Nedēļa vēsturē

2018. gada 6. jūlijs 10:03

Interneta laikmetā, šķiet, vienā mirklī varam uzzināt par jebkuru notikumu, kas norisinās plašajā pasaulē. Un nereti rodas jautājums – vai tagad dzīve ir ātrāka un viss notiek vairāk un iespaidīgāk? Varbūt vienkārši daudz ātrāk un izteiksmīgāk par visu uzzinām? Egils Jucevičs sagatavojis apskatu par notikumiem šajā laika periodā pasaulē pagātnē. Ir interesanti palūkoties uz jūliju pilnīgi citā laikmetā.

1253. gada 6. jūlijā pēc Romas pāvesta Inokentija IV rīkojuma Novogrudokā (tagad – Baltkrievijā) tika kronēts pirms diviem gadiem kristīgo ticību pieņēmušais Lietuvas lielkņazs Mindaugs, kļūstot par Lietuvas pirmo un vienīgo karali. Spēcīgs valdnieks, kas sevišķi nešķiroja līdzekļus savu mērķu sasniegšanai, un veikls diplomātiskā stāvokļa izmantotājs, viņš daudz cīnījās pret vācu krustnešiem un faktiski izveidoja Lietuvas lielkņazisti, apvienojot lietuviešus un tā saucamo Melno Krievzemi (Baltkrievijas ziemeļrietumu daļa). Kristīga karaļa tituls ļāva Mindaugam izjaukt viņa ienaidnieku koalīciju. 1261. gadā viņš atkal sāka cīņu ar nedaudz spēkus zaudējušo krustnešu ordeni un atteicās no kristīgās ticības.
Mindauga asais, nepakļāvīgais, mūsu dienās teiktu – diktatoriskais raksturs viņam sagādāja daudz ienaidnieku. 1263. gadā sazvērnieki Mindaugu kopā ar diviem mazgadīgiem dēliem miegā nogalināja.

1881. gada 7. jūlijā Florences “Žurnāls bērniem” savā pirmajā numurā sāka publicēt žurnālista un rakstnieka Karlo Kollodi stāstu “Kāda burratino (itāļu val. – koka lelle, marionete) Pinokio piedzīvojumi”. Publikācija noslēdzās 1883. gada sākumā, tajā pašā gadā pasaka pirmo reizi iznāca kā atsevišķa grāmata. Tikai nesen par vienotu valsti kļuvušajā Itālijā vien divi procenti iedzīvotāju runāja pareizā, literārā itāļu valodā, un grāmatai bija milzīga nozīme – literāro valodu apguva miljoniem bērnu visos Itālijas nostūros.
Aleksejs Tolstojs 1936. gadā pasaku pārstāstīja krieviski, mainot nosaukumu uz “Zelta atslēdziņa jeb Buratīno piedzīvojumi”. Šādā versijā pasaku iepazina arī latviešu bērni.
1579. gada 8. jūlijā Kazaņā parādījās (pareizāk sakot – tika atrasta) Dievmātes svētbilde, viens no Krievijas Pareizticīgās baznīcas lielākajiem svētumiem. Kazaņu cara Ivana IV Bargā karaspēks pakļāva Krievijai, novadā aktīvi tika ieviesta pareizticība, kas izraisīja islāmticīgo vietējo iedzīvotāju pretestību. Pēc leģendas šādā saspriegtā situācijā krievu karavīra Daņiila Onučina deviņus gadus vecajai meitai Matronai sapnī parādījusies Dievmāte un uzdevusi meitenes vecāku nodegušās mājas krāsmatās atrast viņas svētbildi. Vecāki meitenei nenoticēja, bet, kad sapnis atkārtojās trešo reizi – meitene redzēja svētbildi un dzirdēja balsi: “Ja nenodosi manus vārdus, es parādīšos citur, bet tu iesi bojā!”–, māte ar meitu devās pie karavadoņiem un arhibīskapa, bet, neguvusi sapratni, pati ar palīgiem ķērās pie rakšanas. Vecā vadmalas gabalā ietītā svētbilde atradās, kad ap krāsns gruvešiem sāka rakt pati meitenīte. Attēls uz tās bija kā tikko gleznots – ne drusku necietis ugunsgrēkā. Jau krusta gājiena laikā, pārnesot svētbildi uz Dievmātes pasludināšanas baznīcu, notika pirmie brīnumi – aklie atguva redzi.
Ar lūgšanām pie Kazaņas Dievmātes ticīgie (un ne tikai...) krievi grūtos brīžos ir vērsušies daudzkārt. Pastāv versija, ka Staļingradas kaujas saspringtākajās nedēļās pēc Staļina pavēles svētbilde vesta gar Sarkanās armijas frontes līniju.

