Lepojas ar savas dzimtas saknēm

2018. gada 13. jūlijs 00:00

3862

Galgauskas pamatskolas ilggadēja skolotāja Austra Karole, kura pēc 48 darba gadiem devusies pelnītā atpūtā, visu savu mūžu ir saistīta ar dzimtajām tēva mājām “Klāvaniem”.
“Manas dzimtas uzvārds ir Krasnais no tēva puses. Esmu piektās Krasno dzimtas paaudzes pārstāve, kas saistīta ar šo mājvietu. Esmu apzinājusi astoņas dzimtas paaudzes, ieskaitot manus mazmazbērnus, taču varētu būt vēl senāki senči, jo vecākais zināmais dzimtas pārstāvis Jānis Krasnais ir dzimis 1812.gadā. Tas nozīmē, ka te droši vien dzīvoja arī viņa vecāki,” stāsta A.Karole.

Ko nozīmē “Klāvani”?
Viņa dzīvo mājā, kas uzcelta blakus vecajai mājai un sākta apdzīvot 1940.gadā pēc viņas mātes Emmas Milijas Dzenes un tēva Kārļa Roberta Aleksandra Krasnais kāzām, kas notika 29.decembrī.
“No savas bērnības veco māju neatceros. Zinu, ka bija palicis pagrabs zem vecās mājas, kas itin labi kalpo vēl tagad. Virs pagraba mans vectēvs uzcēla pagrabaugšiņu, kas kalpoja kā pieliekamais saimniecības lietām. Mans vīrs un dēls to pārbūvēja un iekārtoja kokapstrādes darbnīcu,” ar mājvietu iepazīstina saimniece.
Par mājas vārdu “Klāvani” savulaik izteicies Galgauskas pagasta skolotājs un Krasno labs paziņa Alvils Klēbahs – Kalnietis (autors vairākām grāmatām par Galgauskas pagasta vēsturi). Viņš raksta, ka mājvietu varētu būt dibinājis kāds Klāvs un tā pēcnācēji klāvēni. Austra kaut kur lasījusi skaidrojumu vārdam klāvs – laidars. “Arī tā varētu būt, jo lopi un to mītnes saimniecībā bijušas dažādas: dziļā kūts, zirgu stallis, kūtiņa aitām, kūtiņa cūkām, arī mājputniem. Man pašai mājas vārds asociējas ar vecākajiem kokiem – krāšņajām kļavām,” saka A.Karole. Pārskatot kuplo Krasno dzimtas koku, viņa brīnās, kā vecajā “Klāvanu” mājā varēja satilpt un sadzīvot tik daudz brāļu, māsu un citu radu, kā arī rentnieki un kalpi. Cik plaša ir bijusi māja, tas nav zināms.

Tēva nāve glābj noizsūtīšanas
“No māju ļaudīm atceros mammu, vectēvu Rūdolfu, vecmammu Almu, otru vecmammu (no tēva puses) Matildi, kuru abas ar māsu saucām par “savu māti”. Tēvu neatceros nemaz, jo man bija tikai 2 gadi un 4 mēneši, māsai Intai pat gads nebija, kad tēvu iesauca leģionā. Kurzemes katlā viņu saņēma gūstā un aizsūtīja spaidu darbos uz Tambovas guberņas Moršanskas sādžu, kur necilvēcīgos apstākļos būvēja Maskavas – Saratovas gāzes vadu. Tur viņš saslima un 1945.gada oktobrī mira,” vēsta Austra. Viņa domā, ka arī mammu ar bērniem izsūtītu, ja tēvs nebūtu miris tik drīz pēc izsūtīšanas. Laikam māte baiļojās, tāpēc 1949.gada martā septiņgadīgo Austru aizsūtīja pie mātes brāļa, kas dzīvoja Gulbenē, Ozolu ielā. “Kopā ar trim mammas brāļa bērniem biju atstāta dzīvoklī. Mājas pagalmā iebrauca smagā automašīna, varēja dzirdēt izmisuma saucienus un raudāšanu, kad pirmajā stāvā dzīvojošos aizveda. Mēs no bailēm palīdām zem gultas. Tikai daudz vēlāk sapratu, kas notika. Mamma mums ar māsu nestāstīja, ka tēvs bija leģionā. Es pat studiju laikā par to neko nezināju. Māte teica – ja jautā par tēvu, sakiet – miris,” atceras A.Karole. Tomēr mamma ļoti gaidīja tēvu atgriežamies, viņa neticēja pat nāves ziņai un turpināja gaidīt.

