Atkal Dālderkalnā

2018. gada 12. jūnijs 00:00

Es par to aizvien kreņķējos: nepatīk man līdz galam nenokārtotas attiecības. Ko viņi gaida? Kārlis ir par daudz labs, par daudz uzupurējas. Tur tas suns aprakts! Pie viņa ir tā pierasts, ka mainīt neko negribas arī Lindai. Arī brāli Mārci Kārlis izskoloja, uz kājām nostādīja. Neticami, ka tā var notikt. Pilnīgi maģisks cilvēks. Mums tā bija kā pašas Laimes mātes sūtīta dāvana. Sargeņģeļus tā iztēlojas: katru darbu, kas mums bijis nepaveicams, viņš ar savu prātu un spēku padarījis jau no bērna kājas. Atceries viņa pirmo darbu: sniega rakšanu pagalmā! Visu dienu strādāt, lai mums prieku sagādātu un labvēlību iemantotu! Tad ieradās pilsētas mājā kā rūķis ar savām bērna dāvanām: internātskolas konfekšu paciņu, diviem paša taisītiem koka dēlīšiem, meitām Ilgai un Lindai bija gaisa baloni ar rakstītu novēlējumu. Diezin, vai pats vairs atceras, tik sen tas bija. Mūsu saimniecībā piepildījušies daudzi viņa plāni. Skaties, kā māte, tak jau arī dēla dēļ, sasparojās, par uzņēmēju kļuva. Palīdzēja jau arī krietnais Larisas mātes brāļa mantojums no Kanādas. Tā bija liela bagātība, un to viņa nenotrallināja kā daži citi. Cieta kā krams un dzīves skolas rūdīta kā kāda dzelzs lēdija. Ja pati to visu nebūtu redzējusi un piedzīvojusi, neticētu,” Dzidra, atsēdusies Jānim blakus, saka.
“Vienu gan es savā laikā negribēju - ka Kārlis tā samīlas mūsu Lindā. Kopš pusaudža gadiem samīlējies! Reizēm man šķiet, ka mazmeita Karlīna viņam ir pieķērusies ar visu jaunības maksimālismu. Viņai jau septiņpadsmit! Bērnībā viņa Kārli sauca par savu miega trusīti. Kārlis taču viņai pasakas priekšā lasīja. Kādu laiciņu pēc Lindas vīra Zigurda traģiskās nāves, lai kliedētu viņas skumjo noskaņojumu, zem viena jumta dzīvoja. Viņš bija tāds kā Karlīnes auklis un uzraugs, kamēr Linda darbā. Arī tagad Karlīne respektē Kārļa teikto: Kārlis teica tā, Kārlis teica šā, klausieties, ko Kārlis saka! Vienmēr grib atrasties viņa tuvumā, lai kādus darbus viņš darītu. Kārlis arī viņai tikpat kā dieva sūtīts. Viņš reizēm par daudz abu dēļ uzupurējas. Lindu arī vienmēr lutinājis un no daudziem kļūmīgiem soļiem pa savam prātam atturējis. Piecpadsmit gadi no tām dienām pagājuši... Vai Kārļa mīlestība uz Lindu pierimusi, izlīdzinājusies? Tak jau šaubas par jūtu patiesumu nav uzmākušās? Tikai tās oficiālās laulāto attiecības nav noformētas. Ja Linda par Kārli desmit gadus vecāka, tad Karlīne, savukārt, par Kārli desmit gadus jaunāka. Kā tie gadi aizskrējuši! It kā vakar viss būtu noticis,” Jānis piebilst.
„Atbrauks no Vācijas Ilga, un, cerams, ar viņas ģimenes dzīvi viss kārtībā. Nav lielākas laimes, kā zināt, ka bērnu dzīves ir izdevušās. Mūsu ikvakara sarunās taču šķiet, ka viņi ir gan pārtikuši, gan saticīgi? Brīnos tikai, ka Alita viņiem pagaidām vienīgā,” Dzidra piebilst un ceļas kājās.
Vēl daži vakara darbi, un tad atkal skaipa signāls vēstīs, ka dienas darbi arī Vācijā beigušies. Kā maziem bērniem vakara pasaciņa, tā Apsīšiem šīs sarunas, parasti pozitīvas, un šodien viņi gaida ziņu, cikos un kad abas ārzemnieces - Ilga un Alita - atpeldēs. Paredzēts, ka brauks no Lībekas ar prāmi pa Baltijas jūru līdz Liepājai. Tā visērtāk atgādāt arī mašīnu.
