Dejotāja ar savu valodu

2018. gada 22. jūnijs 00:00

5859

Sapņojam mēs visi, bet vai visi arī piepildām savus sapņus? Paliekam pusceļā, ja pietrūkst ticības sev, uzņēmības un ja neesam gatavi stāties pretī realitātei. “Sapņi – mazas sudraba karotītes, ar ko var paēst bez naudas,” reiz ir teicis dzejnieks Aleksandrs Čaks. Vai gan iespējams domu formulēt vēl precīzāk? Patrīcija Rubene no Stāmerienas to zina labi. Visam ir sava cena. Arī sekošanai sapnim, atsakoties no daudz kā cita. Viņa saka – kā dejotāja, kā pedagoģe, kā horeogrāfe šodien veido pati savu zīmolu, lai pamazām profesionāli celtu savu latiņu augstāk. “Man patīk būt procesā,” viņa atklāj.
Šo vasaru Patrīcija pavada Stāmerienā un divreiz nedēļā Gulbenē piedāvā mūsdienu dejas nodarbības gan bērniem, gan pieaugušajiem. Māca arī individuāli, ja kāds izsaka vēlmi. Patrīcija ir atsaucīga gan tiešajā komunikācijā aci pret aci, gan tad, ja interesenti viņu uzrunā sociālajos tīklos.
“Es gribu Gulbenē popularizēt mūsdienu deju, parādīt to, cik dažāda tā var būt ar daudzajiem apakšstiliem, variācijām un sintēzi. Mēs dejojam telpās, bet dažreiz arī volejbola laukumā. Basām kājām. Smiltīs. Tā ir sava veida grūtības pakāpe. Un tas ir arī kontakts ar zemi, ar dabu un vienlaikus ar deju. Deja – tās ir ne tikai kustības, bet arī spēja izdejot emocijas,” saka Patrīcija.

Mācot pati mācās
“Tie, kas izvēlas mākslas ceļu, zina, ka viegli nav un nebūs. Taču galvenais ir neapstāties, darīt. Ne visi iet līdz galam. Tādu nav nemaz tik daudz. Un varbūt tas ir sava veida pluss. Taču tie, kuri seko saviem sapņiem un ir radoši, motivē un iedrošina arī citus. Pēdējā laikā ne viens vien cilvēks man ir teicis vai uzrakstījis, ka esot iedvesmojusi viņus iet uz saviem mērķiem un ka tas, ko daru, ir forši,” saka Patrīcija. Viņa ir sapratusi, ka deju pasaulē kā jebkurā mākslā katram ir vajadzīgs skolotājs. Pašai tādi ir bijuši daudzi un vēl būs daudzi. Un arī Patrīcija ir gatava būt skolotāja saviem skolēniem. “Skolotāja uzdevums ir iet solīti priekšā tiem, kurus māca. Man vienmēr ir jābūt atbilstošā līmenī. Tikai tad var uzturēt vajadzīgo noskaņojumu, lai process nekļūtu garlaicīgs,” viņa saka.
Patrīcija ar prieku izmanto iespēju pastrādāt dzimtās Stāmerienas tuvumā. Šogad viņa bija horeogrāfe un pasniedzēja konkursa “Mis un Misters Balvi” finālistiem. “Kopā tapa pieci priekšnesumi. Tas bija ļoti interesanti,” viņa saka. Patrīcija varējusi radoši izpausties, bijusi jauniešiem ne tikai deju skolotāja, bet arī psiholoģe, tērpu dizainere, friziere, grima māksliniece. Viņa pieņēmusi arī piedāvājumu mācīt dejot bērniem Alūksnē jauniešu centrā. Strādā ar trim audzēkņu grupām. “Tā man sanāk diezgan liela braukāšana, bet tas viss ir tā vērts. Tā ir iespēja visu laiku mācīties, izvērtēt plusus un mīnusus, analizēt kļūmes un labot tās,” stāsta Patrīcija.
Viņa labi apzinās, ka vēl ir ceļa sākumā uz lielo sapni par deju grupu, kopā ar kuru realizēt ambiciozus mērķus. Lai tas varētu notikt, vispirms ir jāatrod savi cilvēki - tie, kurus izveidot par izciliem dejotājiem. “Daudziem ir tāds maldīgs priekšstats, ka prast labi dejot jau nav nekas īpašs. Taču patiesībā, lai to darītu profesionāli, ir jābūt ļoti lielam gribasspēkam. Ir jāspēj no daudz kā atteikties. Reizēm – arī no draugiem, no laika izšķērdēšanas. Ir jāplāno dzīve. Ir jābūt ļoti disciplinētam. Ir jābūt labā formā. Ir jādomā, ko ēst un ko ne. Tas viss ietekmē kustību kvalitāti,” saka Patrīcija.

