Rīgu samaina pret Kalnienu

2018. gada 20. jūlijs 00:00

3516

Pirms četriem gadiem Anita Didaite ar vīru Ronaldu nolēma mest mieru dzīvei galvaspilsētā un meklēt dzīvesvietu laukos. To viņi atrada Kalnienā. Par tādu vietu kā Kalniena Ro
nalds pirms tam pat nebija dzirdējis, bet tagad abi kopā ar četriem dēliem - Deniju, Rolandu, Janeku un Mārci - priecājas par iespēju tur dzīvot, baudīt brīvību, elpot svaigu gaisu, ēst ogas turpat no pašu izaudzētiem krūmiem, peldēties. Savukārt kāds vietējais vīrs vārdā Sīmanis Anitai iemācījis, kā siet sierus. Tagad tas kļuvis par Anitas vaļasprieku. Ar tiem viņa cienā draugus, radus un paziņas Rīgā, bet nākotnē ir iecerējusi ar tiem iekarot arī gulbeniešu sirdis.

Meklējumi ilga trīs gadus
“Pilsētnieki raujas uz laukiem, un laucinieki savukārt grib uz pilsētu, jo domā, ka tur ir zelta kalni,” smaidot saka Anita, kurai visu mūžu ir paticis laukos, kaut arī pati ir dzimusi rīdziniece un 37 gadus nodzīvojusi Rīgā. “Man kā citiem nebija omes laukos, bet man bija Augulienā tante Biruta. Kad biju maza, atceros, ka braucām viņai palīgā uz siena laiku. Jau tad man lauki iekrita sirdī. Kad man piedzima vecākais dēls Denijs, vasarās braucām ciemos pie manas otras tantes Maigas un Slavikonkuļa uz laukiem Beļavas pagastā, jo Rīga - tas ir sasmacis gaiss, kaimiņš pie kaimiņa, visi kaut kur steidzas, visi dusmīgi,” saka Anita.
Kad Anita iepazinās ar tagadējo dzīvesdraugu Ronaldu, abi nolēmuši meklēt māju laukos un vēlējušies to atrast tieši Gulbenes novadā, jo Anitai te dzīvo radi. Ronaldam bērnība aizritējusi laukos Lietuvā, un šīs bērnības atmiņas par dzīvi laukos joprojām silda viņa sirdi. Meklējumi ilguši trīs gadus. Bijuši piedāvājumi Rēzeknes pusē un citviet, bet, tiklīdz iegājuši kādā no pārdošanā izliktajām mājām, Anita intuitīvi jutusi, ka tā nav vieta, kur viņi vēlas būt.
Tad uzzinājuši par māju Kalnienā. “Vietu Kalniena atradu kartē. Kad braucām pirmo reizi skatīties māju, bija mīnus 36 grādus bargs sals. Mašīna trīs reizes “nosala”. Ko tik nedarījām, kamēr atbraucām. Arī maldījāmies, kamēr atradām māju. Kad nokļuvām galā, bija tik skaists ziemas skats. Nobraucām vēl garām muižai, blakus muižai – dīķis. Tas ir tik kolosāli! Kad ieraudzījām šo vietu ziemas spelgonī, māja likās omulīga un tā mēs te palikām. Tagad lēnā garā iedzīvojamies. Bērni laukos ir ļoti pieklājīgi, sveicina. Rīgā tā nav,” stāsta Ronalds. Savukārt Anita piebilst, ka, atnākot dzīvot uz šo vietu, uzreiz bijuši laimīgi.
Viņa uzsver, ka Gulbenē, kā izrādījās, dzīvo arī viņas brālēns Didzis, ar kuru personīgi iepazinās tikai tad, kad nopirka te māju. “Viņš man ir liels palīgs, jo vīrs man ir tālbraucējs, un, ja nepieciešama palīdzība, es vienmēr zvanu savam brālēnam,” saka Anita.

