Atvilina peonijas un jasmīni

2018. gada 15. jūnijs 00:00

1540

Pēc 12 gadiem bijusī gulbeniete Ineta Saulīte ir atgriezusies mājās no Anglijas. Visus šos gadus Ineta nebija redzējusi ziedam peonijas. Viņa nenogurdama var runāt par peoniju, ceriņu un jasmīnu smaržu. Ziedošo pīpeņu pļavu, smilšaino ceļu malu un smaržas, kas ieplūst mājās, atverot balkona durvis pēc tikko nolijuša lietus, nav nekur citur. To līdz pilnībai var izbaudīt tikai savās mājās. Un tā ir tik īpaša, ka spējusi atvilināt Inetu mājās.
“Jūtos te kā paradīzē! Varbūt kādam tas liekas smieklīgi, bet tas ir tas, kāpēc esmu atgriezusies. Tur arī ir saule un karstas dienas, mēs dzīvojām pie jūras, bet tā mani nepiesaistīja tik ļoti kā tā, kas ir pie mums. Arī tur zied pīpenes laukos, bet tur pļavas nesmaržo kā pie mums. Tā kā atgriezāmies pagājušā gada septembrī, tad izbaudīju arī ziemu. Es nebiju redzējusi sniegu, apsarmojušos kokus vairākus gadus. Es izbaudu šīs pārmaiņas, ko sniedz daba. Materiālais labums neatsver šīs emocijas, ko te var gūt! Arī te cilvēki var dzīvot, ja ir darbs un ja abi ģimenē strādā. Jā, ir grūti, varbūt nevar daudz ko atļauties kā Anglijā, bet dzīvot var,” saka Ineta.

Pagaidām sevis meklējumos
Pirms 12 gadiem peļņā uz Angliju Ineta kopā ar vīru Linardu devusies ar domu, ka tas būs viens gads, lai nopelnītu naudu dzīvoklim, bet dzīves ceļš aizvijies citādāk, nekā bija plānojuši. Iedzīvojušies, bijušas labas karjeras izaugsmes iespējas. Tur, svešumā, piedzimusi arī meitiņa Azanda, kurai tagad ir desmit gadi, un uz Latviju viņiem sanācis atbraukt reizi gadā. Ir bijušas dažādas situācijas dzīvē, nav jau bijusi tur svešumā tikai medusmaize. Pārciestas sāpes, mammas zaudējums, kamēr pati bija Anglijā, un par to joprojām Inetai smeldz sirds. Centušies uz mājām braukt vasarās, kad ir kapusvētku laiks – tās bija jūlija beigas un augusta sākums. Parasti divas vai trīs nedēļas. “Un man vienmēr bija sāpe, kad bija jābrauc atkal prom no savām mājām uz Angliju, jo zināju, ka tikai pēc gada atkal varēšu atgriezties. Bija viens periods, kad uz Latviju neatbraucām pat četrarpus gadus. Brīžiem bija domas, ka Anglijā paliksim uz visu laiku, nopirksim savu māju, kā to dara citi, bet domas jau arī mainās. Aizdomājāmies arī par to, ka tomēr varētu mēģināt dzīvot te. Domāju, ka varbūt pa šiem gadiem kaut kas ir mainījies Latvijā,” stāsta Ineta.
Tomēr, atgriežoties mājās, Ineta ātri vien apjautusi skaudro realitāti, un tā, viņasprāt, esot vēl smagāka nekā pirms 12 gadiem, kad viņi no šejienes aizbraukuši. “Tagad mums visiem - man, vīram un meitiņai - ir adaptācijas periods. Te ir jāmācās dzīvot no jauna. Meitiņa turpina apgūt latviešu valodu, un tas viņai ļoti labi arī sanāk. Un es nevaru viņai to atņemt vai liegt! Lai gan Anglijā mājās mēs runājām latviešu valodā, tomēr reizēm, pašām pat nemanot, bijām pārgājušas uz angļu valodu. Neviens tā īsti pagaidām nesaprotam savu vietu, arī pati esmu meklējumos, lai atkal sevi no jauna te, Latvijā, atklātu. Jā, sajūtas ir tās, kas atvilināja, bet realitāte, lai atsāktu te strādāt, nav tā labākā, jo ne visi var būt uzņēmēji, ne visi var atbraukt un sākt savu biznesu. Kaut gan mums bija tāda doma - uzsākt savu biznesu, bet sapratām, ka tā tomēr nav laba doma, jo cilvēkiem pirktspēja te nav augsta,” stāsta Ineta.
Vīrs atradis darbu celtniecības jomā, bet viņai ar savām zināšanām, pieredzi un specialitāti “kvalitātes projektu koordinators” darbu atrast ir sarežģīti. “Te tādas jomas nav. Varbūt jāpamācās kaut kas. Vēl nezinu. Es jau visu laiku esmu vēlējusies iegūt, sevi izglītot, pilnveidot, meklēt iespējas,” optimistiski piebilst Ineta.

Cilvēki joprojām brauc prom
Viņu pārsteidz, cik maz te ir palicis cilvēku. Aizbraukšana turpinās. Lauki esot tukši. Viņa saprot un apzinās, ka cilvēkiem te ir grūti, īpaši viņai sāp sirds par bērniem, kuriem vecāki nevar atļauties nopirkt elementāras lietas. “Šeit nav sakārtota vide no politiskā viedokļa, valstī ir korupcija. Darbā ņem radiniekus, jo katrs šādos apstākļos skatās uz tuvāko, nevis uz zinošāko. Un, ja ģimenē, piemēram, jaunajam pārim, vecāki nevar palīdzēt iekārtot savu mājokli, bet jaunie vēlas dzīvot atsevišķi un vīt savu ģimenes ligzdu atsevišķi, es atbalstu, ka viņi brauc peļņā uz ārzemēm, jo šī valsts nedod tādas iespējas,” uzskata Ineta.
Viņa gan piebilst, ka peļņa tur tomēr nav tāda, kā varbūt citi iedomājas - aizbrauc un ar tūkstošiem atbrauc. Jā, pārtika, apģērbs tur ir lēts, arī zāles bērniem līdz 18 gadiem ar ārsta recepti ir par brīvu, bet īre, mašīnas uzturēšana un citas lietas ir dārgas. Bet tomēr Anglijā viņa sastapusi ļoti daudz latviešu, arī no Gulbenes novada, kuri tur raduši mājvietu, ir atraduši darbu un svin latviešu svētkus, īpaši Līgosvētkus.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Atvilina peonijas un jasmīni

Kategorijas