Medaļas otra puse

2018. gada 6. jūlijs 10:16

Visticamāk, ka Latvijā ir ļoti maz tādu, kuri nenojauš, ka galvaspilsētā Rīgā šobrīd pilnā sparā rit XXVI vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki, uz kuriem devušies arī daudzi mūsu novada ļaudis. Teorētiski Gulbenes ielām vajadzētu būt tukšākām nekā ikdienā, taču man vismaz pagaidām to nav nācies novērot. Arī Rīgā ļaužu plūdums tāds pats kā ikdienā, izņemot vietās, kur norit kāds pasākums. Tur nav pat ābolam kur nokrist. It sevišķi jau gājiena laikā visa maršruta garumā. Sajūta tāda, ka puse Latvijas vēlas šo pasākumu vērot “dzīvajā”, nevis ērti iekārtojušies pie televizora ekrāna. Kāpēc? Katram - savi iemesli. Dažam svarīgi uzsaukt kādu saukli, citam pasveicināt paziņas, kādam sajust ziedu smaržu no dalībnieku pušķiem, bet kādam - vienkārši krāšņs pasākums par velti, par spīti tam, ka netīšām var arī ar elkoni pa pieri dabūt. Taču kopējs ir tas, ka var sajust un redzēt to, ko televizorā izbaudīt nav iespējams, piemēram, kā daži apķērīgākie skatītāji līdzi paņēmuši saliekamās kāpnes, kā gājiena laikā Brīvības ielu šķērsoja ugunsdzēsēju mašīna ar ieslēgtām bākugunīm, kā netika izdzertas simtiem organizatoru sarūpētās ūdens pudeles, par kurām kāds noteica: “Netrāpīja, vajadzēja tēju dalīt, tad te rinda stāvētu!”, vai pārsalušas gājiena komentētājas laimīgās acis tajā brīdī, kad viņai kāds pasniedza villaini, lai “cilvēks iesnas nedabū”. Ekrānos mēs redzam tikai skaistu gājienu, kurā iet smaidīgi un laimīgi ļaudis. Uz vietas var redzēt arī medaļas otru pusi. Kādam jau pusceļā vajadzīga mediķu palīdzība, cits kāpj “ātrajos” turpat pie ieejas Skonto stadionā, trīs korpulentas dāmas ar sarkaniem vaigiem no sava kolektīva atpalikušas par simts metriem, taču sakostiem zobiem cenšas sasniegt finiša līniju. Nu jā, Nils jau arī kādreiz skrēja maratonu... Divi ļoti solīda vecuma vīri nes kolektīva karogus. Kā vēja brāzma, tā karoga kāts horizontāli. Vecīši teciņus līdzi. Nesapratu smieties vai raudāt? Bet laikam jau šie svētki ir kā Olimpiskās spēles sportistam - katrs grib vismaz finišēt, jo augstāka kaluma medaļu te nav. Vienīgi nedaudz apbēdināja tas, ka pat te ir jūtama amerikanizācija. Daudzi puķu pušķus aizstāj vai kombinē ar karodziņiem, kas, manuprāt, nu nemaz neiederas, vai vēl trakāk - gājienā iet maskās. Es domāju, ka karogi un simboli vīriem, puķes - tautu meitām. Tā ir bijis jau vairāk kā simts gadus un tā tam būtu jāpaliek.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Medaļas otra puse

Kategorijas