Gulbenes luterāņu baznīcas vēstures līkloči

2018. gada 13. jūlijs 00:00

1234

Gulbenes luterāņu baznīcas vēstures līkloči

Gulbenes evaņģēliski luteriskajā baznīca sestdien un svētdien svin 175 gadu jubileju. Svētku pasākumi: 14.jūlijā 13.00 – Tezē lūgšanas; 14.00-18.00 – trīs lekciju cikls “Kristietis šodien”, lektors – mācītājs Romāns Kurpnieks, pēc katras lekcijas - diskusijas, jautājumi; 18.30 – slavēšana kopīgās dziesmās, piedalīsies Vilnis un Daiga Sliņķi, Marita Mūrniece; 15.jūlijā 10.00 – jubilejas dievkalpojums, muzikālie priekšnesumi Jolanta Kalniņa (soprāns), Aija Ziņģīte (ērģeles), draudzes ansamblis. Pēc dievkalpojuma – vienota lūgšana pie dievnama.

Vidzeme ar 1629.gadu nonāca protestantiskās Zviedrijas īpašumā. Zviedrijas karalim feldmaršalam Gustavam Hornam piešķirtajā Švanenburgas (Vecgulbenes) muižā jau 1641.gadā tika uzcelta baznīca (koka ēka) luterāņu draudzei. 17.gadsimta beigu Vecgulbenes muižas zemju plāns liecina par baznīcas atrašanos pašā muižas centrā. Tā atradusies apmēram tur, kur vēlāk uzbūvēta garā muižas kūts ēka. Ap baznīcu, kā tas bija ierasts tajā laikā, izveidoja draudzes kapsētu.
Baznīcas ēka 18.gadsimta sākumā jau bija pietiekami nolietota, tādēļ to arvien biežāk nācās remontēt. Draudze domāja par jaunas baznīcas būvniecību, bet līdz tās celtniecībai tomēr tik ātri vēl nenonāca. Acīmredzot vēl varēja iztikt ar veco, jo 1733.gadā Vecgulbenes muiža ieguva jaunu draudzes skolas ēku.
1748.gadā Vecgulbenes draudzes vizitācijas protokolā atzīmēts, ka “pati baznīca tik tuvu sabrukšanai, ka viņa viegli varētu sagāzties un visa draudze atrastu tur kapu”. Gulbenieši ļoti augstu vērtēja 1741.gadā darbu uzsākušo mācītāju Kristiānu Cimermani. Cerības uzbūvēt jaunu baznīcas ēku izrādījās ļoti pamatotas. 1750.gadā vecās baznīcas vietā draudzes vajadzībām uzbūvēja jaunu, bet tomēr tā atkal bija tikai koka ēka.

Kopējiem spēkiem paveica
19.gadsimta sākumā Vecgulbenes muižā sāka saimniekot Volfu dzimta. Jaunā muižas īpašnieka ģimene apmetās uz dzīvi Vecgulbenē, tādēļ ļoti nopietni pievērsās dzīves telpas labiekārtošanai. No jauna tika būvēta dzīvojamā māja, notika arī ražošanas un saimniecības ēku izbūve, protams, rindas kārtībā vajadzēja arī padomāt par garīgā tempļa modernizāciju. Jau 1816.gadā draudze sāka vākt ziedojumus jaunas baznīcas celtniecībai.
Draudzes mācītāja Georga Ernesta Girgensona vadībā tika nodibināta arī Bībeļu biedrība (1824.), kuras galvenais mērķis bija apgādāt draudzes locekļus ar Bībelēm un Jauno derību. Lielāko biedrības iemaksu - 8 sudraba rubļus - iemaksājis Vecgulbenes muižas īpašnieks un baznīcas patrons barons Johans Gotlībs fon Volfs, mazāko - 2 kapeikas- kāds Sīmanis no Vecgulbenes.
Nodoms veikt jaunas modernas baznīcas celtniecību bija ļoti nopietns, tādēļ 1830.gados sākās tagadējās mūra baznīcas celtniecības sagatavošanas darbi. Diezgan likumsakarīga šķiet jaunās baznīcas vietas izvēle. To nolēma būvēt turpat muižas centrā esošajā senā latgaļu pilskalna un vācu mūra pils vietā. Kopš pils izpostīšanas Livonijas kara laikā 1577.gadā, tās vieta stāvēja tukša un pamesta, ar drūmām pilsdrupām.
Jaunās baznīcas būvniecību vajadzēja sākt ar būvlaukuma attīrīšanu no sagrautās pils drupām. Katram darbaspējīgam draudzes loceklim bija pienākums nostrādāt noteiktu dienu skaitu drupu attīrīšanā. Šis smagais darbs prasīja vairākus gadus, bet gulbenieši kopējiem spēkiem to paveica. Starp citu, tieši šajā laikā tapis pirmais sagrautās viduslaiku pils plānojuma uzmērījums, kas fiksēts, plānojot būvlaukumu.