Deja kā terapija
Ne visi, kas sākumā izrāda interesi par dejošanu, to saglabā līdz galam – liecinot prakse. Ir tādi cilvēki, kuri nevar pārvarēt kautrību vai paši apšauba savas spējas. Dažs uz pirmo nodarbību atnāk ar lielu entuziasmu, bet padodas kūtrumam, kad saprot, ka priekšā stāv liels darbs un grūtību pārvarēšana. “Gulbenē nevarētu teikt, ka man ir ļoti un pārpārēm daudz nodarbību apmeklētāju. Ir, kas regulāri nāk. Tie ir cilvēki vecuma kategorijā no 16 līdz 40 gadiem. Tas man ir kā kompliments. Tātad spēju viņus noturēt un motivēt nākt. Un viņi arī nāk! Mēs esam vienotā dejas draugu lokā,” saka Patrīcija. Viņa jūtas gandarīta, ja viņas skolēni draugus ieinteresē ar saviem stāstiem par deju nodarbībām un atved sev līdzi. Vislabākā uzslava esot tā, kas iet no mutes mutē.
Patrīcija saka – deja ir arī sava veida terapija. Tā ļoti palīdz cilvēkiem, kurus māc depresija, kuri neprot atbrīvoties no sarežģītiem emocionāliem stāvokļiem. “Man patīk palīdzēt cilvēkiem. Man uzticas. Es bieži vien savus skolēnus caur piedāvāto horeogrāfiju aicinu izdejot vispirms manu stāstu un pēc tam katram pašam savu stāstu. Uzdodu dažādus meditatīvus uzdevumus. Tas ļauj aizmirst visas savas problēmas. Gulbenē man meitenes ir teikušas, ka ir forši atnākt uz nodarbību un tajā brīdī nedomāt ne par ko citu. Pēc šādiem vārdiem ir sajūta, ka kopā ir paveikts kaut kas labs. Deju stunda ir laiks, kad ir iespējams aizmirst visu citu pasaulē,” saka Patrīcija.
Par traumām – gan dvēseliskajām, gan fiziskajām, kādas reizēm piedzīvo dejotāji, viņa saka tā: “Ir jāsaprot, kāpēc tā notiek. Pārsvarā viss sākas no tā, ka nav sakārtota galva. Cilvēks nav spējis tikt galā ar emocionālu pārdzīvojumu. Protams, arī daudz kas cits mūs ikvienu ietekmē. Man pašai to ir likuši saprast fizioterapeiti, pie kuriem nācies meklēt palīdzību. Saņēmu vērtīgus ieteikumus nostiprināt muskulatūru, lai traumas neatkārtotos. Konsultācijas pie speciālista vienmēr ir ļoti noderīgas.”