Vecvectēvs – pirmais pagasta vecākais
Vecmamma Matilde varētu daudz pastāstīt par agrākajām paaudzēm, par māju un saimniecību, par citiem radiem, bet Austra ar viņu kopā dzīvoja tikai līdz 10 gadu vecumam, kad vecmamma nomira. Bērnībā meitenei ne prātā nenāca, ka vajadzētu izzināt dzimtas saknes.
“Domas par dzimtas koku radās Atmodas gados. Savulaik Galgauskas skolas direktors bija Konstantīns Vilcāns. Viņa sieva skolotāja Velta Vilcāne ir no Krasno dzimtas, tāpēc bija par to interesējusies un vākusi materiālus. Abi dzīvesbiedri tika izsūtīti 1949.gadā. Kad Velta atgriezās no izsūtījuma Sibīrijā, viņa man piezvanīja un spriedām, ka vajadzētu vākt ziņas par dzimtu. Velta man palīdzēja izveidot dzimtas koku, kuram tagad būtu jāveic revīzija, jo ir vajadzīgi gan labojumi, gan jāpapildina ar jauniem zariem un zariņiem,” atklāj A.Karole. 1992.gada 9.maijā Mātes dienā viņa pagasta skolā sarīkoja Krasno dzimtas salidojumu, kurā piedalījās 70 radi. Kopš tā laika visi gaida, kad Austra atkal aicinās tikties. Taču gadi, aizņemtība, veselības problēmas un citas rūpes nav devuši otru iespēju. Tomēr dzimtas saknes ir izzinātas.
“Krasno dzimtā ir bijuši uzņēmīgi cilvēki. Mans vecvectēvs Andrejs Krasnais bijis skolasbiedrs Pēterim Biezajam, ar kuru kopā viņi kā Galgauskas spējīgākie skolēni sūtīti mācīties uz Tirzas draudzes skolu. 1866.gadā izdots likums, ka jāorganizē pašvaldības un nolemts Galgauskā celt pašvaldības pagastmāju. Barons fon Mengdens devis kokmateriālus, un 1868.gadā ēka bijusi gatava. Andrejs Krasnais tika izraudzīts kā pirmais pagasta vecākais, un šos pienākumus pildīja 11 gadus,” stāsta Austra. Kad A.Krasnais bija pagasta vecākais, pagastmājas otrais stāvs tika atvēlēts skolai, lai tur kopā varētu mācīties gan meitenes, gan zēni. Līdz tam necilajā koka ēkā, kurā atradās skola, nedēļu varēja mācīties tikai zēni, pēc tam nedēļu - meitenes, jo visiem vietas nepietika. Andrejam bijuši trīs dēli: Jānis, Austras vectēvs, Miķelis un Jēkabs. Cara laikā četrus gadus J.Krasnais bijis skolotāja palīgs Galgauskas skolā, bet tad likuma prasība mācīt krievu valodā viņam šo darbu liedza, jo Jānis krievu valodu neprata. Turklāt zeme viņu vilinājusi vairāk. J.Krasnais dēlam Kārlim Robertam (Austras tēvam) un meitai Zinaidai Kornēlijai Krasnajai (vēlāk Ozoliņai) atstāja 37 hektāru lielo saimniecību, kuru, bērniem skolojoties, vadīja vecmāmiņa Matilde Krasnā.

