Dievnams ar raibu vēsturi

2018. gada 12. jūnijs 00:00

Netālu no Saeimas ēkas, līkumojot pa šaurajām Vecrīgas ieliņām, nonāksiet pie Rīgas Svētā Jēkaba Romas katoļu katedrāles. Tā nav liela, tomēr šaurības dēļ to visā krāšņumā neizdodas nofotografēt. 1993.gadā Jēkaba katedrāli apmeklējis Romas katoļu pāvests Jānis Pāvils II, šogad plānotajā vizītē septembrī arī pāvests Francisks esot solījis apmeklēt šo dievnamu.
Rīgas Svētā Jēkaba katedrāle sākta būvēt agrās gotikas formās ap 1225.gadu, bet pabeigta ap 1300.gadu. Interesanti, ka laika gaitā tā piedzīvojusi ne tikai dažādas izmaiņas savā izskatā, bet arī tās telpās ir mitinājušās dažādu konfesiju draudzes. 1522.gadā Svētā Jēkaba un Svētā Pētera baznīcās nolasītie sprediķi Rīgā ievadīja reformāciju, un no 1523. līdz 1582.gadam tā bijusi pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā. 1582.gadā Rīgu pakļāva Polijas karalis Stefans Batorijs, kurš katedrāli atdeva katoļiem, bet nedaudz vēlāk – jezuītu ordenim. 1621.gadā Rīga nonāca Zviedrijas pakļautībā, kuri baznīcu atdeva luterāņiem. 1710.gadā Rīgu ieņēma krievi un baznīca pārgāja Krievijas kroņa patronātā. 1812.gadā Napoleona karagājiena laikā baznīcā glabāja miltu maisus un pārtikas krājumus. 1923.gadā Svētā Jēkaba baznīca atkal pārgāja katoļiem.

Iepriekš restaurēta – pirms 100 gadiem
Tagad centrālais katoļu dievnams piedzīvo vērienīgas pārmaiņas, jo tajā rit restaurācijas darbi. Iepriekšējā restaurācija notikusi pirms 100 gadiem Krievijas impērijas laikā, kad darbus vadīja slavenais arhitekts Vilhelms Bokslafs. Šobrīd jau pilnībā restaurēta altāra daļas fasāde. “Ir pirmais restaurācijas gads. Uzsākām ar mūri – ar redzamāko daļu. Viena mūra daļa vēl nav restaurēta - apļveida izvirzījums, jo problēma ar pamatiem. Šogad atjaunosim joma jumtus, 2019.gadā ķersimies pie torņa jumta, jo tur ir diezgan sarežģīti - liels augstums, pati smaile neliela apjoma, jābūvē sarežģīta sastatņu konstrukcija. Šogad ieplānots inženiertīklu jauns pieslēgums pie pilsētas ūdensvada un kanalizācijas. Cerība pabeigt visus restaurācijas darbus ir apmēram 2020.gadā. 2019.gadā būs arī apjomīgi torņa un iekštelpu darbi. 2020.gadā restaurāciju pabeigsim ar detaļām, ar ērģeļu prospektiem, ar zvanu, pulksteni. Tā esam ieplānojuši, saņemam valsts atbalstu. Līdzīgi kā doma baznīcu atjaunosim pievilcīgā un vēsturiski atbilstošā izskatā,” stāsta Rīgas Metropolijas Romas katoļu kūrijas pārstāvis, būvinženieris Aleksandrs Manakovs.