Rīdzinieki vēlas baudīt lauku labumus
Anita atminas pat datumu, kad pārnākuši uz dzīvi Kalnienā. Tas esot bijis 2014.gada 2.maijs. Abi jaunākie dēli – Janeks un Mārcis ir dzimuši Kalnienā. Kad pārcēlušies uz laukiem, tad Rīgas radi, draugi, paziņas, teikuši, lai Anita mācoties kaut ko gatavot, jo viņi vēlas baudīt lauku produkciju. Sākumā ģimenei bijuši gandrīz 50 truši, 80 vistas, kaza, teļš, 10 pīles. “Un tam visam te sāka pietrūkt vietas. Vīrs sāka strādāt par tālbraucēju. Mums nav omes vai opja, kas varētu palīdzēt. Es gaidīju mazuli. Mēs te esam vieni paši, tāpēc beigās vistas likvidējām, truši bija potēti, bet viņiem tika kaut kāda slimība, tāpēc arī tos nolikvidējām, savukārt teļš mani tā sabadīja, ka es knapi no kūts izlīdu ārā. Zilums bija pamatīgs, un tad nākamajā dienā to nodevu. Kazu apmainījām pret aveņu, ērkšķogu un cidoniju stādiem,” piedzīvoto atminas Anita.
Un tad viņu kāds vietējais Kalnienas vīrs, kam vārdā Sīmanis, iemācījis siet sieru. Drīzumā tam pat būs savas etiķetes, uz kurām rakstīts - “Kalnienas Sīmaņonkuļa siers”.
“Viņš man iemācīja gatavot parasto klasisko sieru, tagad jau pati taisu ar dažādām piedevām - dillēm, baziliku, tomātu, ķiploku, lociņiem, ar dažādām sēkliņām, ķimenēm, papriku. Kas nu kuram garšo. Gatavoju arī saldos sierus un kūpinātos, bet man pašai vislabāk garšo ar ķiploku. Sieru nav sarežģīti gatavot, bet tas ir darbietilpīgs process,” stāsta Anita.

Iesnas laukos nepazīst
Viņai ir sapnis – lauku virtuvē izveidot siera darbnīcu, kur varētu mierīgi darboties, un varbūt kādreiz nākotnē siera gatavošana varētu kļūt par Anitas ienākumu avotu, jo, kā pati atzīst, kurš gan viņu ņems darbā, ja ir mazi bērni. “Mēģināju strādāt, bet tas ir diezgan nereāli. Mazuļi prasa daudz uzmanības. Vecākais dēls man ir vislielākais palīgs, jo palīdz pieskatīt jaunākos brāļus. Mums ir ļoti jauka kaimiņiene Aina, kura palīdz gan ar padomu, gan iedrošina ar labiem vārdiem. Bērni viņu uzskata par savu omi, un katru dienu skrien pie viņas sasveicināties, kā arī apēst ievārījuma maizes riku,” stāsta Anita.
Vēl viens lauku labums esot tas, ka bērni visu laiku pa āru skraida basām kājām līdz pat oktobrim un nezina, kas ir iesnas. Vakaros ārā mazgājas vēsā ūdenī, un tas viņiem patīk. Tad ir īsta jautrības, jo pagalmā skan bērnu dzīvespriecīgie, patiesie smiekli! “Būt četru dēlu mammai ir jauki, tāpēc jau mēs braucām uz laukiem, jo gribējām lielu ģimeni. Rīgā mums bija ļoti mazs dzīvoklis, un tas atradās Brīvības ielā, pašā centrā. Tur mašīnas, putekļi. Mums pat ir vasarnīca Saulkrastos, bet arī tur - cilvēks pie cilvēka, mašīnas. Reti tur aizbraucam. Negribas. Ir doma to pat pārdot,” stāsta Anita.
Gan Anita, gan Ronalds nākotnes virzienā lūkojas vienādi, jo abi domā, ka tad, kad dēli paaugsies, iespējams, meklēs vēl nomaļāku vietu, kur dzīvot. “Ar laiku gribam iegādāties arī zemes gabalu, izveidot viensētu kaut kur vēl nomaļāk. Lai ir tāda kā sava republika,” saka Ronalds.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Rīgu samaina pret Kalnienu

Kategorijas