Tornī laiku skaitīja pulkstenis
Pirmās akmens un ķieģeļu mūra baznīcas būvniecības projekta realizācija kopumā ilga gandrīz dekādi. Jaunās baznīcas iesvētīšana notika 1843.gada 11.jūlijā.
Ēkas galveno ieeju rotāja sešu kolonnu portiks ar trīsstūrveida frontonu, bet četrstūra baznīcas zvanu tornī laiku skaitīja pulkstenis. No vecās baznīcas jaunajā tika pārnesta 1791.gadā gleznotā altārglezna “Kristus pie krusta”, tā saglabājusies līdz mūsdienām un pēc restaurācijas 1992./1993.gadā joprojām atrodas baznīcā.
Šīs baznīcas celtniecības laikā par mācītāju Vecgulbenes draudzē bija Georgs Gustavs Šillings. Viņš šajā draudzē nokalpoja gandrīz visu savu darba mūžu, no 1827. līdz 1873.gadam. Mācītājs Šillings miris 1880.gadā un apglabāts Gulbenes Vecajos kapos, kur viņa kaps atrodams arī tagad.
Vecgulbenes muižas saimnieks Heinrihs fon Volfs 1880.gados savas pāragri mirušās sievas piemiņai dāvājis baznīcai altāri. Trīsdaļīgais altāra rentabls, kas darināts no ozolkoka, ar daudziem dekora elementiem, saglabājies vēl šodien.
Atzīmējot luteriskās konfesijas dibinātāja Mārtiņa Lutera 400 gadu jubileju, 1883.gadā pie baznīcas ēkas iestādīja ozolu un uzstādīja M.Luteram veltītu pieminekli. Līdz mūsdienām saglabājušies abi elementi - liels izaudzis pret baznīcas sānu durvīm iestādītais ozols, kura priekšā uz postamenta izvietota Mārtiņa Lutera skulptūra. Rūpnīcas “Ernst March Söhne Thonwaaren-Fabrik” atzīme un skulptūras pamatnes malas liecina, ka tā izgatavota Vācijā.
Vēsturiski paaugstinājuma kolona, uz kuras atrodas skulptūra, nebija redzama, jo to aizsedza ceriņu apstādījums. Regulāru ģeometrisku formu šim apstādījumam piešķīra sēta, kas veidota no aptuveni 60cm augstos akmens lējuma stabiņos iekārtas ķēdes.
1905.gada revolūcijas laikā, kad visā Latvijā notika tā sauktās baznīcu demonstrācijas, arī Gulbenes baznīcā vairākkārt ar revolucionārām dziesmām un lozungiem tika izjaukti dievkalpojumi.