Ļaujas izaicinājumiem
Patrīcijai patīk riskēt un pieņemt izaicinājumus gan kā dejotājai, gan kā horeogrāfei. Viņa bija pieteikusies atlasei ikgadējam mūzikas straumēšanas topa “DIGiTop100” lielkoncertam, lai dejotu Somijas dziedātāja Īsaka Eliota pavadošajā sastāvā. Patrīcija izturējusi konkursu un iekļuvusi izraudzīto dejotāju sešniekā. “Tas bija laiks, kad man bija saspringts darba grafiks un brīžiem pat likās, ka tajā trakajā dzīves ritmā vairs nevaru paelpot. Taču, ja kaut ko gribi, tad ej, dari. Ja nesanāk, mēģini vēlreiz,” viņa saka.
Vēl Patrīcija bija iesaistījusies Līgas Libertes dejas teātrī, gūstot ļoti vērtīgu laikmetīgās dejas pieredzi. “Aizgāju uz turieni kā zaļš gurķis,” par sevi pavīpsnā viņa un piebilst, ka Latvijā grūti atrast otru tādu cilvēku kā L.Liberte. Atlasē Patrīcija dejojusi kostīmā, kas atsedza plikus ceļus. Kājās bijušas augstpapēžu kurpes. Jādejo bijis uz smilšaina asfalta. Pēc dejošanas viņai bijuši asiņaini ceļi un sajūta: bija tā vērts! Kad vēl pēc nedēļas viņa uzzinājusi, ka atlasi ir izturējusi, bijusi laimīga. Tad sekojis trīs mēnešus ilgs radošs process ar trīs četrām nodarbību reizēm nedēļā. Katra nodarbība turpinājusies no pulksten 18.30 līdz pusnaktij. Bieži vien mēģinājumi notikuši arī sestdienu rītos piecas stundas no vietas. “Patiešām nekam citam nebija laika. Tas bija ļoti grūts periods. Beigās ir sajūta, ka iekšējā baterija ir izdegusi. Taču tieši beigās ir jāsasniedz vislabākā forma! Ir jāmēģina noturēt sasniegto kvalitāti gan kustībās, gan sevī kā skatuves māksliniekā. Viss izdevās! Es piedalījos stundu garā dejas izrādē, kas notika tādā kā angārā, kuru pirms tam paši sakopām, izslaucījām. Izrādi noskatījās apmēram 700 cilvēku. Bija labi,” stāsta Patrīcija. Viņa aicina ikvienu dejotāju iet uz šādām atlasēm, pārbaudīt sevi.
Patrīcija pati šogad sapņo doties uz dejošanas nometni Itālijā, lai dejotprasmē pilnveidotos tur. “Ceru, ka man izdosies,” viņa saka. Visu, ko Patrīcija dara, viņa atspoguļo sociālajos tīklos. Pamanīta un uzrunāta viņa ir kļuvusi par populāru horeogrāfi kāzu dejām, piemēram, līgavas māsu, kā arī līgavaiņa pārstāvju priekšnesumam. Vēl šogad priekšā vairākas kāzas, kurās jaunais pāris izdejos Patrīcijas horeogrāfiju. Viņa ir bijusi autore arī dejai, kuru populārā profesionālā aktiera Ginta Andžāna kāzās dejojuši puiši ar viņa tēti priekšgalā. “Mēs ar Gintu satikāmies, kad viņš vadīja pasākumu “Mis un Misters Balvi”. Viņš man parādīja video ar to deju. Tas bija aizkustinoši!” viņa stāsta.

Vizītkarte
◆ Vārds, uzvārds: Patrīcija Rubene.
◆ Vecums: 25 gadi.
◆ Izglītība: Kultūras koledžas studiju programma “Deju kolektīva vadītājs ar specializāciju mūsdienu dejā”.
◆ Nodarbošanās: basketbola komandas “VEF Rīga” karsējmeiteņu vadītāja, deju skolotāja, horeogrāfe, dejotāja.
◆ Mūža sapnis: izveidot savu deju studiju kā veiksmīgu uzņēmumu.
◆ Hobijs: lasīšana (slavenu cilvēku biogrāfijas grāmatas, starp citu, arī par Hitleru, kas ir 1000 lappušu bieza grāmata), rotu veidošana (konkrētam cilvēkam pēc pasūtījuma), kā arī Ziemassvētku rotājumu un sapņu ķērāju gatavošana.
◆ Pagātnes fakti: savulaik sevi kā dejotāju spilgti pieteica “Gulbenes Buku” karsējmeiteņu grupā, dejoja arī tautiskās dejas “Pogā” un “Rūsiņā”.

