Ar trejdeviņu zāļu vainagu

2018. gada 22. jūnijs 00:00

Šķienerietes Līgas Dobres tēvs un māte satikās Sibīrijā, un sanāca tā, ka viņa šo pasauli ieraudzīja gandrīz pie Ķīnas robežas. Vecāki viņai izvēlējās šo vārdu, lai tur tālumā saglabātu latviskumu. Viņa ir pateicīga vecākiem, ka dāvājuši tieši šo vārdu, bet tajā pašā laikā atzīst, ka jūtas tomēr mazliet apdalīta, jo esot par vieniem svētkiem mazāk. Tomēr viņa priecājas un ir pateicīga tiem, kuri godā Līgosvētku tradīcijas un mūsu tautas dziesmas.
“Kad vaicāju mammai, kā tur svinēja šos svētkus, viņa atbildēja, ka nekādas īpašas svinēšanas jau neesot bijis: sanākuši kopā, padziedājuši, izgājuši cauri ciematam. Neviens, protams, nav iebildis, bet Līgosvētku svinēšana kā tāda tur nav bijusi,” stāsta Līga.
Latvijā viņa atgriezās, kad bija septiņus gadus veca. Bērnību pavadīja Līgo pagastā. Viņa atceras, kā pirms svētkiem bija jāizslauka pagalms, jāizberž grīdas, istabas tika izkaisītas ar kalmēm, lai viss smaržotu, bija vainagi gan pašiem, gan lopiem. “Vainagam bija jābūt galvā visu Jāņu nakti. Ja bija iespējams, tad to pinu no trejdeviņām zālēm, un galvā man tas tiešām bija līdz rītam. Pēc tam to noliku un glabāju līdz nākamajiem Jāņiem, kad sadedzināju uz Jāņu ugunskura. Tā visu negatīvo, kas pa gadu bija sakrājies, atdevu ugunij, lai tas viss pārformējas labajā enerģijā, ko saņemam no debesīm. Protams, toreiz svinējām, bet tas bija pieklusināti. Sāpe, kas bija palikusi, ilgus gadus liedza to darīt ar prieku,” atklāj Līga.
Daudzus gadus viņa pati sējusi arī sieru, bet tagad gan to nopērk veikalā. Arī šogad Līga, iespējams, līgos, jo tagad viņai ir pašai savs dārzs - sava vietiņa zem saules, kur var aicināt draugus. Un arī šogad viņa no trejdeviņām zālēm pīs vainagus gan sev, gan mammai, gan draugiem. “Bez vainaga es nespēju iedomāties Līgosvētkus. Ja nav vainaga, tad nav arī svētku, jo vainagā iepin visu. Uz galvas vainags ir kā aplis, līdz ar to jūties pasargāts,” saka Līga.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Ar trejdeviņu zāļu vainagu

Kategorijas