Dēls turpina saimniekot dzimtas mājā
A.Karole secina, ka Krasno dzimtas uzvārds pamazām tiek pazaudēts, jo viņas tēvam Kārlim ir divas meitas, kuras pēc kāzām ieguvušas citus uzvārdus. Tos savukārt manto viņu bērni un mazbērni. “Man ir četri mazbērni, kuri arī ir Karoļi. Tiesa, Rimstavās no cita Krasno dzimtas zara dzīvo Andris Krasnais, kuram ir dēls. Gulbenē dzīvo Sarmis Krasnais, arī Lizumā un Salacgrīvā dzīvo Krasno dzimtas cilvēki, kas liecina – kāda stīga no dzimtas zariem vēl turpinās,” secina Austra. Viņa cer, ka pienāks laiks, kad bērni un mazbērni pētīs savu dzimtas koku un turpinās iesākto. A.Karolei ir dēls Ģirts un meita Līga. Ģirtam ir 3 dēli, Līgai – 1 dēls. Diviem mazbērniem ir jau savas ģimenes, un katrā ir pa diviem bērniem. Austras dēls ar vedeklu Aiju turpina saimniekot “Klāvanos”. Protams, savu spēju robežās viņiem palīdz māte un tēvs Gunārs. Austra un Gunārs kopā ir nodzīvojuši vairāk nekā 50 gadus, pirms gada augustā svinēja Zelta kāzas. Gunāra darba mūžs aizritējis, strādājot par šoferi. Savukārt Austra 48 gadus bijusi vācu un latviešu valodas skolotāja. “2009.gadā pamatskolu beidza mana pēdējā audzināmā klase. Pēc tam vēl gadu nostrādāju, jo mācīju latviešu valodu 8.klasei, kas negribēja no manis atvadīties pirms gala eksāmeniem. Arī pati ļoti pārdzīvoju, jo zināju – ir jāiet prom, bet sirds to negribēja pieņemt. Mājās bieži sapņoju, ka atkal esmu skolā. No rīta pamostoties uztraucos, vai tikai neesmu nokavējusi autobusu, lai brauktu uz skolu,” atklāj A.Karole. Pusotru gadu viņa bija prom no skolas, bet pēc tam skolotāju atsauca darbā, jo latviešu valodas skolotāja devās dekrēta atvaļinājumā. Tomēr 2013.gada maijā Austra beidzot pielika punktu darbam, jo secināja, ka vairs nevēlas strādāt - darba apstākļi skolotājam rada pārlieku lielu stresu.

Stāda kokus bērniem un mazbērniem
“Es ļoti mīlu savus “Klāvanus”, kuru apkārtne man liekas skaista. Mīlu vecos augļu kokus, arī pati esmu pie mājas stādījusi divas kļavas vēja nogāzto vietā, divas liepas, ceriņus, pīlādžus, kas aizsargā mājvietu no ļauna. Jaunizveidotā mājas ceļa malā, sākot no Kamaldiņas caurtekas Gulbenes ceļā, esmu iecerējusi iestādīt koku rindu, lai veidotos vārds “Klāvani” šādā secībā: K – kļava, L – liepa, Ā -ābele, V – vīksna (neesmu vēl atradusi stādu), A – akācija, bet ir iestādīta mežābele, N – nav koka ar tādu burtu, tāpēc gribu stādīt pīlādzi, I – ieva jau aug. Pēdējo pie ceļa līkuma iestādīju ozolu, veltījumu mazdēlam Rintaram un viņa jaunajai ģimenei,” atklāj A.Karole. Viņa nekad nav vēlējusies tālu ceļot, un vienmēr vēlējusies ātrāk atgriezties mājās, jo nekur citur negaida tā, kā tuvie un mīļie cilvēki. “Nav svarīga manta un bagātība, bet cilvēciskas attiecības – sirsnība, mīļums, iejūtība, cieņa vienam pret otru, ko esmu izjutusi no Krasno dzimtas koka zariem un pazarītēm piederīgajiem – Galgauskas radiem un citās vietās dzīvojošajiem,” atzīst A.Karole.

Aiva Vīksna, sestās paaudzes Krasno dzimtas pārstāve

Dzimtas mājas “Klāvani” ir manas bērnības paradīze, manas mammas Intas (Krasnās) Karoles mājvieta un viņas mantojuma daļa. Tur es esmu ganījusi govis, sēņojusi tuvējā mežā... Savu vectēvu Kārli Robertu neredzēju, jo viņš mira izsūtījumā, tāpēc asociācijas ar dzimtu veido galvenokārt vecmamma – Milija. Viņa, zaudējusi vīru, izaudzināja divas meitas – Austru un Intu, manu mammu. Dzimtas spēks ir bijis tas, kas mani mudināja kļūt par uzņēmēju. Vecmamma, slaucot govis, sabojāja veselību, bet viņa man bija paraugs. Atceros, kā bērnībā viņa stāstīja par Krasno dzimtu, kas ir čakla un strādīga, rādīja, kā tika celti “Klāvani”. Tā ir lielākā vērtība, kas ir nozīmīga arī šobrīd, tāpēc ir ļoti labi, ka ģimenes veido dzimtas koku. Dzīve cilvēkus aizved prom no dzimtajām mājām, bet saknes vienmēr paliek. Tā mēs varam redzēt, cik spēcīgi esam bijuši un cik spēcīgi varam būt. Dzimtas koks dod maniem bērniem un mazmeitiņai skatu uz to, kā veidojusies Krasno dzimta, kādas vērtības tiek saglabātas laiku laikos.
Dzimtas pirmajā salidojumā nevarēju piedalīties, bet ir ļoti svarīgi tikties. Kopš bērnības atceros, ka katru vasaru sanākam kopā ar Madonas puses radiem. Tradīcija tiek turpināta šaurākā lokā, kad notiek kapu svētki. Tad manai mammai ir arī dzimšanas diena, kas ir vēl viens iemesls sanākt kopā. Tas ir kā nerakstīts likums, ka šajā laikā cenšamies visi sabraukt Gulbenē. Tas nav dzimtas salidojums, bet arī mazākā lokā ieraugām mazbērnus. Tādējādi savedam kopā jaunākās paaudzes, lai jaunie pazītu cits citu. Tad nebūs tā, ka uz ielas kā svešinieki viens otram paies garām māsīca un brālēns. Tā dzimtas koks turpinās dzīvē, ne tikai uz papīra. Lielākā vērtība esam mēs paši – mūsu radinieki, nevis bizness un nauda. Tāpēc ir svarīgi, lai dzimta turpinās.