Patrīcija par tēti un vecotēvu:
- Es ļoti novērtēju, ko viņi dara, ko dara ikviens manas ģimenes cilvēks. Viņi dara to, kas viņiem patīk. Tētim Ralfam Rubenim tā ir mūzika. Vectēvam Gunāram Rubenim tas ir veterānu sports. Es ar viņiem lepojos! Viņi mani motivē. Viņi palīdz sev noticēt. Pie vectēva vienmēr aizņemos grāmatas lasīšanai, jo viņam ir plaša bibliotēka. Ar tēti sadarbojos - reizēm dodos viņam līdzi uz koncertiem un uzstājamies kopā. Tētis ir arī mans vislielākais kritiķis. Taču citiem cilvēkiem nemēdzu lielīties ar savu radniecību. Kuri zina, tie zina. Starp citu, kāds astrologs teica, ka manī ir spēcīga enerģija, kas mantota pa tēva, pa vectēva līniju. No paaudzes paaudzē. Mēs esam cilvēki, kuri paši sevi stumjam uz priekšu un dzīvē ejam savu ceļu. Ejam uz mērķiem. Ja vajag, ejam ārā no savas komforta zonas. Mums ir jāsaņem savs adrenalīna daudzums.

Patrīcijas atzīšanās◆ “Pēc Kultūras koledžas beigšanas divus gadus biju kā pazudusi, jo strādāju ar dejošanu nesaistītā
uzņēmumā, kur bija noteikts darba laiks un ļoti laba alga. Taču sapratu, ka nevēlos tā dzīvot. Nāca dažādas iespējas dejot. Un es sapratu – man ir jāiet mans ceļš, lai vai kā tur būs. Ir jāmēģina! Un es pati vēlos būt sev priekšniece. Protams, iesaistoties arī projektos un ļaujoties sadarbībai. Tā ir brīvības sajūta.”
◆ “Es zinu, kā ir tad, kad rokās pārsprāgst šampanieša pudele. Man pavisam reāli ir tā bijis. Tas bija pēdējais piliens dienā, kad bija jāskrien pa galvu, pa kaklu, jācīnās ar liktenīgām sakritībām, bet vienalga viss notika pilnīgi greizi. Taču mierina doma, ka pēc sliktā atkal nāks kaut kas ļoti labs.”
◆ “Vismaz reizi nedēļā cenšos izdarīt kaut ko tādu, ko parasti nedaru vai no kā man ir bail.”
* “Dzīve mani piespieda saprast, kā ir palikt vienatnē. Sākumā tas bija grūti, taču pamācoši. Es sapratu, ka man ir svarīgs laiks, ko veltu sev, jo tie, kam manā dzīvē ir jāpaliek, būs, bet tie, kam jādodas tālāk, ir jāatlaiž.“
◆ “Man ir draugi, tomēr netiekamies katru dienu. Un tas ir labi. Pārlieku daudz laika veltot draugiem, cilvēks nespēj realizēt pats savus mērķus. Netiek dota telpa radošumam! Kad mēs ar draugiem palaikam atkal saredzamies, pārliecināmies, ka mūsu starpā nekas nav mainījies.”
◆ No mājām Patrīcija neiziet bez mobilā tālruņa, austiņām (jo patīk klausīties mūziku, kas raisa idejas), plānotāja, pildspalvas, grāmatas “Kā būt izcilam, nevis vienkārši labam”; šad tad ņem līdzi arī kafiju un kabatā ieliek savus laimes akmentiņus (pret skaudīgu aci un lai piesaistītu labestību).

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Dejotāja ar savu valodu

Kategorijas