Savas pilsētas patrioti

2018. gada 27. jūlijs 00:00

5248

Artūrs Brūniņš nenoliedz, ka tad, kad bijis jaunāks, gribējis tikt ātrāk prom no Gulbenes uz Rīgu, bet tad pienācis brīdis, kad sapratis, ka savā dzimtajā pilsētā ir vislabāk. “Gribas, lai pilsēta attīstītos, un nevar teikt, ka tā neattīstās. Man liekas, ka mūsu pilsēta ir ļoti skaista, un tiek darīts viss, lai tā kļūtu vēl skaistāka, īpaši ziemā. Kad atbrauc viesi un redz mūsu izpušķoto skvēru, ir stāvā sajūsmā, cik pie mums ir skaisti,” saka Artūrs.
Viņa sieva Ieva, kura Gulbenē ir ienācēja, arī ir iemīlējusi šo pilsētu un sauc to par savējo. “Biju rīdziniece, lai gan nedzīvoju pašā lielpilsētas centrā, bet divus kilometrus no Rīgas ciematā Titurga. Gulbenē es tiešām jūtos kā mājās, jo man ir ne tikai Artūra draugu loks, bet mēs esam ieguvuši arī citus draugus, sadraudzējušies ar kaimiņiem. Esam iedzīvojušies jaunajā mājā, kuru iegādājāmies pirms diviem gadiem. Te mēs jūtamies labi. Te ir klusums un miers, kuru vēlējāmies saņemt,” saka Ieva.
Viņa gan piemin dažas lietas, kuru viņai Gulbenē tomēr pietrūkst. Tās ir atpūtas un izlaides iespējas, kā arī šobrīd aktuāla ir interešu izglītība, jo vecākā meita Katrīna uzsāks mācības 1.klasē. “Meita, kurai daudz kas padodas, vēlas pamēģināt dažādas aktivitātes, piemēram, tenisu vai mākslas vingrošanu. Te nav pat kur pamēģināt. Ir ļoti ierobežotas iespējas. Jā, te ir brīnišķīgas tradīcijas, piemēram, tautiskās dejas, ir mūzikas, mākslas un sporta skolas, bet vēlētos daudzveidību. Kādreiz ar vīru, kad dzīvojām Rīgā, ja bija iespēja, devāmies uz kino, biljardu, boulingu. Tā pietrūkst. Manuprāt, biljards vai boulings vairs nav ekstras. Tās ir vienkāršās lietas, kurām būtu jābūt pieejamām. Nav arī pludmales. Alūksnē, kur man dzīvo radi, ir ezers, motosports. Tur iespēju ir vairāk, bet tur arī resursu ir vairāk. Kaut gan mums jau vienmēr šķiet, ka kaimiņam zāle ir zaļāka. Jāmācās novērtēt to, kas ir,” saka Ieva.
Savukārt Artūrs uzsver, ka mazpilsētā vecāki par saviem bērniem var justies salīdzinoši daudz drošāk nekā lielpilsētā. “Rīgā es nevarētu bērnu izlaist ārā vienu pašu. Te, lai arī pirms tam dzīvojām Skolas ielā dzīvoklī, jūtos droši, palaižot bērnu pagalmā. Tas ir pozitīvais - nav jāsatraucas. Tagad sāksies skolas laiks, nav jāsatraucas, kā atvest bērnu no skolas līdz mājām, nav jāsatraucas par lielo transporta plūsmu, kāda ir Rīgā. Te viss ir tuvu,” mazpilsētas plusus min Artūrs.
Jādod sava artava pilsētas attīstībai
Viņš uzskata, ka Gulbene ir pilsēta ar nākotni, jo tā attīstās, lai gan varbūt ne tik ātri, cik citiem gribētos. “Pie mums notiek labi kultūras pasākumi. Vai mēs uz tiem ejam? Dažreiz mēs paši varbūt esam pārāk kūtri. Ir jāpriecājas par to, kas pie mums notiek, un arī pašiem jāiesaistās, jācenšas kaut ko uzlabot, dot idejas, vajag pašiem piedalīties tajā procesā, lai pilsēta pilnveidotos,” uzskata Artūrs, kurš joprojām nespēj aizmirst emocijas, ko sniedza Dziesmu un Deju svētki. “Garām mūsu mājai brauca vilciens ar dalībniekiem. Mēs iznācām ar karogu viņus pavadīt. Tas bija tik saviļņojoši, jo daudzi mūsu draugi piedalījās šajos svētkos. Tas bija līdz asarām, kad viņus pavadījām! Visa nedēļa pagāja svētku zīmē. Mēs pēc tam arī paši aizbraucām uz Rīgu. Devāmies skatīties ģenerālmēģinājumu. Tas viss bija ļoti saviļņojoši! Ir interesenti paklausīties, ko pēc svētkiem tagad saka paši dalībnieki. Šogad “Gulbenes Buku” leģenda Gundars Rauza taču arī piedalījās kā dejotājs, un viņš teica, ka tās ir neaprakstāmas emocijas, ko guvis, ejot gājienā. To nevar salīdzināt pat ar sporta sasniegumiem, jo viņš nekur nav guvis tādas emocijas kā šajos svētkos. Mums kā ģimenei arī tas bija ļoti liels notikums. Gulbene parādīja, cik mums ir jautri cilvēki. Es biju pagodināts, ka esmu gulbenietis. Mūsējos rāda televīzijā, kā viņi brauc, kā dzīvo, ko dara. Jauki!” piedzīvoto atminas Artūrs.
Ar prieku un sajūsmu viņš atceras arī pagājušā gada Novadnieku dienas, kas notika pilsētā. “Nezinu, kā tādus svētkus dabūja gatavus?! Parasti svētdienā Gulbenē ir kapusvētki, un tas ir viss. Bet tad, nākot no kapusvētkiem, pilsētā visur bija teātra izrādes. Bija tik interesanti! Koncerts pie sporta centra arī bija tik jauks. Arī šogad noteikti apmeklēsim pilsētas svētkus,” saka Artūrs. Savukārt Ieva nevar nepieminēt ikgadējo draugu kausu golfā “Siltajos”, kur parasti kopā pulcējas 20 līdz 30 pieaugušie un tikpat daudz bērnu. Tas viņiem ir gaidīts pasākums. “Redzu, ka ar katru gadu šajā pasākumā bērnu skaits kļūs lielāks nekā pieaugušo, un tas ir forši!” saka Artūrs.