“Ko tad bez mašīnas? Bagāts dara, kā grib, nabags – kā var, un mūsējie dara, kā grib! Vai tad tā arī nav laime? Kā izdevās palikt pārtikušam, to jau vislabāk zina Juris. Ar znotiem mums arī paveicies!” Dzidra piebilst.
Visu savu dzīvi viņi ne reizi vien ir pārskatījuši kā automašīnas atpakaļskata spogulī. Kas tik viss nav bijis, bet atminas tikai labo un nozīmīgo! Dzīve Apsīšus nebija pārāk lutinājusi, bet lielus satricinājumus arī līdz šim nebija sagādājusi.
,,Lai dievs dod tā arī tālāk!” Dzidra pēc īsās atpūta pieceļas no soliņa.
No Urdaviņas kāpj migla. Tā uzraususies jau līdz puskalnam - caurspīdīga un mikla. Aizspurdz, spārniem nošvīkstot, aizkavējies svīru bariņš. Iepogojas agrīna lakstīgala. Daba dosies pie miera, un tad sāksies īsts lakstīgalu nakts koncerts. Dālderkalna pakājē pavasara laiks vienmēr ir iedvesmojošs un apcerīgs. Apsīši mīl savu kalnu, savu upīti, laukus, debesis un visam pāri meža šalkas. Viss pēdējos gados viņu dzīvēs ir ritējis kā pa diedziņu. Pat slimības nav pieteikušās. Dzidra vakara krēslā nokāpj līdz upītei un iebrien vēsajā straumē līdz ceļiem. Kad vasarā saule piesilda mazo upes līcīti, viņa izbauda itin bieži arī peldēšanās priekus. Upes līcītis izveidots un paplašināts tajos tālajos laikos, kad abi ar Jāni bija jauni. Te arī abas meitas lakstīgalās klausījušās, te daudzi vakari un priecīgie notikumi kopā ar kaimiņiem svinēti. Mācētu upes līcis runāt, cik gan daudz stāstu dzirdētu! Kādreiz upītē dzesēja tikko slaukto pienu, un tad saimnieki smagās piena kannas stiepa pa augsto krauju uz pagalmu. Agri rītos atbrauca piena mašīna, bet viņi visu paspēja. Arī tagad Dzidra nejūtas veca vai nevarīga. Vismaz ne šobrīd! Vēl viņa spēj uzkāpt pa krasta krauju bez aizdusas līdz pusei. Tad gan nākas dziļāk elpot, apstāties un, sirdi pūtinot, dabu pavērot. Par tādām vecumdienām katrs varētu sapņot. Viņi dabas un likteņa labvēlību jutās nopelnījuši.
“Kaut vienmēr tā būtu!” Dzidra iesaucas skaļi, pret kalnu pagriezusies, un pati it kā satrūkstas no atbalss, kas izskan tālu un atskan jau klusāk un maigāk: tā būtu!
