Mamma, kurai enerģiju dod bērni

2018. gada 8. jūnijs 00:00

2210

Aļona Bahšteina dzimusi, augusi, skolā gājusi Pierīgā, bet nu jau septiņus gadus sevi sauc par gulbenieti. Viņa ir trīs bērnu mamma un ļoti mīl bērnus. Dvīņiem Arturam un Madarai ir 4 gadi, Rafaelam – 11.
“Satiku cilvēku no Gulbenes un pārnācu šurp dzīvot. Kad atbraucu, nepazinu šeit nevienu cilvēku, nezināju ielas, jo nekad nebiju šeit bijusi. Sāku visu pilnīgi no nulles. Tagad jau dzīvoju šeit kādus septiņus gadus un joprojām iepazīstu cilvēkus. Mazpilsētas dzīve stipri atšķiras no Rīgas un Pierīgas. Visi savā starpā ir pazīstami, atšķiras arī tas, ko cilvēki vēlas, ko pērk,” saka Aļona.

“Tev sanāk – taisi!”
Kad viņai piedzima divi mazi, forši bērni – dvīņi, Aļonai nācās sēdēt mājās. Un tad arī sapratusi, cik ļoti viņu interesē bērni un ka tā varētu būt viņas īstā joma. “Sāku gatavot attīstošās rotaļlietas. Kad mazie paaugās, viņiem mainījās arī intereses, aktivitātes gribas lielākas. Sāku izdomāt spēles un atrakcijas, un tā pamazām aizgāja uz to, ka varētu sarīkot bērniem ballītes. Arī mamma pamudināja: tev sanāk – taisi! Un tad es ballītes sarīkoju saviem bērniem un bērnudārzā grupiņai arī izdomāju. Citi vecāki aiziet uz dārziņu bērniem pasaku izlasīt, bet es sarīkoju viņiem laumiņu ballīti ar pārsteigumiem. Bērni bija ļoti priecīgi. Ideju vienkārši ir tik daudz, ka nespēju viņas visas realizēt, - pilna galva! ” stāsta Aļona.
Viņa uz ballīti dodas ar lielu somu, kurā ir visādi atribūti. Aļonai vienmēr patikuši rokdarbi, tāpēc nav grūtību noorganizēt ballītē dažādas radošās darbnīcas. “Kad dvīņi bija maziņi, gājām uz rotaļu grupu, kur bija ļoti radošas audzinātājas. Viņas iemācīja no avīzēm pīt groziņus. Ļoti iepatikās. Viņas arī darbojas dabas vides estētikā. Man tā joma šķita ļoti interesanta, tāpēc ka ir attīstoša. Viss, kas ir attīstošs, mani interesē un uzrunā. No viņām arī uzzināju, ka var nokrāsot smiltiņas un salīmēt uz lapas. Bērns uzspiež līmi uz kāda zīmējuma un pielīmē krāsainas smiltiņas - sanāk skaisti darbiņi. Tās ir tās lietiņas, kuras es iekļauju, kad es taisu ballīti, jo manās ballītēs man nav tikai trakošana vien. Bērni pēc tam var ar savu darbiņu lepoties vai izmantot sev. Protams, ballītē ir arī spēles, mīklas. Man ļoti patīk, ka bērni var padomāt, jo tas paaugstina viņiem pašapziņu: redz, kā es varēju, es zināju, es uzminēju. Mīklas izdomāju gan pati, gan arī pašpikoju. Ja bērniņi mazāki, tad izdomāju kaut ko vienkāršāku, piemēram, draugiem vajadzēja uztaisīt pirātu ballīti, kurā visi bija piecgadnieki. Zināšanu līmenis tajā vecumā vēl nav tik augsts, tāpēc pati izdomāju mīklas, piemēram: kas tas ir, ko dzerot uz lūpām paliek baltas ūsiņas? Vienmēr vajag radošu pieeju katram bērnam individuāli,” pieredzē dalās Aļona un uzsver, ka svarīgi ir, lai bērnam saglabājas pārsteiguma moments.
Aļona saka, ka ģimenes lokā ballītē ir kādi desmit bērni un tad var tikt galā. Bet, piemēram, bērnudārzā grupiņā ir aptuveni 20 bērni un viņi visi ir mazi, tad vienam ir grūti viņus savākt kopā. “Labi, ka audzinātājas palīdz, jo pie radošā darbiņa katram ir jāpieiet klāt un jāpalīdz. Pēc tam jānovāc viss, kas ir izlijis un izbiris. Nesen bērnudārzā bija vasaras atklāšanas svētki, kuros bija visas grupiņas. Mani uzaicināja, padziedājām, burbuļus papūtām. Tas man bija kā izaicinājums uzņemties kaut ko tik lielu, priekš manis nebijušu - atkal jauna pieredze. Bet izrādījās, ka visu varu un viss ir izdarāms. Saka, ka cilvēki, kas strādā ar maziem bērniem, ilgi ir jauni. Un tā arī ir. Bērni dod enerģiju, citu skatījumu, tu vairs nevari būt nopietns, rutīnas pārņemts pieaugušais, tev nākas gan lēkāt, gan ākstīties,” uzsver Aļona.

