Gleznojot jūt ziedu smaržu

2018. gada 3. jūlijs 10:16

3504

Stāmereniete Agrita Brenča uzskata, ka gleznošana ir dieva dāvana un to pie sevis nedrīkst turēt, ar viņu ir jādalās. “Un tas ir ļoti patīkami, ka nevajag to turēt pie sevis. Radošam cilvēkam tomēr vajag cilvēkus, kas paskatās, novērtē, pasaka kaut ko labu. Ja kaut kas nepatīk, varbūt labāk noklusēt, lai galīgi neapbēdinātu,” viņa saka.
Agrita stāsta, ka jau bērnībā daudz zīmējusi. “Mamma teica – ja dzirdējusi, ka ir klusums, tad bijis skaidrs, ka es sēžu pie rakstāmgalda un zīmēju. Skolā arī skolotājs pamanīja, ka man ir dotības, un parasti pie manis ilgāk pastāvēja, pamācīja. Jaunībā, kad vēl nebija moderno tehnoloģiju, zīmēju lielas motokrosa afišas uz auduma ar parastajām eļļas krāsām - tīri labi sanāca. Sajaukt gan tās nevarēja - kādas bija, ar tādām bija jāzīmē. Es skatījos un no tādas maziņas bildes zīmēju lielākā formātā. Zīmēju afišas diskotēkām un rakstīju ar tušu. Protams, kad lietus lija, tad bija, kā bija. Bet tie bija padomju laiki. Kad bērni paaugās, ieraudzīja manas skicītes un ar tādu izbrīnu sacīja: mammu, tu to zīmēji?” stāsta Agrita.

Iesaka pamēģināt ar eļļas krāsām
Meita Alīna ir beigusi Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu, kur apguva rokdarbu dizainu. Agrita saka, ka laikam jau vecāki, kas nepiepilda savus sapņus, virza bērnus uz to. Tomēr gleznošana nav viņai tuva. “Es arī gribēju, lai dēls Matīss mācās vides dizainu, bet viņš pateica: nē, mammu. Viņš pievērsās tehniskām lietām. Un tas ir pareizi, jo mēs varam vienkārši ieteikt, bet nedrīkstam uzspiest,” viņa saka.
Tieši meita Agritai ieteikusi pamēģināt gleznot ar eļļas krāsām. “Un es sāku un sapratu - tas ir mans! Gleznošana nav lēts prieks. Bet tas ir tāpat kā, kad vīrietis ieiet makšķernieku veikalā un grib visādus vizuļus. Man liekas, ka es viņu saprotu. Man tāpat ir, kad ieeju mākslinieku veikalā. Gulbenē var nopirkt eļļas krāsas, bet tās slikti jaucas. Tagad braucu pirkt uz Valmieru. Biju dzirdējusi, ka Valmierā, Madonā ir tādas studijas, kur mākslinieks kaut ko pamāca. Man bija žēl, ka Gulbenē tā nav. Un laikam mani tur augšā sadzirdēja. Saka, ka neviens cilvēks nav tāpat vien tavā dzīves ceļā, jo no katra cilvēka mēs kaut ko mācāmies. Un tad es tiešām mācījos vārda vistiešākajā nozīmē no Ilvijas Juškevičas. Un sākām no pamatiem. Bija dīvaini, ka pasniedzēja bija jaunāka par mani. Bet viņa nekad neteica, ka neder, bet tā smalki – tu pamēģini tā. Pedagogam ir jābūt arī diplomātam. Un es sapratu, ka varu Vilhelma Purvīša gleznu uzgleznot ar guašu un nav slikti,” stāsta māksliniece.
Pagājušajā vasarā viņa pirmo reizi piedalījusies plenērā. “Dabā tu esi svaigā gaisā, putniņi čivina, fauna un flora apkārt, bet tajā pašā laikā es sapratu, ka ir jāglezno ātri, jo ēna mainās un krāsas ātri žūst. Kad ainavu nofotografē, tad viss ir tā, kā tajā brīdī. Mājās gleznot ir komfortabli. Bet plenērs bija ļoti jauks, bija patīkami cilvēki. Tāda kopības sajūta ir dikti patīkama,” saka Agrita. Viņa smejas, ka mākoņus zīmē ar pirkstu, un piebilst, ka tieši plenērā uzzinājusi - arī citi mākslinieki tā dara.

Gleznas pa vienu dienu netop
Parasti Agrita pamana kādu ainavu un nofotografē, tad izdrukā ar krāsaino printeri, sēžas pie molberta un glezno. Gleznas pa vienu dienu netop. Priekšrocība eļļas krāsām ir tāda, ka tās uzreiz nenožūst. “Man visu laiku uz molberta stāv kaut kas nepabeigts. Es skatos un redzu, kur es vēl ko gribu palabot, un varu pieiet un palabot. Ziemā žūst ilgāk, pat nedēļu, bet vasarā ļoti ātri krāsas žūst. Atkarīgs arī no krāsas biezuma. Nofotografēt jau arī nozīmē ieraudzīt, jo cits paiet garām un neredz. Bet, kad tu to uzglezno, tur vēl vairāk tevis ir iekšā, tavs redzējums, tava krāsu pasaule. Vienmēr jau saka, ka glezna ir jāredz klātienē. Ir patīkami, ka tavus darbus novērtē, tātad neesi velti izšķiedis laiku. Man pārsvarā patīk tādi reālistiski darbi: mirklis, kad saule krīt jūrā; mēness ceļš, kas vizuļo jūrā; migla - balta kā piens. Pavasarī bridu ābeļdārzā un fotografēju. Tagad man tapšanas stadijā ir ābeļdārzs. Kad es gleznoju, es tā ļoti visu vizualizēju. Gleznoju un, liekas, vēl jūtu to ābeļu smaržu. Tāds ir mans skatījums uz dzīvi. Ziedus nav viegli gleznot, tomēr pie ainavas jāpiestrādā vairāk. Ideju vēl ļoti daudz. Es gribu peonijas, ceriņus, magones jau man ir vairākas, pļavas puķes, saulespuķes arī ir, bet gribu vēl. Ceru, ka visu realizēšu un tas nepaliks tikai manā mājā, manā kolekcijā, bet cilvēki to redzēs un novērtēs. Esmu diezgan paškritiska. Reiz draudzene man teica: kāpēc nevienam nerādi savas gleznas? Ļoti liels prieks, ka Stāmerienas pilī mēnesi bija mana personālizstāde “Krāsu mirkļi”. Lai arī pils vizuāli nebija varbūt tik pievilcīga, bet viņā bija tas senatnīgums, tā vienreizējā sajūta. Ļoti daudzi stāmerenieši bija izbrīnīti, ka es zīmēju. Bija izstādītas 19 gleznas, un es teicu, ka būšu ļoti priecīga, ja kaut viena glezna katru uzrunās,” teic Agrita.

+ 1

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gleznojot jūt ziedu smaržu

Kategorijas