Atgriezusies laukos un jūtas laimīga

2018. gada 12. jūnijs 00:00

2097

Pašreiz jauniešu, kas studē medicīnu, ir maz, savukārt vēl mazāk ir to jauniešu, kas no dzīves Rīgā ir gatavi atgriezties laukos, savā dzimtajā novadā. Beātes Petrovskas dzimtās mājas ir Tirzā, kur ir pabeigta arī pamatskola, vēlāk mācības uzsāktas Gulbenes vidusskolā, bet pirms diviem gadiem Beāte ir beigusi arī Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžu, kur studiju programmā „Ārstniecība” ieguvusi profesiju – ārsta palīgs.

No policijas līdz medicīnai
„Iepriekš domas par medicīnu nebija vispār. Līdz pat vidusskolas pēdējai dienai domāju, ka būšu policiste,” stāsta Beāte. „Pēc vidusskolas beigšanas stājos Valsts policijas koledžā, bet tovasar bija liels konkurss, tāpēc tika uzņemti fiziski spēcīgākie. Iestājpārbaudījumi notika augustā, un, kad es uzzināju, ka nekas nav sanācis, nebija ne jausmas, ko darīt tālāk, jo uzņemšana visās citās augstskolās jau bija beigusies, izņemot medicīnas koledžu. Atbraucot mājās pēc gandrīz nedēļu ilgiem iestājpārbaudījumiem, nospriedu, ka kaut kur tomēr ir jāmācās – nevar taču mēnešiem sēdēt mājās un cerēt uz veiksmi nākamreiz,” stāsta Beāte.
Tā kā medicīnas koledžā vēl varēja pieteikties, tad Beāte izlēmusi par labu medicīnai. „Sākotnēji bija ideja par masiera profesiju, bet toreiz šīs profesijas apguve bija nedaudz sarežģītāka – vispirms vajadzēja iegūt mediķa profesiju, un tikai pēc tam varēja sertificēties par masieri. Tāpēc sāku interesēties par iespējamajām opcijām un izlēmu par labu ārsta palīga profesijai, jo šīs nozares speciālisti strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD), kas šķita kaut kas jauns un aizraujošs. Faktiski varu teikt, ka savu šābrīža profesiju izvēlējos uz labu laimi, un tagad pārliecinos – loze bija laimīgā!” stāsta Beāte.
“Pēc pirmā studiju gada gribēju iet prom no koledžas, jo nebija nekāda priekšstata par to, ko teorija man mēģina iemācīt,” turpina Beāte. Bet vēlāk studente izlēmusi apvienot studijas ar darbu Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā „Gaiļezers”, kur brīvajos brīžos strādāja par sanitāri neiroloģijas nodaļā. Tā atkal bijusi pareizā izvēle, jo tika iegūtas pirmās prasmes darbā ar pacientiem, kā arī zināšanas par ārstēšanu, ar kurām atsaucīgi dalījušies nodaļas ārsti un medmāsas. Pēc koledžas absolvēšanas Beāte uzreiz sāka gan dzīvot, gan strādāt Rīgā, jo neesot bijusi pat doma, ka varētu atgriezties Gulbenē. “Kādreiz likās, ka Gulbenē nav ko darīt. Tagad nezinu, kā izplānot brīvu dienu, lai visu paspētu,” saka Beāte.

Pieredze, kas pārliecināja
Pārsvarā cilvēkiem ir grūti runāt par avārijām, smagiem notikumiem, citiem ir grūti skatīties uz fotogrāfijām, kas izraisa nepatīkamas emocijas. Par profesijas nekļūdīgo izvēli jaunieti pārliecinājis viņas pirmais brauciens Neatliekamās medicīniskās palīdzības (NMP) mašīnā. “Kā šodien atceros savu pirmo dežūru NMP brigādē, toreiz vēl strādāju Rīgā. Dežūra sākās visai mierīgi, taču pa ceļam uz apakšstaciju mūs apstādināja ceļu satiksmes negadījuma notikuma vietā, jo tur esošie vēl nebija paspējuši paņemt telefonu un uzspiest 113 – negadījums bija noticis pirms dažām sekundēm. Situācija bija kritiska, jo uz gājēju pārejas bija notriekts bērns. Visapkārt mētājās kaulu daļiņas. Meitene bija zaudējusi kāju pa ceļam uz deju koncertu. Bērns nesaprata, kas ir noticis, jo tautu tērpa svārki nosedza viņas kājas. Brīdī, kad sāku runāt ar cietušo, man pirmo reizi radās izpratne par terminu “šoks”. Aiz katra nelaimes gadījuma slēpjas kāds stāsts, zem katras saslimšanas – pārdzīvojumi. Tiem iet līdzās – tā ir liela atbildība. Pirms izvēles par labu medicīnai ir svarīgi iepazīt sevi – saprast, vai esi spējīgs iet līdzās,” saka Beāte.

Katrs pats savas laimes kalējs
Runājot par mediķu attieksmi pret pacientiem un otrādi, Beāte “Dzirkstelei” skaidro: „Inteliģents cilvēks ar cieņu izturas pret jebkuru cilvēku. Tāpat ir arī ar pacientiem – visi pacienti ir vienādi un pelnījuši vienādu attieksmi. Ja mediķis to spēj ievērot, tātad viņš rīkojas profesionāli, ja ne – varbūt ir vērts ieklausīties sevī un pārdomāt savu profesijas izvēli.”
Beāte uzsver, ka no studijām medicīnas nozarē nav jābaidās un studiju laikā liela loma ir cilvēkiem, kas ir tev apkārt, arī kursabiedriem. ”Ja ir kāds studiju priekšmets, kurš padodas mazāk vai ir grūtāk izprotams, nav jābaidās jautāt pēc palīdzības kādam, kuram tas padodas labāk. Apkārt ir daudz labu cilvēku, kuri ir gatavi skaidrot, vajag tikai runāt.’’
Vai viņa ieteiktu jauniešiem atgriezties laukos? Beāte saka: „Es nevienam neko negribu ieteikt, vienkārši vajag ieklausīties sevī. Ja tu esi laimīgs Rīgā, Ventspilī vai Daugavpilī – uz priekšu! Citi brauc uz Indiju un Āfriku, lai atrastu sevi. Es esmu atradusi sevi šeit – Gulbenē.’’
Beāte atzīst, ka ceļš līdz šodienai bijis līkumots: “Bet atskatoties – viss, kas notiek, patiešām notiek uz labu. Esmu pārliecināta, ka daļa neizdošanos ir tikai kādas izdošanās sākums, pareizais pagrieziens uz laimi. Man vienmēr bijuši blakus labi cilvēki – gan draugi, gan studiju biedri, gan vecāki. Ar vecākiem man noteikti ir paveicies – viņi izsaka savu viedokli, kad jautāju, taču izvēles ļauj izdarīt man pašai. Viņi vienmēr atrod pareizos vārdus, ko pateikt savam bērnam.’’

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atgriezusies laukos un jūtas laimīga

Kategorijas