Izbauda kārtīgu adrenalīna devu

2018. gada 19. jūnijs 00:00

2243

Valdis Ločmelis no Ozolkalna pats saviem spēkiem uzmeistarojis bezceļu sacīkšu mašīnu. “Esmu padomju laika bērns. Mēs pie datoriem nesēdējām. Jau mazi skrūvējam savus mopēdus, jo braukt gribējās. Mežā salūza mopēds un vajadzēja to sataisīt. Šai mašīnai viss ir no jauna taisīts – rāmis, kuzovs paštaisīts, vienīgi riepas es pats neleju,” saka Valdis.
Pagājušās nedēļas nogalē Valdis kopā ar savu pārinieku Kārli Birznieku piedalījās sacensībās “Rugāji trophy 2018”. “Mūsu klasē (CT2) bija tikai divas mašīnas, tāpēc ieskaites nebija, braucām tikai savam priekam un izmēģināt mašīnu. Gāja mums visādi, bet mašīna ir vesela, paši arī - tātad ir labi. Dzesēšanas šķidrums iztecēja, bet nu mašīnu nepārkarsējām, sataisījām un braucām tālāk, tad vinčai trosi sarāvām, bet ar visu tikām galā. Izmēģinājām mašīnu, un tā ir stipri labāka, nekā iepriekš bija. Cilvēkiem patika mūsu mašīna. Tagad brauksim uz sacensībām 14. un 15.jūlijā Madonas apkārtnē. Jāsataisa mašīnai tikai vainas, kas tagad parādījās,” stāsta Valdis, kurš šādās sacensībās piedalījās ne pirmo reizi, bet pirmo reizi izmēģināja jauno mašīnu.
Tā kā ar Valdi tiekamies pirms sacensībām, tad viņš atzīst, ka godalga tagad nav tik svarīga, svarīgi esot aizbraukt un izmēģināt jauno mašīnu. “Nav jau nekur braukāts ar to - ne trasē, ne sacensībās. Šī būs pirmā reize, un nevar zināt, kas var notikt, varbūt kādas tehniskas ķibeles. Satraukums ir pat diezgan liels, gribas jau neizgāzties ar jauno mašīnu,” saka Valdis.
Viņš neslēpj savas emocijas, sakot, ka pirms visām sacensībām izjūt lielu uztraukumu, arī pirms paša starta ir stress. “Bet, kā palaiž, uztraukums pazūd. Viss aizmirstas. Neredzu nevienu skatītāju. Ir tikai brauciens un adrenalīns. Pēc sacensībām viss esmu dubļos līdz kaklam,” saka Valdis.

Vislielākie atbalstītāji – sieva un dēls
Uz sacensībām kopā ar Valdi dodas arī sieva Evija un dēls Dagnis, kurš “Dzirkstelei” saka, ka arī viņš kādreiz gribētu braukt sacensībās tāpat kā tētis. Sieva un dēls ir tie, kuri sacensībās visstiprāk tur īkšķi, lai Valdim viss izdodas. “Protams, ir bail un ir satraukums, kad viņš brauc sacensībās. Jau tad, kad izmēģināja jauno mašīnu, braucot savam dīķim cauri, bija bail,” sajūtas neslēpj Evija un raksturo savu vīru kā ļoti tehnisku cilvēku, kurš vakarus pavada garāžā, taisot mašīnas. Viņa arī atzīst, ka bijusi pat greizsirdīga uz tehniku, līdz sākusi pati nodarboties ar tamborēšanu. “Viņam ir divas skaistas sievas – es un mašīna,” smaidot saka Evija.

Papildina ar latvju zīmēm
Jauno mašīnu Valdis sācis meistarot 2017.gada sākumā. Cerējis ar to tikt uz sacensībām vismaz sezonas beigās jau pagājušajā gadā, jo mašīna jau bija braucama, bet nebija ne krāsota, ne arī izmēģināta, tāpēc beigās tomēr nolēmis, ka nebrauks. “Aizbraucām ar veco mašīnu, ar kuru kādreiz bijām sākuši braukt sacensībās. Ar to, protams, nekādu dižo rezultātu mums nebija, jo visiem tagad ir labas mašīnas. Bet pabraucām savam priekam,” stāsta Valdis.
Viņš saka, ka jauno mašīnu vēlējies krāsot elektrozaļā krāsā, lai labi izceļas, un šī krāsa pašam patikusi, bet pagājušajā gadā uz sacensībām nepaspēja nokrāsot. Šogad ir Latvijas simtgades gads. “Mums ieteica, ka vajag kaut ko nacionālu, es šo domu atbalstīju. Tā arī radās ideja, ka vajag mašīnu krāsot tumši sarkanu, savukārt balto svītru vēlējos ne gluži baltu, tāpēc izdomāju to papildināt ar latvju zīmēm. Ja citi uz mašīnas sāniem liek sponsoru vārdus, tad es – savus atbalstītājus: jumi, zalkti un visus pārējos. Tādā stilā viss tapa,” atceras Valdis.

Visgrūtāk – nobraukt līdz galam
Sacensībās Valdis brauc kopš 2010.gada, tāpēc pieredze ir liela. Pirmo gadu veicies ļoti labi, jo bija laba mašīna, un kopvērtējumā toreiz izdevās izcīnīt 1.vietu. “Kopš 2010.gada gandrīz visus šos gadus braucām, bija arī vēl viena cita mašīna uztaisīta, bet to es pārdevu,” saka Valdis.
Viņš stāsta, ka visgrūtākais sacensībās ir nobraukt līdz galam, lai mašīna izturētu, jo lielākoties sanāk, ka kaut kas salūst, jo ir bezceļš – grāvis, upes, purvi. “Citreiz ir tā, ka mašīnai ir tikai jumts ārā no purva, kad ar vinču jāvelk ārā, ir bijis tā, ka mašīnai norauj priekšu. Visādi ir. Trase parasti nav gara - aptuveni pieci kilometri. Ir divu stundu laiks. Tas, kurš vairāk apļu veic, tas arī uzvar, bet, jo grūtāk iet, jo mazāk apļu var nobraukt. Ātrums mūsu klasē (CT2) nav ļoti liels, mazajās klasēs gan brauc ātrāk. Mums ir grūtāka trase, kur tik vienkārši nevar izbraukt, tāpēc visi cenšas būvēt mašīnas tā, lai ir izturīgākas, labāk iet,” saka Valdis.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Izbauda kārtīgu adrenalīna devu

Kategorijas