“Klāvanu” mājām ir apmēram 350 gadi

“Klāvanu” saimniecības un ēku apraksti tapuši pēc Austras Karoles bērnības atmiņām. Viņa atceras, ka uz māju veda divi ceļi – galvenais un lopu dzenamais ceļš jeb olnīca. “Mājas ceļš vijās cauri tēva stādītajam ābeļdārzam gar rijas galu. Rija bija plaša, arī piedarbs bija liels. No rijas gar jaunās mājas austrumu galu ceļš pagriezās uz pagalma vidu. Ziemeļaustrumu pusē gar piedarba galu gāja taciņa uz pirti, kas bija pie dīķa, kur pasmēla ūdeni, ko uzšaut pirts akmeņiem,” stāsta Austra.
Pretī mājas austrumu galam bija klēts. Tās priekšiņa bija kā gaitenis, no kura pa lielu izgriezumu griestos varēja uzkāpt klētsaugšā. Tur bija liela telpa ar gultu, toveriem, podiņiem mūrēšanai... Klēts telpa bija liela ar vairākiem graudu apcirkņiem no bieziem koka dēļiem, kastes ar vāku miltiem. Klēts dienvidu stūrī bija neliela telpa ābolu glabāšanai, kas bieži stāvēja tukša. Garajā klēts priekštelpā mamma bija noglabājusi izbraucamo goda pajūgu – drošku, ko nebija atdevusi kolhozam. Klēts priekšā auga liela kļava. Pie tās vectēvs, atbraucis no dzirnavām, piesēja zirgu un abi ar mammu nesa klētī miltu maisus. Gluži tāpat kā M.Birzes stāstā “Tai rudens vakarā”. “Kad to mācīju skolēniem, man acu priekšā bija šī bērnības aina, kad “miltu maisi kā lāči” gulēja uz sadotajām rokām,” saka A.Karole. Otra liela kļava auga klēts celiņa malā. Tās ēnā karstajos vasaras dienvidos Austra ar māsu iznesa segu un gulšņāja. Bija laiks, kad klēts bija jāsargā. Tad vectēvs ierīkoja zvanu – no klēts uz istabu atvilka drāti kā vadu (viņa gulta bija pie loga uz klēti) ar zvaniņu. Ja naktī kāds vērtu klēts durvis, tad zvans skanētu. “Diemžēl šīs ēkas bija jānojauc malkai, jo mammai un vectēvam nebija pa spēkam tās saglabāt un uzturēt kolhoza laikā. Pirmā “aizgāja” klēts, tad pirtiņa, kurā vēl piecdesmito gadu beigās tika žāvēta gaļa. Rija un piedarbs kalpoja ilgāk – līdz septiņdesmitajiem gadiem. Rijas daļā vectēvs turēja zirgus, kad ar divjūgu veda no fermas piena kannas uz Galgauskas pienotavu,” atceras Austra.
Metrus 30 no mājas vēl tagad aug Austras bērnības liepa, kas deva ziedus garšīgai tējai. Tās zaros mazbērni bija ierīkojuši štābiņu. Pagalma vidū ir aka, bet aiz tās – kūts. Tā deviņdesmitajos gados pārbūvēta no jauna piemājas saimniecības vajadzībām. Austras tēvs paspēja uzcelt lielu un stipru šķūni sienam un labībai, nogriežot lielu daļu no sava vienīgā meža. Kolhoza gados lielais šķūnis kalpoja par siena glabātuvi “Kopdarbības” 1.brigādes fermu lopiem. Šķūņa priekšā vēl tagad ir divas lielas kļavas, ko bērnībā stādījis tēvs.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Lepojas ar savas dzimtas saknēm

Kategorijas