Dzirkstele.lv ARHĪVS

Logo

Jaunajai Gulbenes katoļu baznīcai – 20 gadi

Vēsturnieks Anatolijs Savickis
Laikraksta arhīvs

2018. gada 27. jūlijs 00:00

747
Jaunajai Gulbenes katoļu baznīcai – 20 gadi

Ap 1339.-1340.gadu Rīgas toreizējais arhibīskaps Frīdrihs Brauns licis Gulbenē uzcelt mūra pili. Pastāv hipotēze, ka tieši ar šo laiku varētu datēt arī katoļu draudzes pirmsākumus Gulbenē. Pils garnizona vajadzībām tika ierīkota kapela jeb lūgtava. Jānorāda gan, ka līdz šim apzinātajos vēstures avotos Gulbenes katoļu draudze pirmoreiz minēta tikai 1429.gadā.
Mēģinājumiem pievērst katoļticībai vietējos iedzīvotājus, protams, ar kapelu pilī nepietika. Radās vajadzība pēc lielākas baznīcas. Kādā vēsturiskajā teikā tiek minēts, ka baznīca bijusi koka būve. Diemžēl nav zināma ne Gulbenes pirmās baznīcas atrašanās vieta, ne laiks, kad tā celta. Skaidrs ir tas, ka šī katoļu baznīca noteikti atradusies turpat pie mūra pils - Gulbenes pilsētā (vēsturiskajā centrā). 1577.gadā Krievzemes karaspēks līdz ar Gulbenes pilsētu nodedzināja arī katoļu draudzes dievnamu. Ar Polijas karaļa atbalstu aktīvi savu darbību visā Vidzemē izvērsa jezuīti. Tomēr 17.gadsimta sākumā visa Vidzeme nonāca Zviedrijas īpašumā, kuras vienīgā oficiāli atzītā konfesija bija luterānisms.

Dievkalpojumi – privātās telpās
Romas katoļu konfesijas mācītāju darbība Gulbenē atjaunojās tikai 1922.gadā, kad dievkalpojumus noturēja Balvu draudzes prāvesti. Katoļiem baznīcas ēkas šajā laikā vēl nebija, tādēļ dievkalpojumi notika privātās telpās. Par nolūku izvērst un attīstīt savu darbību Gulbenē liecina tas, ka 1933.gadā katoļu baznīcai pilsētā izdevās iegūt piecus hektārus lielu apbūves gruntsgabalu. Tomēr ar dievnama būvniecību lietas nevirzījās pietiekami veiksmīgi, līdz 2. pasaules karam baznīcas ēka netika uzbūvēta.
Oficiāli Gulbenes katoļu draudze tika nodibināta 1938.gada vasarā. Par pirmo pastāvīgo Gulbenes katoļu draudzes prāvestu tika iecelts Aloizs Vizulis. 1939.gada 29.novembrī prāvests A.Vizulis ar kūrijas finansiālu atbalstu draudzes vajadzībām iegādājās gruntsgabalu ar 1,5 stāvu ēku O.Kalpaka ielā 8 (tagad O.Kalpaka iela 52). Šīs mājas vienā galā ierīkoja pastāvīgu kapelu, kurā tika noturēti dievkalpojumi, bet otrā mājas galā dzīvoja prāvests. Prāvests baznīcas vajadzībām iegādājās nepieciešamo inventāru un liturģiskās drēbes - 1940.gada baznīcas inventāra sarakstā uzskaitīti 63 liturģiski piederumi. Romas katoļu baznīca 1939.gadā Gulbenē ieguva arī īpašuma tiesības uz zemesgabalu Meža ielā 31 (tagad Blaumaņa iela).
2. pasaules kara laikā Gulbenes katoļu baznīca O.Kalpaka ielā bija stipri cietusi, bet prāvests A.Vizulis aizbraucis no Gulbenes. Pēc kara A.Vizulis dzīvoja Balvu rajona Rugājos, bet atsāka kalpot Gulbenes draudzē. Draudzes pamatvajadzību nodrošināšanai bija jāsāk ar baznīcai pielāgotās ēkas sakārtošanu un atjaunošanu. Tomēr neskaidrība par tālāko iespēju draudzei darboties arvien pieauga, jo tika veikta baznīcai piederošo zemju un ēku nacionalizācija, kā arī izvērstas represijas pret cilvēkiem un aktīvi propagandēts ateisms.

