Gulbenē dzīvo vīrs, kurš ir gadu vecāks par Latviju

2018. gada 15. jūnijs 00:00

3753

Gulbenē dzīvo vīrs, kurš ir gadu vecāks par Latviju

Labprāt uzdzied un itin labprāt izbauda saviesīgu noskaņu, izmet pa kādam atziņas graudam. Tādu “Dzirkstele” Gulbenē sastop simtgadīgo Albertu Miķelsonu viņa tagadējā dzīvesvietā pie meitas Mairas Miķelsones Gulbenē. “Būs man 101 gads. Vai dieniņ! Kur tik vecs vecis te vēl ir kaut kur?” pie sevis nosaka sirmgalvis un pārjautā meitām, cik dienas vēl jānodzīvo līdz jubilejai.

Miermīlīgais cilvēks Mikiņš
Raibs un arī satricinājumiem pārpilns ir bijis Mikiņa (Alberta) mūžs. Viņš ir piedzimis desmit bērnu ģimenē, pieciem no kuriem dzīvība izdzisa jau bērnībā, saslimstot ar šarlaku. Alberts divu gadu vecumā zaudēja tēvu. Vēl maziņš arī pats gandrīz aizgājis postā no infekcijas slimības. Izglābis tēva brālis, kurš iejūdzis zirgu un aizvedis mazo Albertu pie daktera uz potēm. Puika uzaudzis, mammas Kristīnes un četru vecāko māsu lolots. Kā jau pastarītis. Zēna gados bijis delveris. Kopā ar draugiem izstrādājis arī šādus tādus pigorus. Pats saka – tie viņam ir paši mīļākie dzīves gadi. Varbūt Alberts par spīti dzīves pārbaudījumiem nekad nav tā īsti atvadījies no nebēdnības un bērnišķīgas paļaušanās uz likteņa labvēlību?
Spēka gados viņš bijis nasks darbā un pratis arī labi atpūsties – stāsta meitas Maira un Aīda. Viņas atminas laiku, kad bijušas vēl mazas. Mamma strādājusi fermā. Tētis agri no rīta cēlies reizē ar viņu un gājis palīgā. Bet pēc tam devies pats savās darba gaitās. Viņš visus padomju gadus līdz pensijai nostrādāja kolhozā par traktoristu. Mājās arī bija pašiem sava saimniecība. Tur tāpat darba netrūka. Meitas atminas – tētim agrāk brīvajos brīžos ļoti paticis spēlēt domino, tā saucamo “āzi”, paticis dziedāt saviesīgās kompānijās. Piemēram, pēc strādāšanas talkās. Tās agrāk laukos bijušas ļoti raksturīgas. Tāpat kā kopā sanākšanas cūku bērēs. Miķelsonu ģimene bijusi sabiedrību mīloša, atsaucīga. Tētis pratis ieviest jautrību un būt kompānijas dvēsele.
Šodien Alberts slikti redz, slikti dzird un nav stiprs uz kājām. Un vienalga viņā klusi kūsā dzīvesprieks. Viņš kā piedzīvojumu piemin spocīgus notikumus no savas biogrāfijas. Par to, kā, puika būdams, draugu samācīts, pa šauru lodziņu ielīdis pienotavā pasmelt krējumu, ko visiem pēc tam kopā nodzerties, bet gandrīz ticis pieķerts. Laikus paspējis paslēpties tukšā mucā. Par to kā bērnībā uz ganiem viņam kaimiņu meitene slepus nesusi sava tēva pīpes kādu gardu dūmu uzvilkt. Tā ir gluži vai aina no “Skroderdienām Silmačos”, kur Rūda lomā ir Alberts, bet Ieviņa – gulbeniešiem labi pazīstamā skolotāja Līvija Liepa – dzimusi dzelzaviete, kura jau aizsaulē. Alberts stāsta arī par to, kā Otrā pasaules kara gados ir laimējies izglābties no nošaušanas, attapīgi iekrītot krūmājā un vēlāk paslēpjoties rudzu laukā. Par to, kā ir pārcietis absurdu politisku notiesāšanu padomju gados, izsūtījumu un sešus gadus ilgu atrašanos lēģerī tālu prom no mājām. Par to, kā smagi lauzis kāju negadījumā, kolhozā strādādams, un sekas palikušas uz visu mūžu. “Visādi ir dzīvē gājis,” nosaka Alberts.
Taču grūtāk par visu ir bijis samierināties ar tuvinieku zaudēšanu. Liels pārdzīvojums ir dēla Jāņa traģiskā nāve 2004.gadā un pēc pieciem gadiem - sievas aiziešana mūžībā. Tikai gadu bez viņas Alberts vēl pavadījis abu ģimenes mājā Dzelzavā viens pats. Tad padevies meitas Mairas aicinājumam pārcelties uz dzīvi pie viņas Gulbenē.
“Tētis vienmēr ir pratis saglabāt iekšēju mieru. Tas ir apbrīnojami! Viņš ir ļoti miermīlīgs cilvēks. Varbūt tāpēc viņam ir izdevies nodzīvot tik ilgu mūžu,” par Albertu saka viņa meitas Maira un Aīda.