3. Vai latviskais gēns?
Ilgas un Alitas ceļojums uz Latviju norit bez problēmām: Baltijas jūra ir gluda, vecmamma teiktu: kā dienasdeķis uz akurāti saklātas gultas. Arī izpriecas uz prāmja pietiekami gaumīgas un ceļotājiem ar bērniem piemērotas. Alita ir kā maza atspole, un arī uz prāmja viņai rodas draugi. Pasažieri ir gan vācieši, gan latvieši, daži nīderlandieši, angliski runājošie, dzirdama arī krievu valoda. Taču Ilgas dzirde vislabprātāk uztver to savu – latviešu. Ir patīkamas iepazīšanās un kopīga laika kavēšana. Ceļojums ir laba atpūta, un Ilga to bauda no visas sirds. Pa jūru viņa ar meitu ceļo pirmo reizi. Daudz ko viņai dzīvē nākas darīt pirmoreiz. Drīz prāmis piepeldēs Liepājas krastam. Droši vien zem kuģa ķīla jau Latvija ūdeņi! Ceļš līdz Silainei un Dālderkalnam aizņems ne vairāk kā trīs stundas. Viņas abas gandrīz visu ceļu pavada tikpat kā Jura acis. Viņš ir tik gādīgs un norūpējies! Mobilais telefons visu laiku pa rokai, un signāla uztveres zona ir gandrīz visu prāmja peldējuma laiku. Cik bilžu nav pārsūtīts! Tagad jau bilžu sūtīšana ir kā apsēstība. Sabildēto vienu reizi paskatās un bildē atkal citas. Tās ir gandrīz kā sarunas ar bildēm, it kā ar vārdiem runāt nemācētu. Viss tagad ir vienkārši: čik, čik! - un par tevi visu zina vai puspasaule. Vairāki foto nosūtīti gan Lindai, gan bijušajiem studiju grupas biedriem satikšanās gaidās. Ik pa pāris stundām - sarunas ar vecvecākiem Irbēs. Viņi pārdzīvo visvairāk, ceļojumam seko līdzi un ļoti, ļoti gaida. Katra dzīves notikuma atspoguļošana un pārsūtīšana no viena modernā telefona “aifona” uz citu tikpat modernu nav problēma. Modernās tehnoloģijas desmitgades laikā pasauli pārvērtušas līdz nepazīšanai. Jāspēj tikai izsekot! Un vecie Apsīši to ik dienas mācās. Bez tehnoloģiju pārzināšanas, sevišķi jau vecais cilvēks, šinīs laikos ir gandrīz nulle!
No prāmja viņas nobrauc agrā pēcpusdienā. Liepāja ceļotājas sagaida ar siltu un maigu lietutiņu - kā gādīga vecmamma pēc ceļojuma, sniedzot tīru linu dvieli mutes noslaucīšanai. GPR ir uzstādīts latviešu valodā un ved pa A 9 ceļu kā vecas paziņas. Mašīna paklausīgi dūc, Alita vēro ceļu, uzrakstus, jūsmo par visu, ko ierauga, un skandina desmitiem reižu pašas tikko sacerētu dziesmiņu, un Ilga dzied līdzi:
„Grobiņa, Gavieze, Skrunda,
Tad Bārta un Biksti! Vai tu mani biksti?
Drīz jau Saldus, Annenieki,
Kaķu pilni Kaķenieki! Līdz mājai viens nieks!
Man ir liels prieks. Aidā!”

“Kas par skaistiem vietu nosaukumiem! Kāpēc Vācijā visi vietu nosaukumi ir tik savādi gari? Kas tā viņiem par valodu? Rej kā suņi, un mums jārej līdzi, ja tur gribam dzīvot. Vai es varētu kādu laiku vai vispār nebraukt no Latvijas atpakaļ? Tad jūs ar tēti ātrāk Latvijā atgrieztos. Es dzīvotu pie Lindas un Kārļa Silainē... tur ir arī Karlīne – mana māsīca, gandrīz pieaugusi. Viņa mani uzpasētu, es ietu latviešu skolā,” Alita prāto.
Viņa fantazē, cik labi Latvijā, un pamana katru sīkumu, kas redzams pa auto logu, komentē, apjūsmo un atkal dzied pašas sacerēto dziesmiņu. Viņa izskatās tik laimīga! Ilga ir iegrimusi savās domās un auto vadīšanā un ne vienmēr spēj uz meitas prieku noreaģēt. Alita ir sacerējusi pirmo dzejolīti Latvijā, un viss viņai te patīk. Vai viņi nav bērnā pārāk iepotējuši, ka tikai viss latviskais ir skaists? Bet kāpēc gan neaudzināt bērnu par Latvijas patriotu? Neba viņi uz mūžiem Latviju pametuši. Tikai esot tālu projām, var novērtēt tās dabas skaistumu, sajust to savu latvisko gēnu, kas no paaudzes uz paaudzi licis apzināties latvietību un nepazust pasaules ceļos kā savas tautas piederīgajam.
,,Mēs esam ģimene, un mums jādzīvo kopā. Mēs bez tevis ļoti skumtu. Tu taču arī bez tēta un manis nebūtu laimīga,” saka Ilga.
“Ja manis jums blakus nebūtu, varbūt jums ar tēti rastos arī citi bērni? Varbūt es par daudz nosūcu jūsu mīlestību?”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atkal Dālderkalnā

Kategorijas