Cilvēki izbadējušies pēc basketbola
Šī basketbola sezona gulbeniešiem sniedza neaizmirstamas emocijas. Artūru ar sievu līdzjutēji nosaukuši par “Buku” tēti un mammu. Un ne velti. Daudzu sirdīs atgriezās sajūta, ka Gulbene ir basketbola pilsēta, par ko ir pārliecināts arī pats Artūrs. Viņš uzsver, ka šis gads parādīja un pierādīja to, ka gulbeniešiem basketbols ir svarīgs, jo viņi nāca uz spēlēm un atbalstīja. “Sajūtas bija fantastiskas - pilna zāle! Tas parādīja, ka cilvēki ir izbadējušies pēc basketbola. Un tribīnēs neviens nešķiro, kur kurš strādā, visi ir līdzvērtīgi, dod viens otram pieci. Ja arī zaudējām, cilvēki negāja prom, pateicās komandai par darbu un cīņas sparu, un tas ir svarīgākais, ko iegūsti - cilvēku mīlestību. Ir pabeigts uz skaistas nots. Redzēt un izjust tās emocijas, kas bija visapkārt, ir fantastiski! Cilvēki nāca un teica paldies, pēc spēlēm gribēja arī apspriest. Protams, bija arī kritika, bet tas nav slikti. Tas ir labi, ka katram ir savs viedoklis. Komandā tika ielikta visa sirds un dvēsele, lai izdotos. Bija sāpīgi, ja neizdevās, bet atkal liels prieks, ja sanāca. Tagad priekšā pats smagākais uzdevums – mīlestību nepazaudēt. Jāsāk jaunais etaps, uz lauriem ilgi nedrīkst sēdēt,” uzsver Artūrs un piebilst, ka komanda top un ar augustu tiks uzsākti arī treniņi. Neko plašāk viņš pagaidām nevēlas atklāt, tikai norāda, ka basketbols Gulbenē būs.