Krievu valodu neiemācījās
“Bet krievu valodu es tā arī neiemācījos!” lepni saka simtgadnieks Alberts. Šajā vienā teikumā viņš ietver daudz dziļāku jēgu, nekā vārdi pasaka. Nav jaut tā, ka nespēja vai nebija iespēju iemācīties. Alberts taču sešus gadus ir pavadījis gulagā - PSRS ieslodzījuma vietā! Tur viņš dzirdēja tik daudz krievu valodas, ka liktos – dzimtā mēle bija jāaizmirst. Bet nekā. Alberts drīz vien sācis saprast visu, ko viņam krieviski saka, bet pats runājis nav. Par to, kā bija tur – plašās Krievzemes labošanas darbu nometnē, Alberts pat sarunās ar savu ģimeni nekad neesot izplūdis atmiņās. Vien pieminējis, ka nomitināšanas vietā viņš negaidīti sastapis radinieku - savas mātes pusbrāli. Tātad onkuli. Un šis cilvēks ir bijis, ja tā varētu sacīt, barikāžu otrā pusē. Bijis viens no vadošajiem virsniekiem nometnē. Likteņa ironija! Onkulis savas māsas dēlu nekad iepriekš nav redzējis, taču pēc Alberta dokumentiem sapratis, ka viņi ir radi. “Viņš latviski ar mani nerunāja. Tikai vienā dienā pateica: “Es tevi sūtīšu uz mājām.” Bija dabūjis manu pasi, naudu man nedaudz iedeva. Un tad es braucu to trako gabalu uz mājām, kur pirmā lielā piestāja bija Maskava,” atminas Alberts.
Viņš onkuli piemin ar labu. Uzskata, ka viņš palīdzējis atgriezties mājās. Taču tas nevarētu notikt, ja 1953.gadā nebūtu miris Josifs Staļins (Padomju Savienības Komunistiskās partijas centrālās komitejas ģenerālsekretārs). No vēstures avotiem ir zināms, ka politiski ieslodzīto atbrīvošana sākās pēc 1956.gada februāra, kad J.Staļina varas pēctecis Ņikita Hruščovs partijas kongresā nosodīja staļinismu.
“Tētis 1950.gadā bija notiesāts uz 25 gadiem! Kā budzis (lielsaimnieks – red.) uz ziņojuma pamata. Viņa sieva Aija vēl centās pārsūdzēt spriedumu, ņēma advokātu. Velti... Taču pa to laiku šajā ģimenē piedzimu es. 1951.gadā tēti aizsūtīja tālu prom – aiz Urālu kalniem. Man tad bija astoņi mēneši,” stāsta Alberta vecākā meita Aīda. Mājās tētis pārnācis, kad Aīdai bija jāsāk iet skolā, - 1957.gadā.
“Bija pavasaris,” sarunā iesaistās pats Alberts, atcerēdamies pārnākšanu mājās pēc politiskajā izsūtījumā pavadītajiem gadiem. Arī Aīda labi atceras to brīdi. Uzreiz bijis skaidrs, ka tas ir tieši viņš. “Es viņu (tēti – red.) vēl neredzēju, dzirdēju balsi. Sasveicinājās. Viņa pirmais jautājums bija, vai esmu viņa meita. Mājās visi bija kā apstulbuši. Tētis bija nokritis kā no gaisa mūsu priekšā,” stāsta Aīda. “Mamma mājās vārīja putru. Pabaroja mani,” par saviem pirmajiem iespaidiem, mājās pārnākot, stāsta Alberts. Aīda piebilst, ka tas bijis brokastu laiks. Viņa kā bērns tobrīd palīdzējusi klāt galdu. Bet Alberts saka – torīt Dzelzavā ienācis kājām taisnā ceļā no Gulbenes, kad bija izkāpis no Pitalovas vilciena. Visu nakti gājis.