Tribunāla sēdes –
baznīcas zālē
Sarežģītajos Pirmā pasaules kara gados (1914.-1918.) un Latvijas neatkarības kara laikā (1918.-1920.) Gulbenes evaņģēliski luteriskā baznīcā par mācītāju kalpoja Ādolfs Kundziņš. Tomēr viens no vissarežģītākajiem posmiem gulbeniešiem un mācītājam Ā.Kundziņam bija laiks no 1918.gada decembra līdz 1919.gada maijam. Šajā laikā Vecgulbenē darbojās Malienas revolucionārais kara tribunāls. Tribunāla sēdes notika Vecgulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas zālē, kur daļēji izpostītā altāra priekšā pie sarkani klāta galda sēdēja „tiesneši” un piesprieda nāvessodus.
Pāris gadus pēc iepriekšminētajiem kariem pastāvīga mācītāja draudzē nebija, tādēļ dievkalpojumus, kā tādos gadījumos ierasts, noturēja kaimiņu draudžu mācītāji. 1922.gadā par Vecgulbenes draudzes mācītāju kļuva Juliuss Roberts Egle. Jau pirms jaunā mācītāja ierašanās mācītāja mājā (mācītajmuižā) veica kapitālo remontu.
1928.gada 22.jūnijā, pēc Varoņu piemiņas dienai veltītā dievkalpojuma, garnizona zālē organizētajā sapulcē draudzes vecākais E.Ābeltiņš atgādināja, ka “kritušie tēvzemes pārstāvji neraudzījās uz lietu un sniegu, salu un badu un neatlaidīgi, droši gāja nāvē, tādēļ mums pienākums nest upurus viņu svētai piemiņai”. Draudzes vecākais atgādināja par neoficiālu pienākumu celt pieminekli par Latvijas brīvību kritušajiem gulbeniešiem.
1936.gadā Vecgulbenes evaņģēliski luterisko draudzi sadalīja, izveidojot Jaungulbenes un Vecgulbenes draudzi. Ādolfs Čops kļuva par Jaungulbenes draudzes mācītāju, bet Alfrēds Cimdiņš par Vecgulbenes draudzes mācītāju.

Baznīcu sagrauj
Otrā pasaules kara gadi par liktenīgiem kļuva arī draudzes dievnamam Gulbenē. 1944.gada pavasarī, veicot augstā baznīcas zvana torņa spridzināšanu, ēka gandrīz pilnībā tika sagrauta. Tornis uzgāzās visai baznīcas ēkai, kā rezultātā stipri cieta pat ēkas otrā galā izvietotais altāris – daudzas koka detaļas bija salūzušas, bet altārglezna iznīcināta pilnībā. Protams, arī tiešā torņa tuvumā izvietotās ērģeles un koka solus telpā iznīcināja smagās torņa drupas. Brīnumainā kārtā neskarta palika pults un kancele. Diemžēl baznīcas zvana turpmākais liktenis pagaidām nav zināms.
1945.gadā par Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāju kļuva Edgars Jundzis. Viņa vadībā sākās sagrautās baznīcas atjaunošanas darbi. Tomēr pilnībā darbus pabeigt neizdevās, jo 1951.gadā mācītājs represēts (izsūtījums uz Vorkutu). Cietušā baznīcas altāra atjaunošanas darbus uzņēmās Cepītis Oskars.
Baznīcas ēkas remonti tika turpināti tikai 1960-jos gados, kad par draudzes mācītāju sāka kalpot Žanis Dambis. Šajā laikā notika arī mācītāja mājas celtniecība pie baznīcas. Ilgu laiku baznīcai bija jāiztiek bez soliem. Drustu draudzes likvidēšanas laikā izdevās iegūt solus Gulbenes baznīcai. Pakāpeniski pabeidza arī baznīca altāra atjaunošanu. Salīdzinot ar 1843.gadā iesvētīto ēku, atjaunotajai būvei joprojām trūkst redzamākā un baznīcām raksturīgākā – zvana torņa. Šī paša iemesla dēļ nav atjaunota arī galvenā ieeja baznīcā, kas atradās torņa daļā.
Mācītāja Oto Baltiņa kalpošana Gulbenes draudzē sākās 1969.gadā, kad viņam atjaunoja komunistu atņemtās mācītāja tiesības. Lai gan sākotnēji draudze nebija apmierināta ar jaunā mācītāja izvēli, O.Baltiņš tajā pavadīja visu savu atlikušo dzīvi.