1900. gada 10. jūlijā gramofona plašu izgudrotājs 49 gadus vecais vācu ebrejs Emīls Berliners, kurš no 1870. gadā strādāja Vašingtonā, ASV Patentu birojā reģistrēja savas skaņuplašu ražošanas firmas tirdzniecības zīmi – sunīti, kas uzmanīgi klausās gramofonu. Gleznas “Saimnieka balss” autors Liverpūles mākslinieks Frensiss Barro attēlojis pie gramofona sēdošu gludspalvaino foksterjeru ar iesauku Nippers, kas piederējis viņa nelaiķa brālim; sunītis pie gramofona it kā cenšas saklausīt sava zudušā saimnieka balsi. Pircējs gleznai ilgu laiku neatradās, taču E.Berliners uzreiz pamanīja tās potenciālu un noformēja tiesības uz logotipu “HIS MASTER'S VOICE”, kas kļuva par vienu no pazīstamākajiem pasaulē. Arī mūsdienās to izmanto vairākas kompānijas, kas šīs tiesības no E.Berlinera firmas nopirkušas.
1995. gada 11. jūlijā Dienvidslāvijas pilsoņu karā Bosnijas serbu armija ieņēma ANO par drošo zonu pasludināto Srebreņicu Bosnijā un Hercegovinā. No pilsētas tika padzīti viegli apbruņotie nīderlandiešu ANO miera uzturētāji, serbus neatturēja arī divi NATO gaisa spēku triecieni viņu tankiem – viņi piedraudēja nogalināt sagūstītos nīderlandiešus un pilnībā nopostīt Srebreņicu. Bosnijas serbu armijas komandieris Radko Mladičs paziņoja, ka iebrukums noticis, lai «neitralizētu teroristus», un civiliedzīvotājiem nav ko bīties. Īstenība bija citāda – no teritorijas deportēja vairāk nekā 23 000, nogalināja apmēram 8000 Bosnijas musulmaņu. Srebrenicas slaktiņš bija lielākā masu slepkavība Eiropā kopš Otrā pasaules kara. 2002. gadā, kad pabeidza izmeklēšanu par nīderlandiešu spēku atkāpšanos bez pretošanās, atkāpās visa Nīderlandes valdība. Kara noziegumos apsūdzēto Bosnijas serbu prezidentu Radovanu Karadžiču aizturēja 2008. gadā, R.Mladiču – 2011. gadā.

1911. gada 9. jūlijā piedzima Aleksandrs Laime – latviešu ceļotājs, pētnieks, arī avantūrists, veiksmīgs zelta un dimantu meklētājs, Venecuēlas indiāņu cilts vēlēts virsaitis, pirmais baltais cilvēks, kas cauri džungļiem aizgāja līdz pasaules augstākajam – Anhela – ūdenskritumam un uzkāpa klintī, no kuras krīt ūdens šaltis.
Venecuēlā ir 116 tā sauktie galda kalni – vairāku kvadrātkilometru plašas plakankalnes ar stāvām, apmēram kilometru augstām klinšainām sienām. 1937. gadā, lidojot virs viena no iespaidīgākajiem šiem kalniem, ūdenskritumu nejauši pamanīja amerikāņu lidotājs naftas un zelta meklētājs Džimijs Endžels (no viņa uzvārda spāniskā varianta ūdenskritums ieguva savu vārdu).
1955. gadā A.Laime kopā ar indiāņu pavadoni, laužoties cauri džungļiem, sasniedza ūdenskritumu un uzkāpa augstajā klintī. Vēlākie mērījumi deva rezultātu 979 metri un apliecināja, ka ūdenskritums ir augstākais pasaulē. Jaunatklātam ģeogrāfiskam objektam vārdu tiesīgs dot tā atklājējs. A.Laime upi, kura veido ūdenskritumu, nosauca par Gauju, par ko ar lepnumu Venecuēlas nozīmīgākajā laikrakstā “El Nacional” paziņoja tieši 18. novembrī. Vēlāk viņš kalnā atklāja vēl četras upes – Rio Daugava, Rio Venta, Rio Ogre un Rio Kurzeme (tās vārdu gan Venecuēlas varas iestādes izmainīja uz Rio Leone).
A.Laime mira 1999. gada 21. martā savā iemīļotajā bāriņā un ir apglabāts indiāņu ciemata Kanaima kapsētā. Par viņa dēkaino dzīvi izdota Andra Stavro grāmata “Aleksandrs Laime un viņa zelta upe”.

+ 3

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Nedēļa vēsturē

Kategorijas