Bet mīlestība nenovīst
Maira mīļi, bet bez čubināšanās rūpējas par tēti. Alberts saka – meita esot prasīga. Viņam jāpilda. Ja ved sev līdzi atpūtā uz laukiem Dzelzavā, ar prieku brauc. Gulbenē par vectēvu rūpēties palīdz mazmeita Aiga. Vasarās Alberts arvien ļoti gaida, kad paciemoties pie viņa no Francijas atbrauks mazdēla Gata ģimene. Tas ir vēl viens iemesls dzīvot, ilgoties, tikties un atkal dzīvot un ilgoties!
Kamēr runājamies, Maira ieminas, vai tikai tētim atvērtais istabas logs nekaitē. Caurvēja nedrīkst būt! Mēs Mairas Gulbenes dzīvoklī visi sēžam pie klāta galda, cienājamies, runājamies. Tētis izvēlīgi paņem pa kumosam. Daudz ne. Labprātāk viņš uzdzied kādu dziesmu no sava repertuāra. Tās ir tautā iemīļotas ziņģes. Arī humora pilnas. Viena no tām - “Jauns un traks tu, puika, esi bijis”. Iedzeram visi arī pa degvīna glāzītei. Uz tēta veselību! Arī viņš pats neatsakās saskandināt. Izmet kādu joku un tik gardi smejas kopā ar visiem. Alberts joprojām spēj būt kompānijas dvēsele.
“Jā... Tā. Tā dzīve aiziet. Jauki ir gājis. Tagad es vairāk pa gultu maisos. Vēl gribas padzīvot kādu laiciņu,” apcerīgi nosaka Alberts. Un pēc brīža turpina domu dzejā: “Viss šai dzīvē izirst, pat lauku vainags novīst, bet mīlestība - nekad.”
Maira palaikam “trenē” tēta atmiņu, kā jokodamās uzdod dažādus jautājumus. Gan no reizrēķina, gan no tēta biogrāfijas. Viņš reizrēķinu zina perfekti, atbild uzreiz. Ar biogrāfijas datiem tik viegli neiet. Izjautāts, cik pašam gadu vai kā sauca viņa māsas, sirmgalvis sākumā koķeti nosaka: “Vai tad visu var atcerēties!” Brīdi padomājis, gan atbild visu, kā ir. Perfekti! Simtgadnieks noskandina savu māsu vārdus: Adele, Lucija, Ruta un Ērika. “Visas nosauktas. Un tieši vecuma secībā,” piebilst Aīda. Šīs četras māsas arī katra nodzīvojušas garu mūžu – divas pārkāpušas 80 un divas – 90 gadu slieksnim. “Viņam ir gaiša galva,” par Albertu saka Maira, kura sevi uzskata par izteiktu tēva meitu un arī viņa mīluli. Tētis darbdienās mājās kādu laiku pavada viens pats, kamēr Maira strādā. “Es viņu gaidu vienmēr,” Alberta balss kļūst pavisam atmaigusi.
Tēva privāto dzīvi meitas iedala divos posmos. Esot gandrīz vai tā, it kā viņš būtu precējies divas reizes ar savu sievu Aiju. Pirmā kopdzīve bijusi līdz Alberta aizvešanai uz lēģeri. Šīs attiecības iezīmē meitas Aīdas piedzimšana. No jauna kopdzīve ar Aiju Albertam sākusies, atgriežoties Latvijā. Tad ģimene kļuva kuplāka vēl ar diviem bērniem – dēlu Jāni un meitu Mairu. Ģimenē noteicēja bijusi Aija. “Viņai bija jābūt stiprai,” saka Aīda.
Mudināts pastāstīt savas mīlestības stāstu un to, kā salūkojies ar nākamo sievu Aiju, Alberts sākumā ir atturīgs, bet āri vien iekarst un atklāj visas kārtis. “Tie bija lieli laiki,” viņš nosaka. Latvijas pirmās brīvvalsts laiki! Dzelzavas pagastā Putnu tēvam bijušas trīs meitas. Alberts dabūjis pašu jaunāko. “Tik viegli,” tā viņš komentē tikšanu pie sievas. Aija pie saimnieka bijusi pieņemta darbā par grāmatvedi, bet viņai nevedās darbošanās ar skaitīkļiem. Lūgta palīdzība Albertam. Tā nu kādā sestdienas vakarā abi jaunie norunājuši satikties. “Tā nu es stāvu Obzerkalnā (sens pilskalns Dzelzavā, kur senāk bija iemīļota zaļumbaļļu rīkošanas vieta – red.) un gaidu. Un tā redzu – viņa nāk. Satikāmies un... Viņa aizveda mani sev līdzi. Drīz vien mēs apprecējāmies,” stāsta Alberts. Precību brīdī viņam bijuši 32 gadi. Meitām prieks, ka vecāki ir paspējuši kopā nosvinēt arī Zelta kāzas. “Mammai šogad būtu palicis 90 gadu,” saka Aīda.