Atklāj interesantas lietas
Tagadējo izskatu baznīca esot ieguvusi apmēram 15.gadsimtā. Mūros var saskatīt dažādus periodus, kuros baznīca tika būvēta, remontēta, mainīta. Restaurācijas gaitā atklātas arī četras jaunas lietas, kas iepriekš nebija zināmas. “Viena no tām ir hagioskops. Cik zinu, laikam šī vienīgā baznīca, kurā ir tāda vieta. Tā ir vieta, kur cilvēki, kas nedrīkstēja piedalīties dievkalpojumā, piemēram, noziedznieki, lepras slimnieki, varēja pienākt pie baznīcas un klausīties dievkalpojumu ārpusē. Tā bija tāda aile, kas vērsta uz kanceli. Tādā veidā šie cilvēki varēja klausīties, kas notiek iekšpusē. Otra interesanta lieta ir polihromie gleznojumi vidusjoma fasādes aklajos logos, ko var redzēt no pagalma, ja paskatās uz augšu. Tā ir tāda tradicionāla lieta. Tās nav vitrāžas, bet slapjajā apmetumā speciālā tehnikā gleznoti ornamenti. Vēl viens artefakts, kas atklāts, ir durvis. To dēlīšu apšuvums nav sevišķi unikāls (17.-18.gs.), bet durvju pamatne, kurai virsū ir uzšūti šie dēļi, ir datējama diezgan precīzi. Tika veikta dendrohronoloģiskā analīze un secināts, ka datējums ir ap 1479.gadu plus mīnus pieci gadi. Šīs ir vecākās zināmās durvis Latvijā. Šo durvju datējums sakrīt arī ar pašreizējā torņa koka konstrukcijām, kurš arī tika būvēts tajā laikā. Pašreizējā tornī ļoti daudziem koka elementiem ir šis pats datējums – 13.gs. Tie arī ir vecākie koki Latvijā, kas izmantoti jumta konstrukciju izbūvē. Vēl visādas interesantas lietas tika atklātas. Austrumu fasādē, kas ir vecākā kāpjošā arkāde, ir tādi mazi ķieģelīši, kuri no lejas vispār nav redzami un saprotami. Bet, kad pieiet tuvāk, katrā ķieģelītī izgrebts cilvēka sejas apveids. Tā ir tradicionāla lieta un dažādās baznīcās Latvijā tādi ir, bet konkrēti šie ķieģeļi ir arī vecākie Latvijā,” stāsta A.Manakovs.

Jāuzrāda visi periodi
Aplūkojot fasādi, rodas jautājums, kāpēc tā ir tik raiba, jo ķieģeļi ir dažādos toņos - kaut kur tumšāks, kaut kur gaišāks. “Patiesībā mēs šajā fasāde redzam septiņus vai astoņus periodus. Tie ķieģeļi ir no dažādiem laikiem. Un vidējais loks ir 19.gadsimta beigām, kad baznīcu restaurēja slavenais arhitekts Bokslafs. Tā ir restaurācijas būtība - jāuzrāda visi periodi. Šādā izskatā tam jāpaliek un jārāda, kas ar baznīcu ir laika gaitā noticis. Arī kontrforss, kas balsta baznīcu, bija augstāks, kas redzams uz sienas, bet tas nebija atbilstoši tam, kā bijis sākumā, tāpēc tā augšējo daļu nodemontēja,” saka A.Manakovs.
Viņš stāsta, ka šuves starp ķieģeļiem nav slīpētas, bet viss tīrīts ar birstītēm. Tām piemeklēti atbilstoši materiāli bez cementa piedevas. Šuvēm bijis lielāks graudainums, bet mūsdienu pildvielas sastāvs bijis smalkāks, tāpēc ar otiņu tika veidots agrākais izskats. “Ķieģeļi ir atstāti tādi, kādi viņi ir. Ķieģeļi ir dažādā izskatā, jo viduslaikos krāsnis nebija ar termometru, kur ir vienmērīga temperatūra, bet dedzināja “n-tie” cepļi Rīgai apkārt – kāds ķieģelis pārdega, cits ne. Turklāt fasādē bija lieli ķieģeļu zudumi. Tos atjaunoja divos veidos: vai nu ar mākslīgo akmens masu ar tādu pašu toni un pēc tam retušēja, vai arī protezēja – urba zudumu vietās caurumus, lika māla stiegras, lipināja klāt protēzes un pēc tam retušēja. Piegājām ļoti rūpīgi. Meistari, kas šo taisīja, mūsuprāt, ir labākie akmens restauratori Latvijā,” uzsver A.Manakovs.
Skatoties no malas, pat prātā neienāk, cik milzīgs darbs ir ieguldīts. Gaidīsim, kad restaurācija būs veikta pilnībā.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dievnams ar raibu vēsturi

Kategorijas