Lielākie atbalstītāji
Artūra vecāki (Valentīna un Jānis Brūniņi – red.), kā arī sieva ar meitām Katrīnu un Kristīni ir vislielākie un kvēlākie Artūra atbalstītāji. Kad Artūrs vēl nebija iepazinies ar savu sievu, vecāki vienmēr bija klāt uz visām mājas spēlēm. “Ja zaudējām, pārdzīvoju, un mamma, mani mierinot, teica: varbūt viņi bija labāki. Tad es atbildēju: viss, vairāk uz manām spēlēm nenāc! Bet, kad pienāca nākamā spēle, gāju pie mammas un atkal teicu, lai atnāk uz spēli. Tēvs nekad nav jaucies. Viņam vienmēr ir paticis tas, ko es daru. Bet viņam ir grūti izturēt spēles spriedzi. Mamma un tētis mani vienmēr ir atbalstījuši, arī tad, kad biju mazs. Spējuši uzklausīt, bet nav jaukušies, un tas ir pluss. Viņi nekad nav stūmuši uz to vai spieduši spēlēt, un varbūt tāpēc es esmu to turpinājis darīt. Liels paldies viņiem par to!” saka Artūrs.
Savukārt sieva ir ne tikai atbalstītāja, bet arī Artūra lielākais psihologs, jo, kā Artūrs atzīst, viņai vakaros jāklausās par komandu, par katru spēlētāju un neko nedrīkst teikt pretī, esot tikai jāklausās. Ieva ar meitām cenšas apmeklēt katru basketbola spēli. Un tagad gaida jau nākamo sezonu. Meitām ir izgatavoti pat speciāli krekliņi kā tēta vislielākajām atbalstītājām. Ieva uzsver, ka spēles diena viņām ir milzīgs pasākums. Viņa vienmēr ir atbalstījusi Artūru, neņemot vērā, vai tā ir bijusi profesionālā līga, Eiropas mači vai Gulbenes novada basketbola čempionāts. Viņai patīk sava vīra cīņas spars un mīlestība uz sportu. “Viņam ir veselības problēmas ar ceļiem, un viņš nedrīkst spēlēt kopš 2013.gada, tāpēc viņš arī pameta lielo sportu. Lai gan es dusmojos, ka viņš spēlē, tajā pašā laikā es redzu, ka azarts ņem virsroku un atbildības sajūta neļauj viņam palikt malā. Šogad gan ir apsolījis, ka nespēlēs,” saka Ieva, un arī pats Artūrs piebilst - ir sapratis, ka vairāk nevar. “Viens ir tas, ka ķermenis vairs neatļauj, bet, otrkārt, saproti, ka tie jaunie ir par tevi labāki. Pieredze ir lielāka, bet viņi ir fiziski spēcīgāki, ātrāki, varbūt ne gudrāki, bet tikt līdzi viņiem vairs nevar. Un ir tas jāpieņem – viss, gana,” saka Artūrs, kurš, vēlreiz atskatoties uz sezonu, nenožēlo, ka sev pabojājis veselību, jo tas esot bijis tā vērts.
Tagad Artūrs vada individuālās meistarības treniņus basketbolā 7 līdz 15 gadus veciem interesentiem. Viņš atzīst, ka par basketbolu ir liela interese no bērniem un jauniešiem.
Savukārt Ieva strādā par galveno bibliotekāri Gulbenes novada bibliotēkā un dara savu darbu ar lielu iedvesmu un prieku. Lai arī pirms tam nav spējusi iedomāties, ka varētu strādāt bibliotēkā, jo tuvs licies pedagoga darbs, tagad viņa smaidot atzīst, ka tā ir viņas vieta, kas jau sen gaidījusi. “Organizatoriskais darbs mani aizrauj. Man ir jāsaplāno dažādas tikšanās ar visdažādākajiem cilvēkiem, jāplāno izstādes, jādomā par projektiem, kur iesaistīties. Darbs ir ļoti dinamisks un vispusīgs. Man ir atsaucīgi kolēģi un lieliska direktore, kura ar savu piemēru mani iedvesmo. Kādreiz man likās, ka mans sapņu darbs ir būt skolotājai, mani ir saistījusi pedagoģija, bet, kad pienāca prakses laiks, tad sapratu, ka viss nav tik vienkārši. Es strādāju par skolotāju Lejasciema vidusskolā. Lai būtu par skolotāju, tam ir jābūt aicinājumam. Man aicinājums bija, bet es ļoti pārdzīvoju par emocionālo pusi, kas ir, strādājot skolā,” atklāj Ieva.

Dzirkstele.lv ARHĪVS

Savas pilsētas patrioti

Kategorijas