Uzsāk torņa būvniecības darbus
Kopš 1990.gada jūnija Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzē par mācītāju kalpoja palīgmācītājs Harijs Grigols. Viņa kalpošanas laikā tika uzsākti baznīcas torņa būvniecības darbi, bet finansiālu grūtību dēļ torņa būvniecība netika pabeigta. H.Grigolu 1997.gadā mācītāja amatā nomainīja Normunds Ozoliņš. Jau 1999.gadā draudze ieguva jaunu vadītāju, jo par mācītāju iecelts Atis Bambāns. 2000.gada 1.oktobra Ražas svētku dievkalpojumu ieskandināja jaunā baznīcas zvana skaņas – bronzas zvans izliets akciju sabiedrībā „Liepājas metalurgs”. Mācītājs A.Bambāns draudzē kalpoja līdz 2003.gadam.
Līdz 2005.gada septembrim Gulbenes evaņģēliski luteriskās draudzes dievkalpojumus vadīja 17 viesmācītāji.
Ar 2005.gadu par Gulbenes evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes mācītāju iecelts Māris Sarma. 2011.gada nogalē viņš devās ceļā uz citu draudzi. Tagad mācītājs jau sešus gadus ir Ilgvars Matīss.

Mācītājs Ilgvars Matīss

175 gadi – vai tas ir daudz? Uz Kristus baznīcas fona, kas ir jau 2000 gadus un kam vēl visa mūžība priekšā, tas pavisam noteikti nav daudz, tāpēc varētu teikt, ka mūsu draudze ir ļoti jauna. Un tā jauna nav tikai gados, bet arī cilvēkos jūtams tāds jauneklīgums. Manuprāt, vispār cilvēks, kurš ir kopā ar Dievu, vienmēr savā sirdī ir mazliet jaunāks par neticīgajiem.
Gulbenē un novadā kalpoju sešus gadus - tas ir vēl mazāk, salīdzinot ar 175 gadiem. Taču katrā dienā ir piedzīvots kaut kas vērtīgs un katra diena ir bijis mazs nogrieznis garīgās izaugsmes ceļā. Ir sabrukuši daudzi priekšstati un veidojušies jauni. Esmu daudz kur iemācījies nerunāt tur, kur palicis būtiski tikai klausīties. Un savukārt izteikt vārdos būtisko tur, kur ir būtiski neklusēt, bet iestāties par ticību. Esmu sapratis, ka visu izdarīt nevar un arī nevajag. Nevajag Dievam skriet pa priekšu. Nevar arī prasīt, ka lauku draudzē var paveikt to pašu, ko pilsētas draudzē. Iespējas ir tādas, kādas Dievs ir piešķīris.
Es domāju, ka draudze ir augusi. Šoreiz nerunājot par skaitļiem un statistiku (tas vienmēr ir relatīvs lielums). Taču, manuprāt, draudze ir kļuvusi par dzīvu draudzi, kam nav tik būtiski kādi skaitļi, bet gan attiecības vienam ar otru un ar Dievu. Draudze, kurai vairs ārējā ēka nav izšķirošais lielums, bet personīgās attiecības ar Jēzu. Protams, arī tam vienmēr ir iespējami kāpumi un kritumi. Ir ļoti reti, kad cilvēks meklē Dievu lielā dzīves labklājībā. Parasti par Dieva klātesamību cilvēks atskārš lielās dzīves traģēdijās, kad saprot, ka ne viss ir atkarīgs no cilvēka paša šajā dzīvē un pasaulē.