Padomju varas laiks
1945.gadā, kad Latvijā atjaunojās padomju vara, sākās katoļu baznīcas vajāšana. Priesteri varēja uzsākt savu darbu baznīcās tikai ar īpašu atļauju, ko varēja dot tikai PSRS reliģijas lietu pilnvarotais. Priesteru ietekme un loma draudzēs maksimāli tika ierobežota. Draudžu saimnieku lomai tika izveidotas draudžu komitejas, kuras apstiprināja izpildkomitejas draudžu atrašanās vietās. Priestera ziņā palika tikai tas, kas saistās ar garīgo dzīvi baznīcā, bet arī šeit tika piemēroti stingri noteikumi un ierobežojumi.
Diemžēl jaunajai varai draudžu “gani” joprojām izskatījās drauds, tādēļ daļu no tiem pakļāva represijām. Kopumā Latvijā veica vairāku desmitu katoļu priesteru arestu ar tiem sekojošām notiesāšanām. Jāzeps Mičulis bija viens no 1945.gadā notiesātajiem katoļu priesteriem, kuru jau 1946.gada vasarā atbrīvoja un Rīgas metropolīts A.Springovičs nozīmēja par Gulbenes katoļu draudzes pastāvīgo prāvestu.
Situācijai ar Gulbenes katoļu draudzes izmantoto ēku oficiālu risinājumu spēja rast tikai pēc PSKP CK ģenerālsekretāra Josifa Staļina nāves. Ēka Sarkanarmijas ielā 8 (iepriekš O.Kalpaka ielā 8) 1953.gada 19.septembrī tika nodota beztermiņa un bezmaksas lietošanā Gulbenes Romas katoļu baznīcas draudzes komitejai. Tāpat draudzes komiteja lietošanā saņēma arī iepriekš nacionalizētos baznīcas kulta priekšmetus. Līgums tika slēgts starp Gulbenes pilsētas darbaļaužu deputātu padomes Izpildu komiteju un tās apstiprināto Gulbenes katoļu draudzes komiteju. Noteikumi, kuri iekļauti līgumā, skaidri norādīja, ka visa atbildība par ēku un kulta priekšmetiem jāuzņemas visiem tiem pilsoņiem, kas parakstījuši līgumu. Šajā laikā Gulbenes katoļu draudzē bijis tikai apmēram 20 gulbenieši.
Par reliģijas kaitīgumu padomju cilvēkam tika publicēti raksti presē, kuros pamatojumi balstījās uz zinātni. Piemēram, 1954.gada 21.septembra Gulbenes rajona laikrakstā „Sarkanais Stars” tika publicēts raksts ar nosaukumu „Reliģiskās morāles reakcionārā būtība”. Raksta autors filozofijas zinātņu kandidāts M.Seļezņevs raksta: “Reliģija sludina un atbalsta ekspluatatoru šķiru morāli (..), reliģiskie uzskati un citas kapitālisma paliekas padomju pilsoņu apziņā ir reakcionārs spēks, kas bremzē sociālistiskās sabiedrības attīstību (..).” Kārtējais antireliģiskais raksts rajona laikrakstā tika publicēts jau oktobra sākumā, tajā izcelts, ka sevišķi reakcionāra ir katoļu baznīca. Šāda antireliģiskā propaganda vietējā presē turpmākajos gados bija regulāra parādība.
1950.gadu otrajā pusē prāvests veica ievērojamus baznīcas ēkas paplašināšanas darbus, tika uzbūvēta sešus metrus gara piebūve, ierīkotas kora telpas. Baznīcas altārim iegādājās Jaunavas Marijas gleznu, krustaceļa gleznas, ambonu, solus, bikts krēslu un citas lietas. Pie baznīcas tika iestādītas ābelītes, bet viss gruntsgabals tika norobežots ar žogu.
Priesteris Jāzeps Mičulis pildīja savus priestera pienākumus, īsti neatzīstot laicīgās varas kontroli pār draudzi. Viņu atkal represēja, bet šoreiz tikai pārceļot uz citu Latvijas novadu par pastāvīgo prāvestu citā draudzē. 1964.gada 25.janvārī prāvestu J. Mičuli iecēla par Dvietes Romas katoļu draudzes rezidējošo prāvestu.
Par prāvesta nevēlēšanos sadarboties liecina, piemēram, tas, ka viņš ļoti bieži saņēma izsaukumus pie Gulbenes rajona varas pārstāvjiem, jo atteicies sniegt ziņas par dzīvi draudzē (laulību un miršanas reģistrus un citu). Bija reizes, kad šo tikšanos laikā prāvestam draudēja pat ar izrēķināšanos.
Par Gulbenes Romas katoļu draudzes rezidējošo prāvestu 1964.gadā tika iecelts Miķelis Jermacāns. Baznīcu atjaunoja, nomainot jumtu, grīdu un kora telpām ieliekot mūra pīlārus. Tika iegādāti jauni liturģiskie trauki un drēbes.
Ar bīskapa J.Vaivoda 1974.gada 25.februāra rīkojumu Gulbenes katoļu draudzē par pastāvīgo prāvestu atkal nozīmēja J.Mičuli. Baznīcā tika uzbūvēts jauns koka altāris.
Varas iestādes tiecās pēc baznīcas pilnīgas kontroles, piemēram, Gulbenes rajona Tautas deputātu padomes izpildkomiteja 1979.gada sākumā izdeva rīkojumu, kurā noteica, ka ārpus dievkalpojuma laika baznīcu var apmeklēt tikai draudzes izpildorgāna pavadībā un visi šādi apmeklējumi obligāti reģistrējami speciālā žurnālā.