Vizītkarte◆ Vārds, uzvārds: Alberts Miķelsons, dzelzaviešu saukts vienkārši par Mikiņu.
◆ Dzimis: Dzelzavā 1917.gada 28.jūnijā.
◆ Viņa bagātība: 2 meitas - Aīda un Maira un dēls Jānis (jau aizsaulē); 4 mazbērni – Aiga, Jānis, Gatis, Linda; 8 mazmazbērni - Līva, Laura, Monta, Madara, Leons, Nemo, Toms un Kate.
◆ Par gulbenieti kļuvis: pirms 8 gadiem, kad pārcēlās dzīvot pie jaunākās meitas Mairas.
Zīmīgi fakti
◆ 1937.gadā tika iesaukts Latvijas pirmās brīvvalsts armijā, dienējis Alūksnē.
◆ 1951.gadā kā politiski notiesātais padomju varas ienaidnieks tika nosūtīts soda izciešanai aiz Urālu kalniem. Ir reabilitēts.
◆ 1957.gadā atgriezies mājās, Jaungulbenes mehanizācijas skolā izmācījies par traktoristu (beigšanas apliecībā bijušas teicamas atzīmes un tikai divi četrinieki – rasēšanā un fizkultūrā) un līdz vecuma pensijas gadiem strādājis kolhozā.
Initeresanti
Lai dzīvotu 100 gadus, simtgadnieks Alberts Miķelsons iesaka:

◆ “Neko nevajag sasteigt. Viss jādara lēnām.”
◆ “Nepīpo un cauri! Es pats līdz 70 gadiem tomēr pīpoju. Tad atmetu.”
◆ “Neņem neko ļaunā! Pat ja dzīve nav viegla.”
◆ “Ar dziesmu pa dzīvi! Jādzied. Arī tad, kad neko vairs nespēj, tikai dziedāt.”
◆ “Jādzīvo laukos! Tik labi ir tur. Man pašam bija kādreiz sešas govis. Bija savs piens, sava gaļa. Kur tagad laukos govis? Kur cilvēki?”
◆ “Svētdienā vajag dzirdēt dievkalpojumu!”

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenē dzīvo vīrs, kurš ir gadu vecāks par Latviju

Kategorijas