Manuprāt, draudze ir iemācījusies pāriet no vārdiem “esam lepni (lepojamies ar) par...’’ uz vārdiem “esam pateicīgi par’’ – vienmēr neaizmirst Dievam pateikties par visu, ko viņš mums devis iespējamu izdarīt, ka esam varējuši būt par darbarīkiem viņa rokās. Esam sapratuši, cik būtiskas ir sarunas – būt kopā ne tikai dievkalpojumos, bet arī sadraudzībā un citos pasākumos. Jā, protams, ir lietas, kas nav izdevušās, kur ir bijušas kādas cilvēciskas kļūdas un nepietiekama pazemība vai arī nepietiekama cenšanās, taču tas viss ir ceļš, caur kuru mācāmies un augam.
Ir tādi kalpotāji, kuri atnāks palīgā jebkurā diennakts stundā, ja vien būs vajadzīgs, jo viņu sirds deg par savu draudzi. Ir tādi, kuri bieži sola atnākt, bet neatnāk un neko nepalīdz. Vai no tā mainās attieksme? Pavisam noteikti nē – tādēļ, ka jāturpina mīlēt visi. Draudze nav tādēļ, lai kaut ko no kāda pieprasītu, bet lai būtu par Kristus liecību šajā pasaulē un vestu cilvēkus tuvāk Dievam. Dievs vienmēr ir bijis mums klāt – pat visgrūtākajos momentos. Ir mācījis arī pateikt “nē” un pat atzīt to, ka kādam kalpotājam nav bijuši viņam atbilstoši uzdevumi. Dievs ir palīdzējis iziet arī pazemojumiem un apvainojumiem, viņš nekad mūs nav atstājis. Un arvien māca atzīt savus grēkus, lai mēs netaptu iedomīgi vai domātu, ka esam labāki par kādu citu.
Mācītāji ir bijuši dažnedažādi, taču es domāju, ka no katra draudze ir varējusi kaut ko smelties. Ir bijuši dievkalpojumi, Svētdienas skola, draudzes ansambļa priekšnesumi, Bībeles studijas, iesvētes mācība, Alfa kurss, ciemošanās pie māsu draudzes Dānijā, brauciens uz Tezē kopienu Francijā, ekskursijas pa Latviju, koncerti, pasākumi, izglītojošas lekcijas, slavēšanas un dziedināšanas dievkalpojumi, bīskapu vizītes, Lūgšanu brokastis… Par to visu neesam lepni, bet pateicīgi! Un ja Dievs uz to vadīs, tad tiks atjaunots arī tornis. Katru reizi, kad esam kādā citā valstī, redzam, kas nav citur un kas ir mums vai otrādi, un atkal ir, par ko pateikties. Ir izdevies realizēt dažādus projektus – ne tikai tādus, kas saistīti ar ēku un apkārtni, bet arī diakoniski projekti, par kuriem parasti neko daudz nerunājam – kad ir bijusi ideja palīdzēt kādam konkrētam cilvēkam vai ģimenei iegādāt kādu ikdienai nepieciešamu lietu un ir izdevušās brīnišķīgas lietas! Taču vienmēr centrā jābūt ticībai uz mūsu Kungu un Pestītāju Jēzu Kristu! Mūsu draudzē ir brīnišķīgi cilvēki. Ir tādi, kuri atnāk, lai kaut ko saņemtu kā garāmgājēji, lai dotos tālāk, bet ir palicēji, kas vienmēr ir draudzes kodols. Un mums ir ārkārtīgi jauka, sirsnīga, darbīga, ticības un mīlestības pilna draudzes vadītāja un citi kalpotāji, bez kuriem draudzes darbs nav iedomājams. Paldies arī tiem, kuri nav draudzē un tomēr ir snieguši atbalstu! Ja mūsu skati būs vērsti uz Pestītāju, tad Viņš mūs turpinās mācīt un vēl pieaugt! Par visu pateicība Dievam!

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Gulbenes luterāņu baznīcas vēstures līkloči

Kategorijas