Sākās jaunā dievnama celtniecība
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās aktīvs īpašumu denacionalizācijas process. 1995.gadā Romas katoļu baznīca atguva īpašuma tiesības uz iepriekš baznīcai piederējušajām zemēm Gulbenes pilsētā.
Prāvests Jāzeps Mičulis Gulbenes katoļu draudzē turpināja kalpot līdz 1998.gadam. Deviņdesmito gadu otrā puse nesa Gulbenes katoļu draudzei lielas pārmaiņas, jo mainījās ne tikai vairāku desmitu gadu kalpojušais prāvests, bet jau 1996. gada rudenī tika uzsākta jaunas baznīcas būvniecība.
1998.gada 19.decembrī metropolīts Jānis Pujats konsekrēja jauno dievnamu Gulbenē. Dievnama konsekrācija jeb iesvētīšana nozīmē to, ka baznīca tiek atdota Dievam. Baznīca tika uzcelta uz draudzei piederošās zemes Gaitnieku ielā 14. Pēc arhitektes Guntas Graudupes projekta uzcelto baznīcu finansēja Rīgas Arhidiecēze.
Ar 1998.gadu par Gulbenes katoļu draudzes prāvestu tika iecelts Vjačeslavs Bogdanovs, kurš ar pārtraukumiem kalpoja līdz 2014.gadam. Gulbenieši iepazina arī priesteri Māri Zviedri, Pavelu Kamolu, kā arī Andžeju Stoklosu, kurš Gulbenes Romas katoļu draudzē kalpo arī tagad.
Jaunuzceltajam katoļu dievnamam ir divi torņi, kuru augstums ir 24 metri. 2002.gadā kardināls Jānis Pujats iesvētīja arī divus baznīcas zvanus, kas izgatavoti Polijā. Katrs no tiem sver 100 kilogramus. Pēc senas tradīcijas katrs zvans veltīts kādam no svētajiem. Viens zvans veltīts Dievmātei, uz kura iegravēts “Esi sveicināta, Marija, Māras zemes karaliene”, bet otrs – Jānim Kristītājam, uz kura iegravēts “Svētais Jāni Kristītāj, lūdz par mums!”. Pārmaiņu rezultātā skaitliski ievērojami izauga arī baznīcas draudze. Zināms, ka 2008.gadā draudzi pastāvīgi apmeklēja apmēram 300 tās locekļi. Pēc jaunās baznīcas uzcelšanas Gulbenes katoļu draudze papildināja savas rindas ar Karmelītu ordeņa atzara pārstāvēm - Bērniņa Jēzus māsām karmelītēm. Klostermāsas aktīvi Gulbenes draudzē darbojās kopš 2001.gada augusta, bet 2017.gada 10.janvārī Bērniņa Jēzus māsas karmelītes savu darbību Gulbenē tomēr pārtrauca.


Dievnams spēj uzņemt 2000 cilvēkus. Baznīca veidota kā vairāku līmeņu balto silikātu ķieģeļu būve ar vizuāli pamatīga biezuma sienām. Ēkas galvenā fasāde veidota ar izšuvotu ķieģeļu sienas vertikālu reljefu. Arī pārējās šā nama ārsienas mūrētas no izšuvota baltā silikāta ķieģeļiem. Baznīcai ir masīvas ozolkoka ārdurvis. Iekšējā arhitektūra ir atturīga, ar gludām, gaišām sienu un griestu virsmām, uz kurām izceļas altāris, kas ir greznots ar kolonnu daļām un ģipša rotājumiem. Altāri rotā gulbenietes A.Akmenes darinātā altārsega, sienas – izteiksmīgas gleznas, bet īpašu noskaņu rada 1999.gada 19.decembrī iesvētītās ērģeles, kuras atceļojušas no Austrijas.
Kategorijas

Kategorijas