Var pārstāvēt gan puišu, gan meiteņu intereses
Lai bērniem būtu stabila nervu sistēma vēlāk pieaugot, tā jāstiprina jau mazotnē. Tas viss rada nekārtību, tāpēc daudzi no tā baidās. “Vienkāršāk jau ir savākt mantas kastē, nevis dubļus. Tas viss prasa no pieauguša cilvēka daudz vairāk enerģijas un darba. Man enerģiju rada bērni. Ja redzu, ka bērniem kaut kas patīk, tas man rada gandarījumu, sajūsmu, lielāku vēlēšanos darīt vēl vairāk. Tas ir tā, ka tu pagaršo kaut ko garšīgu un tev gribas vēl un vēl, jo tu saproti, ka tas ir kaut kas ļoti labs. Redzu, ka bērnam patīk, uzreiz jau nākamā ideja dzimst un vēl nākamā. Man pats augstākais ir redzēt, kā bērni priecājas! Man no bērniem atpūsties nemaz negribas,” saka Aļona.
Tas, ka Aļonai ir dēli un meita, ir liels pluss viņas radošajā izpausmē, jo viņa var pārstāvēt gan puišu, gan meiteņu intereses. “Es zinu, kas patīk vienam un kas otram un kā to visu apvienot, lai nevienam nebūtu garlaicīgi. Katrs mēs bērnībā esam ticējuši pasakām, sapņojuši par kaut ko un gribējuši tajā visā piedalīties, un es vēlos bērniem šo iespēju dot. Un viņi izdzīvo to, kā tas ir, kad esi pirāts, kad esi princese, kā tas ir, kad atnāk Elza un visus sasaldē. Ar šo visu es varu savu bērnu un citu bērnu bērnību padarīt priecīgāku un laimīgāku, lai viņiem ir, ko atcerēties. Viena mazā lietiņa, ko tu izdari, dod kaut ko citu, ko tu tajā brīdī nemaz neredzi, bet tas veicina attīstību. Un to visu cenšos ielikt arī bērnu ballītēs. Daudz lasu, visvairāk interesē psiholoģija, pedagoģija, bērnu attīstība. Daudzas lietiņas mani pašu atrod internetā, kad piedāvā attiecīgās reklāmas - tas man patīk. Uztaisu kaut ko saviem bērniem attīstībai, un arī rodas doma, kā to iesaistīt arī ballītē. Visu savu dzīvi līdz šim esmu veltījusi nevis karjeras attīstībai vai pašizglītībai, bet bērniem. Tagad sāku domāt, ka vajadzētu pievērsties tam, kas mani patiešām interesē, un pašai šajā jomā izglītoties. Pilnīgi noteikti vienmēr vajag jaunas idejas un attīstību uz priekšu, citādāk nekas nevirzīsies,” uzsver Aļona.

Aļonas pirātu ballītes stāstsEs uzzīmēju īstu karti. Aizeju pie bērniem un saku: mums ir jādodas meklēt dārgumus, man vajag komandu, es viena to nevarēšu. Lai mēs būtu komanda, mums ir jāsataisa cepures. Tad mēs ejam, mums ir šķēršļi, mums ir krokodilu upe. Tad jāveic uzdevumi, jāatrisina, lai saņemtu norādi, kurp doties tālāk. Kad izejam kartes ceļu, jāsameklē lāde. Uztaisīju zelta lādi ar atslēgu. Bērni atrod lādi, bet iekšā netiek, jo atslēgas nav. Ko darīt? Piedāvāju pamakšķerēt zivis. Zivis ir uztaisītas tā, ka iekšā pildījumā ir visādi našķi. Bērni samakšķerē, plēš vaļā, atrod zelta monētas un visādus našķus, bet vienā zivī ir zelta atslēdziņa, ar kuru var atslēgt lādi. Un tad ar aizsietām acīm jādabū dāvanas. Vēl spēlējam arī visādas pirātiem piemērotas spēles, piemēram, virves vilkšanu. Visa ballīte ir kā stāsts. Kāds 14 gadus vecs puisis man par ballīti ielika 10!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Mamma, kurai enerģiju dod bērni

Kategorijas