nekāro ēst tīru mantu no Latvijas laukiem? Pircēji brauc pat no attālākajām vietām, pat Rīgas. Par reklāmu gādā Kārlis, tomēr vislabākā reklāma ir ziņa no mutes mutē. Ja raža padosies, sanāks vecajiem Apsīšiem mūža galā laba iztikšana. Daudzos zemes hektāros paaugusies meža jaunaudze, bet 50 hektāri aramzemes ir iznomāti uz piecdesmit gadiem kaimiņu zemniekam - lielsaimniekam, kurš no Apsīšiem nopirka arī liellopus, kad kredītu žņaugi draudēja saimniecībai ar bankrotu. Viss ir sakārtojies un pārskatāms, viss šķiet daudz vieglāk, nekā saimniecības sākuma gados, tomēr reizēm no saimnieka Jāņa lūpām izlaužas pa nopūtai. Tā nebūt nav nespēka pazīme, bet drīzāk gadu skaita nomācošais traucēklis. Kājas biežāk aiznes līdz atpūtas soliņam mājas priekšā un runas par nākotnes perspektīvām laukos kopumā nepriecē: kaimiņu māja, kur vēl nesen ar tūrismu nodarbojās mākslinieka Haralda Aploka ģimene, palikusi tukša, un mājas gaida vai nu atdzimšanu, vai jaunus saimniekus. Vecie ļaudis apmirst, bet jaunie, kuriem būtu jāturpina iepriekšējās paaudzes veikums, aizbrauc labākas un šķietami vieglākas dzīves meklējumos, bieži uz neatgriešanos. Lauki aizauga ar krūmiem. Arī viņu pagastā slēdza skolu. Tās vietā mēģināšot ierīkot Amatu māju vai sliktākajā gadījumā veco ļaužu namu vai sociālos dzīvokļus. Panīkst lauku dzīve, un vietā ne vienmēr ieperinās tikumi. Vai tad nav redzēts, kā vīru kājas ik rītus aiznes izslāpušos pie veikala alus plauktiem, un atkarības sērga ir kā epidēmija, kā lauku dzīves mēris. Uz Apsīšiem tas neattiecas, viņi jūtas stabili un ar stipru aizmuguri un labiem latviskiem tikumiem. Kārlis ir tā stute, bieži arī darba rokas un atbalsts. Arī ārzemnieki Ezeriņi - meita Ilga un znots Juris tur rūpi un regulāri palīdz no ārzemēm gan ar padomu, gan arī materiāli. Galvenais jau ir pleca sajūta, kas ir tikpat kā spieķis vecumā.
,,Veci mēs paliekam, Dzidriņ, veci! Ja mums tā Kārļa nebūtu... es pat iedomāties nespēju”... daudz kas būtu citādi,” tā filosofē Jānis. Viņš ir vēl ņipru un staltu stāvu, vienmēr runīgs un pozitīvs sirmgalvis.
,,Es veca nejūtos un pasē neskatos. Tas viss, mīļais, tikai galvā! To mēs sev esam borējuši jau desmit gadus. Ja cilvēks zinātu, cik Dievs lēmis, zini, cik nelaimīgi mēs būtu, noliktajai stundai tuvojoties? Kārlis ir mūsu liktenis, un mēs arī viņam daudz nozīmējām. Vai tad tā nav? Sākumā Dālderkalna spociņš no internātskolas pabēdzis pusaudzis, vēlāk tikpat kā dēls. Viņš pat savu māti Larisu atrada. Kas toreiz varēja paredzēt, ka saiesim rados? Kaut gan Linda ar Kārli nav oficiāli saprecējušies, kopdzīve notiek.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas